Aizvien vairāk saimniecību audzē pie mums neierastu kultūru – soju 0
Uldis Graudiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vietējie audzēšanai izvēlas galvenokārt Polijā un Igaunijā izveidotās sojas šķirnes. Pašmāju selekcija netiek attīstīta, jo Zemkopības ministrija pret šo virzienu izturas vienaldzīgi. Latvijā audzēto soju, kam ir ļoti augsts proteīna saturs, galvenokārt izmanto lopbarībā. Ar to tiek aizvietota ģenētiski modificētā, citos kontinentos audzētā un uz Latviju tālu vestā šī produkta alternatīva.
Vērtīgāka par ievesto
Sojas pārstrādē iegūst sojas raušus, miltus, eļļu, spraukumus un proteīna koncentrātus. Agroresursu un ekonomikas institūta vadošais pētnieks Dr. agr. Imants Jansons vērš uzmanību, ka Latvijā audzētā ģenētiski nemodificētā soja svaiguma dēļ ir vērtīgāka, nekā tālās valstīs (ASV, Argentīna u. c.) audzētā soja, kurai līdz atvešanai uz Latviju ir sākusies taukskābju oksidēšanās.
Proteīna (olbaltumvielu) daudzums Latvijā audzētajā sojā vairākām šķirnēm pārsniedz 40%, tomēr soju dzīvniekiem barot drīkst vien pēc termiskas apstrādes, piemēram, pēc no mehāniskā spiediena īstenotas karsēšanas (ekstrudēšanas) augstā temperatūrā, kuras laikā iznīcina tripsīnu – tas kavē barības vielu šķelšanos un dzīvmasas pieaugumu. Savukārt fitīnskābe kavē minerālvielu cinka, kalcija un magnija uzsūkšanos organismā.
“Sojā no visiem graudaugiem un tauriņziežiem ir visoptimālākais aminoskābju saturs ar vislabāko sagremojamību. Tā ir ļoti noderīga arī augu maiņas dažādošanai un spēj pati sevi nodrošināt ar slāpekli,” uzsver Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieks I. Jansons.
Deficīta apstākļos nodrošinās paši
Šā brīža ģeopolitiskajā situācijā soja ir kļuvusi par deficītu, tāpēc saimniecībām, kas šo kultūru audzē, būtiska priekšrocība ir pašapgāde. Pērn šādu saimniecību bija 33, un soju tās audzēja vairāk nekā 400 ha platībā (avots: LAD). Šajā sezonā soju noteikti sēs vēl lielākā platībā.
Zaņas pagasta z/s “Rubuļi” saimnieks Sergejs Virts soju Latvijā pirms astoņiem gadiem sāka audzēt viens no pirmajiem. “Jēga audzēt soju ir saimniekiem, kas tās produktus var barot saviem ganāmpulkiem. Citiem mērķiem audzēt soju Latvijā būs grūtāk. Mēs ar sojas raušiem un eļļu nodrošinām 2500 cūku, aprite gada laikā ir aptuveni 7000 rukšu. Šajā gadā soju sēsim 140 ha platībā. Pērn no viena hektāra kūlām vidēji 2,7 tonnas sojas – vairāk nekā normālā gadā vidēji Eiropas Savienībā. Sojas audzēšanā salīdzinājumā ar graudaugu un rapšu audzēšanu ir jāievēro vairākas nianses, tostarp jāņem vērā vēlais kulšanas laiks septembra beigās vai pat novembra sākumā, kad dažkārt nevar uzbraukt uz lauka. Dažkārt arī dzirdams mīts, ka sojas audzēšanā daudz ir jālieto augu aizsardzības līdzekļi un fungicīdi. Muļķības! Pietiek ar vienu smidzinājumu pavasarī, ja ievēro augu maiņu. Es esmu apmierināts ar sojas audzēšanas rezultātiem, esmu atradis divas mums piemērotākās šķirnes – Igaunijā izveidoto agrīno šķirni ‘Laulema’ un Polijā selekcionēto ‘Erika’,” tā S. Virts. Viņš uzsver, ka noteikti neaicina saimniekus sākt audzēt soju, pirms nav izpētīti dabas apstākļi un augsnes piemērotība, kā arī apgūtas zināšanas.
Vislielākā platības ar soju šajā gadā būs Saldus novada SIA “Pampāļi”, kur šo kultūru sēs 180 ha platībā. Saimniecības līdzīpašnieks Mārtiņš Vaļko teic, ka klimata pārmaiņas, globālā sasilšana nes postu daudziem cilvēkiem, tomēr Latvijas sojas audzētāji gūst labumu. Pērn “Pampāļi” soju audzēja 70 ha platībā un varēja vairāk nekā divus mēnešus nodrošināt piena gotiņu ganāmpulku ar vajadzīgo proteīna daudzumu. “Mēs vēl eksperimentējam ar rindstarpu platumu un citām audzēšanas niansēm. Sojai ir vajadzīga precīzās izsējas sējmašīna. Tāda mums ir. Mūsu saimniecībā šai kultūrai redzam milzīgu perspektīvu. Paldies Sergejam Virtam par padomiem, par “medus maizi”, ko viņš mums ir iedevis!” saka M. Vaļko.
Vārkavas pagasta z/s “Salenieki” saimnieks Gustavs Norkārklis darbojas ar bioloģiskajām metodēm un izmēģina sojas audzēšanu ceturto gadu. “Audzējot ar bioloģisko metodi, esam kūluši līdz 2 t/ha lielu ražu. Vissvarīgākā mums ir ecēšana un starprindu rušināšana, kas neļauj vairoties nezālēm. Latvijas priekšrocība aizvien ir tā, ka neesam ar sēklām ievazājuši sojas slimības un kaitēkļus,” tā G. Norkārklis.
