“Šoka periods tuvojas izskaņai!” Saruna ar psihiatru Elmāru Tēraudu 3
Psihiatrs Elmārs Tērauds, kurš ir arī Latvijas Psihiatru asociācijas vadītājs, šajā saspringtajā laikā palīdz cilvēkiem tikt vaļā no emocionālām pārslodzēm un turēt līdzsvarā viņu psihisko veselību.
Vai pesimistiski orientētus cilvēkus ir iespējams izraut no drūmajām domām un pārorientēt optimistiskākā virzienā? Daži psihiatri un neirologi ir izpētījuši, ka cilvēkam ar labās pieres daivas augstāku aktivitātes līmeni esot grūtāk atbrīvoties no iegūtajām bailēm.
E. Tērauds: Reakcija uz šo situāciju nav atkarīga tikai no smadzeņu uzbūves variācijām, daudz svarīgāka par to ir katra cilvēka personības īpatnības, pieredze, veselības stāvoklis, kā arī ekonomiskās un sociālās situācijas. Visu šo komponentu kopums noteic, kā mēs reaģējam uz neierastām situācijām.
Ir cilvēki, kas spēj adaptēties jaunās situācijās, bet ir arī tādi, kas nespēj, vai to dara ar lielām grūtībām.
Sākumā rodas šoks, pēc tam seko dusmas un aizvainojums, vēlāk parādās risinājumu meklējumi un visbeidzot – pielāgošanās jaunajai situācijai. Patlaban tas šoka periods tuvojas izskaņai un mēs ieejam krīzes otrajā fāzē, kad sāk parādīties emocionālas reakcijas. Viens to pārdzīvo kā trauksmi, savukārt cits lūkojas uz jauno situāciju ar dusmām un nevarību, bet vēl kāds pret šo problēmu attiecas vieglprātīgi, to noliedzot un apmānot sevi, ka viss ir kārtībā.
Ar ko tas varētu būt saistīts, ka daļai cilvēku ir pilnīga ignorance pret valstī noteikto ārkārtējo situāciju?
Tas ir saistīts ar cilvēka personību un, protams, arī ar to, kādā informatīvajā telpā šie cilvēki atrodas. Šoreiz gribu paslavēt medijus, jo uzskatu, ka notiek diezgan konsekventa sabiedrības informēšana; tā ir iespējami atturīga un uz faktiem balstīta.
Plašsaziņas līdzekļi necenšas pastiprināt baumas un sazvērestības teorijas, kas var novērst sabiedrības uzmanību no uzticamiem informācijas avotiem, samazināt līdzdalību veselību veicinošā uzvedībā un pastiprināt sabiedrības šķelšanos. Tomēr ir ne mazums cilvēku, kuriem satraukumu par infekcijas slimības uzliesmojumu bieži palielina paļaušanās uz sociālo mediju saturu, kuriem bieži ir sensacionāls raksturs un kuros var būt dezinformācija.
Agrāk, pirms koronavīrusa uzbrukuma, jūs sacījāt, ka cilvēki ir kļuvuši vientuļāki nekā pirms divdesmit gadiem. Vai tagad nekļūst vēl vientuļāki?
Pēdējās dienās man bija pārdomas par to, ka sabiedrība kaut kādā ziņā tagad var izjust to, ko jūt psihiski slims cilvēks. Daudzi no viņiem neiziet no mājas, dzīvo karantīnas režīmā gadiem.
Viņi komunicē tikai ar saviem tuvākajiem ģimenes locekļiem un ārstiem.
Piemēram, šizofrēnijas pacienti, smagas ieilgušas depresijas pacienti, vecie cilvēki, kuriem ir demence… Tagad sabiedrība kaut nedaudz varētu saprast, kā jūtas cilvēki, kas līdz šim palika neievēroti.
Vai nebūtu pareizāk sacīt fiziskā izolēšanās, nevis sociālā, jo tagad mēs taču nepārtraukti komunicējam attālināti…
Es piekrītu, jo tā tiešām vairāk ir fiziskā izolēšanās. Bet arī sociālā, un psiholoģiskā nozīmē cilvēki kaut kādā ziņā grib pasargāt sevi, jo baidās saņemt negatīvu informāciju un tāpēc mazāk sazinās ar saviem draugiem un paziņām. Jāņem vērā, kas tas ir atšķirīgi dažādās vecuma grupās.
