Būvniekiem skats uz šo gadu nav pārāk iepriecinošs. Šogad nebūvēs? 0
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Strādājot pandēmijas problēmu ēnā, būvniecība turpina dot darbu vairākiem desmitiem tūkstošu strādājošo nozarē iesaistīto un īstenot vērienīgus dzīvojamo, komerciālā sektora un publiskās infrastruktūras projektus. “Latvijas Būvuzņēmēju partnerība”, kas apvieno vairāk nekā 30 valsts lielākos būvuzņēmējus, apkopojusi aizvadītā gada nozares apjomus un secinājusi, ka kopumā tie noturēti aptuveni 2019. gada līmenī.
Būvnieki paši uzskata, ka 2020. gadā valsts pārvalde nav atrisinājusi virkni jautājumu, kuru risinājumi pārcēlušies uz šo gadu: jauni regulējumi Būvniecības likumā un Publisko iepirkumu likumā, lai būtu skaidri noteikta procesā iesaistīto pušu atbildība; birokrātijas mazināšana un procesu standartizācija; ES publisko investīciju pieejamības un projektu sākšanas paātrināšana u. c.
Būtiskākie veikumi 2020. gadā
Pārkārtojot darbu būvlaukumos, ieviešot attālinātu darbu, kur tas bija iespējams, būvdarbi objektos neapstājās, kaut arī pandēmijas dēļ bija apgrūtināta izejmateriālu piegāde un strādājošo brīva pārvietošanās starp valstu robežām. Vienlaicīgi jaunie apstākļi paātrināja strauju digitālo risinājumu ieviešanu būvuzņēmumos: Būvniecības informācijas sistēmu būvdarbiem un būvju nodošanai ekspluatācijā, Būves informācijas modelēšanas izmantošanu lielajos pilotprojektos, attālinātās būvniecības projektu vadības formas pandēmijas ierobežojumu rezultātā u. c.
Pandēmijas pirmā viļņa laikā 2020. gada maijā noslēdzās būvniecības nozares pāreja uz minimālo algu 780 eiro bruto apjomā, tādējādi šīm prasībām kļūstot saistošām visiem būvniecības uzņēmumiem.
Pērn ieviesta arī vienota sistēma datu un atskaišu nodošanai valsts iestādēm no objektiem, kuros projektu vērtība pārsniedz 350 000 eiro. Rezultātā būvniecībā turpina samazināties nereģistrētā jeb ēnu ekonomika un palielinās nodokļu apjoms valsts kasē.
Būvuzņēmēji aizvadītajā gadā pabeiguši vairākus vērienīgus objektus jaunbūvju, restaurācijas, rekonstrukcijas un arī inženierbūvju jomā. Privāto pasūtījumu sektorā viens no lielākajiem objektiem par 62,3 miljoniem eiro bijis SIA “Skonto būve”, Rīgā realizējot “Origo” daudzstāvu darījumu ēkas būvniecības projektu.
Reģionos lielākie pasūtītāji infrastruktūras un sabiedrisko ēku projektiem bijušas pašvaldības. Piemēram, SIA “Arčers” pērn ekspluatācijā nodevis divus lielus objektus: olimpisko centru “Rēzekne” (18,5 miljoni eiro) un kultūras centru “Ulbrokas pērle” Stopiņu novadā (12 miljoni eiro).
Savukārt AS “RERE grupa” pēc pašvaldības pasūtījuma par 7,8 miljoniem eiro būvē Ogres novada centrālo bibliotēku, kas 2020. gadā atzīta par ilgtspējīgāko projektu. Jaunā būve paredzēta kā daudzfunkcionāls kultūrizglītības centrs, bet pati ēka ir Latvijā līdz šim nebijis pasīvās ēkas būvniecības projekts ar maksimāli zemu resursu patēriņu.
Būvē izmantotās energoefektīvās sistēmas un līmētas koka konstrukcijas bijis viens no pirmajiem šādu materiālu un metodes lietojumiem sabiedrisko ēku būvniecībā Latvijā.
Prognozes 2021. gadam
Neskatoties uz to, ka valdība tautsaimniecības attīstībā lielu akcentu liek uz Latvijai iezīmētajiem nepilniem diviem miljardiem no Eiropas Atveseļošanas un noturības mehānisma un ES daudzgadu budžetu, būvuzņēmēji labi saprot, ka jaunā ES naudas plūsma šajā gadā ekonomikā neieplūdīs.
Līdz ar to skats uz šo gadu nav pārāk iepriecinošs. Protams, ka lielas un pamatotas cerības būvnieki saista ar “Rail Baltica” dzelzceļa trases reālo būvniecības darbu sākšanu. Šogad turpinās būvēt vien iesāktos dzīvojamo, komercnozaru, publisko nekustamo īpašumu un infrastruktūras attīstības projektus.
Taču pilnīgi jauniem objektiem vispirms būs nepieciešami paši būvprojekti. Tādi, kas atbilstu jaunajiem klimata neitralitātes mērķiem un programmām, ko valdība ar Briseli labākajā gadījumā varētu saskaņot līdz šā gada maijam. Pēc tam jaunos projektus iepriekš atlikto un tā arī neizdarīto “mājas darbu” dēļ sagaida ļoti garš birokrātiskais saskaņošanas process.
Būvnieki sāk rēķināties arī ar riskiem, ka, nozarē ieplūstot lielām naudām ES mērogā, sāksies citu valstu konkurence par būvmateriāliem un darbaspēku. Tāpēc valsts pārvaldei Latvijā jo īpaši būtu jādomā par publisko investīciju aprites ātrumu.
Vienlaicīgi būvnieki ar lielām cerībām raugās uz Rīgas domi un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Abās iestādēs pēc vadības maiņas solīts veidot “zaļos koridorus” privātām investīcijām, vienlaikus turpinot ieviest arī iesāktos uzlabojumus būvniecības procesā.
Nezūdošās ēnas pār un ap nozari
Iepriekš iezīmētās problēmas gan nav vienīgās, kas kavē straujāku un arī sabiedrībai caurskatāmāku, saprotamāku būvniecības attīstību.
Nepilnu pēdējo divu gadu laikā kā žurnālists esmu sekojis un arī aprakstījis divus valsts uzraudzības iestāžu skaļi pieteiktus skandālus. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) 2019. gada septembrī veica kratīšanas desmit lielākajās Latvijas būvfirmās saistībā ar iespējamo kukuļņemšanu un kukuļdošanu. Vienlaikus izmeklēšanu sāka arī Konkurences padome, izvirzot apsūdzību par aizliegtu karteļa vienošanos.
Sākotnēji skaļi pieteiktā būvnieku karteļa lieta ar Konkurences padomes pieejamiem personāla resursiem izmeklēšanā “iesēdās” uz diviem gadiem, turklāt nepilnu pusgadu pēc šā skandāla pieteikšanas iestādes vadītājas amatu atstāja ierasti principiālā Skaidrīte Ābrama.
Savukārt Valsts kontrole jau tuvāk 2019. gada izskaņai publiskoja revīzijas ziņojumu par valsts robežas joslas ierīkošanu pie Latvijas austrumu robežas.
Šim svarīgajam mērķim no valsts budžeta līdzekļiem laikā no 2015. gada līdz 2022. gadam piešķirti vairāk nekā 40 miljoni eiro, taču uzraugi uzskata, ka jau līdz 2019. gadam, ierīkojot Latvijas un Krievijas robežas joslu, vismaz 7,14 miljoni eiro valsts budžeta līdzekļu un mantas izlietoti prettiesiski.
Tostarp, pēc Valsts kontroles domām, nelikumīgi veiktas apjomīgas novirzes apstiprinātajā būvprojektā. Tālākā izmeklēšana pienācās Iekšējās drošības birojam (IDB).
Pagājušā gada decembrī Iekšlietu ministrijai nosūtīju jautājumus par robežsardzes lietas virzību. No Iekšlietu ministrijas atbildes bija noprotams, ka nekādu izmeklēšanas rezultātu vēl nav. 2020. gadā robežas joslas izbūvei paredzētais budžets iesaldēts, valstij tik nozīmīgajā projektā valda klusums, un neizskatās, ka kādu tas uztrauc.
Robežas joslas infrastruktūras izbūvei gar Krieviju pērn plānotais finansējums bijis 1 158 000 eiro apmērā, izpilde – 0, savukārt gar Baltkrievijas robežu šim pašam mērķim plānots finansējums – 5 679 905 eiro apmērā, izpilde – tikai 704 842,27 eiro.
Interesanti, ka nupat ap šo pašu lietu jau sagriezies īsts riņķadancis. Janvāra beigās iekšlietu ministrs paziņoja, ka viņa ministrijas pakļautībā esošo IDB vajadzētu pievienot KNAB valsts resursu taupīšanas nolūkā, liekot saprast, ka tas kā patstāvīga vienība netiek galā ar saviem pienākumiem. Uz to Ministru prezidents atbildēja, ka šāds priekšlikums darbakārtībā tomēr neesot.
Savukārt ģenerālprokurors Juris Stukāns 2. februārī Saeimas komisijā, diskutējot par jaunākajiem korupcijas uztveres indeksa rādītājiem, retoriski izteicies: “Ja runājam par to pašu IDB, tad kur ir tās atklātās augsto amatpersonu lietas? Mums Valsts robežsardzes un Valsts policijas vadība ir zem kriminālprocesiem. Ilgstoši. Kur tad ir darba rezultāti? Valsts kontrole pirms aptuveni diviem gadiem pateica, ka valsts robeža uzbūvēta un izdarīti pārkāpumi, kāpēc lietas līdz šodienai nav nosūtītas prokuratūrai, lai varētu turpināt virzīt uz priekšu?”
Diemžēl, bet arī visām šīm it kā uz būvniecību neattiecināmām peripetijām tomēr ir vistiešākā ietekme uz nozares attīstību.
Latvijas plaši sazarotajā, resoriskām interesēm un intrigām pārņemtajā valsts aparātā, kas izskatās drīzāk domāts gluži vai tādas kā Romas impērijas aizsargāšanai no barbaru uzbrukumiem un nevis nepilnu divu miljonu iedzīvotāju valsts efektīvai pārvaldībai, neko līdz galam tā arī nevar atrast un izlemt.
Pie klātiem galdiem sēž un pēc jauniem kumosiem raugās joprojām visi – neskatoties ne uz kādiem reputācijas riskiem vai apsūdzībām.
Tikmēr, aprunājoties ar dažiem nozares uzņēmējiem “bez mikrofoniem”, iezīmējās vēl viens, kopš 2008. gada smagās finanšu krīzes piemirsts trauksmes signāls: celtnieku uzņēmumi būvniecības iepirkumos atsākuši dempingot, parakstās uz neizpildāmiem nosacījumiem, lai tikai noturētos tirgū.
Tas savukārt iezīmē jaunu bankrotu viļņa periodu un tam sekojošu ekonomiski aktīvo darbinieku emigrāciju, kas būs spiesti bēgt no parādiem.