Kāpēc cilvēki, kuriem parādās Covid-19 simptomi, tomēr cenšas tos slēpt?
Līdzīga ažiotāža bija pirms daudziem gadiem, kad sākās HIV/AIDS epidēmija. Tad notika vēl lielāka inficēto cilvēku stigmatizācija.
Daļa cilvēku uzskata, ka viņiem ir ātri jāpārslimo Covid-19, tāpēc noliedzoši izturas pret valdības izsludinātajiem ārkārtas ierobežojumiem. Šie cilvēki neizvērtē riskus, kas saistīti ar riska grupu cilvēku nejaušu inficēšanu. Savukārt citi uzskata, ka pasliktināsies viņu finansiālā situācija, ja viņi nebūs darbā. Motivācijas var būt ļoti atšķirīgas.
Vai šajā laikā palielinās to pacientu skaits, kuriem saasinās psihiskās saslimšanas?
Psihiatriskie dienesti šobrīd strādā piesardzīgā režīmā, jo mēs cenšamies ierobežot tiešos kontaktus ar pacientiem. Kolēģi informē, ka pacientu vidū vairāk parādās tādu cilvēku, kurus moka trauksme, miega traucējumi, depresija, psihozes saasinājumi… Bet es uzskatu, ka šo saasinājumu lielais vilnis mums vēl ir priekšā.
Šobrīd daudzi dzīvo cerībā, ka ekonomiskā situācija drīzumā atkal ieies vecajās sliedēs, ka atkal būs iespējama iepriekšējā komunikācija un uzlabosies sociālā situācija.
Tomēr, ja šis optimistiskais variants nepiepildīsies, tuvāko divu vai četru nedēļu laikā psihiskie traucējumi varētu saasināties. Tad būs vairāk nepieciešama gan psiholoģiska, gan medicīniska palīdzība.
Lai kā mūsu atbildīgie dienesti cenšas modelēt koronavīrusa infekcijas izplatību, šis process tomēr ir ļoti neprognozējams. Latvijā infekcijas izplatības ierobežošana ir devusi labu rezultātu. Tiesa, mēs maz zinām par cilvēkiem, kuri inficējušies ar koronavīrusu, bet kuriem nav slimības pazīmju, taču viņi aplipina citus. Nopietns drauds ir tas, ka šādi infekcijas perēkļi var veidoties atkal un atkal.
Ko iesaka starptautiskās organizācijas, kā cilvēkus uzturēt pie veselīgas apziņas, neļaujot grimt nomāktībā?
Svarīgākais ir būt informētam, iegūstot aktuālo informāciju par uzliesmojumu no uzticamiem avotiem. Vispirms no Slimību profilakses un kontroles centra Latvijā “www.spkc.gov.lv” un Pasaules veselības organizācijas vietnes “www.who.int”. Cilvēkiem vajadzētu sekot un dalīties ar pamatinformāciju par higiēnu, lai samazinātu slimību izplatību, piemēram, roku mazgāšanu un rīcību klepojot.
Atcerieties, ka ir normāli izjust stresu, reaģējot uz infekcijas slimības uzliesmojumu, un apzināties stresa pazīmes sevī vai ģimenes locekļos. Tāpēc ieteicams veikt pasākumus stresa mazināšanai un novēršanai, piemēram, koncentrējoties uz pozitīviem dzīves aspektiem un lietām, kuras varat kontrolēt. Meklējiet draugu un ģimenes atbalstu un iesaistieties stresa mazināšanas metodēs un fiziskās aktivitātēs. Regulāri ēdiet, uzņemiet šķidrumu un guliet, lai optimizētu jūsu spēju rūpēties par sevi un citiem.
Svarīgi ir saglabāt psihisko veselību, piemēram, ejot pastaigāties pa parku, kad tur ir mazāk cilvēku, vai arī mājās vingrojot.
Šie ieteikumi ir vispārīgi, nav vienas konkrētas receptes katram. Tāpat kā nav ļoti specifisku inovatīvu metožu, kas būtu jādara šajā koronavīrusa izplatības laikā. Izolācijas laiku var izmantot mācībām, sen atliktu rakstu darbu pabeigšanai, grāmatu lasīšanai, jaunu datorprasmju apguvei… Var arī sašķirot tūkstošiem fotogrāfiju telefonos, lai saglabātu tās ģimenes arhīvam.
Cilvēki bija pieraduši paši nedomāt, nelasīt, paši ar sevi un arī ar ģimeni laiku nepavadīt. Tagad pārslēgšanās ir grūta, īpaši tiem, kas nav mājās sēdētāji.
Tas, ka ģimenēs palielinās varmācība, liecina vien par to, ka cilvēki bija atradinājušies savstarpēji komunicēt. Ja tagad tas jādara piespiedu kārtā, tad visādi var gadīties, jo ne jau visās ģimenēs ir laba emocionālā gaisotne.
Cik ilgi ir iespējams izturēt krīzes apstākļus? Kurā brīdī tas vadzis var lūzt?
Droši vien tas atkal ir atkarīgs no cilvēka personības un no to mēru stingrības, kādi tiek pieņemti no valsts puses. Ir ļoti svarīgi, lai mediji raidītu sabiedrībai informāciju, kādi ieguvumi ir no tā, ka mēs ievērojam šo fizisko izolāciju, un, protams, būtu jauki, ja sāktu parādīties piemēri par tiem, kas pārslimojuši Covid-19 un tagad jūtas labi.
Nenoliedzami, ir cilvēku grupas, kas nespēj ilgi atrasties šādā slēgtā režīmā, un drošības riski tuvāko nedēļu laikā, visticamāk, pieaugs.
Daudzi cieš no modernās kaites – veģetatīvās distonijas. Vai tā pieņemas spēkā?
Šoka un dusmu periodā cilvēku adaptācijas spējas ir mobilizētas. Kad sāksies realitātes pieņemšana, tad gan cilvēkiem varētu parādīties vairāk trauksmes, saasināties veģetatīvā distonija, miega traucējumi. Negribētu dramatizēt, bet jebkurā gadījumā ekonomiskā krīze pavilks līdzi psihiskos traucējumus, iejauksies cilvēku psihiskajā komfortā. Tāpēc šādā situācijā ir ļoti svarīgi saņemt atbalstu no ģimenes. Arī krīzes tālruņi turpina strādāt. Daudzi psihoterapeiti jau tagad sākuši strādāt attālināti, iesaistoties palīdzības sniegšanā. Strādā arī psihiatrijas dienesti, un varam būt mierīgi – cilvēki saņems palīdzību.
Vai mediķi arī var saņemt šāda veida bezmaksas palīdzību?
Psihoterapeiti un psihiatri ir izplatījuši kopēju vēstuli ar tālruņu numuriem, kur iespējams saņemt palīdzību. Šī iespēja pēdējo dienu laikā ir sākusi darboties.
Vai jūs personīgi arī esat iesaistīts palīdzības sniegšanā?
Vadu ambulatoro centru “Pārdaugava”, un kopā ar kolēģiem esam prognozējuši, ka būs pieplūdums ar cilvēkiem, kuriem saasinājusies trauksme, depresija vai miega traucējumi.
Mūsu pacientu grupa pieskaitāma pie riska pacientiem, kuriem varētu būt grūti ievērot karantīnu, kuri var pārnest koronavīrusa infekciju. Šizofrēnijas pacienti slimības paasinājuma gadījumā nespēj izvērtēt reālo situāciju un var rīkoties savu murgaino pārdzīvojumu iespaidā. Depresīvie pacienti nereti saskata, ka vispār nav jēgas vairs dzīvot. Tādā veidā viņi sevi pakļauj riskam un kļūst nevērīgi pret higiēnas pasākumiem.
Savukārt vecie cilvēki, kurus skārusi demence, kļūst aizmāršīgi un neizvērtē situāciju. Šīs visas ir riska grupas vīrusa izplatības laikā, tāpēc psihiatriskie dienesti nav apturējuši savu darbību. Šobrīd mēs ierobežojam klātienē plānveida konsultācijas; psihiatri daļu pacientu konsultē pa telefonu, ja vien situācija nav neatliekama. Bet kāda trešdaļa pacientu ierodas ambulatorajā centrā pie ārstiem, lai viņus varētu ārstēt klātienē.
Kas jums pašam palīdz saglabāt psiholoģisko līdzsvaru šajā laikā?
Man palīdz tas, ka šobrīd ģimenē visi ir veseli, ka brīvdienās varu izbraukt ārpus Rīgas, lai izolētos un padarbotos pa dārzu. Palīdz arī tas, ka esmu sācis vairāk sportot – regulāri kopā ar sievu skrienu. Īsāk sakot, to stresu pārstrādājam ar fizisko slodzi.
