Šoferīšu bīstamais dancis ap nulli, kas beigsies tikai martā. Kā šobrīd braukt droši? 9
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada pirmās nedēļas piecās dienās – 630 negadījumi (dienā tātad virs simta). Un trīs nāves. Tātad par trešdaļu vairāk nekā pērn.
Kopš 2017. gada bijām arī slidenās ziemās spējuši turēties zem viena bojāgājušā 2,5 dienās. 2020. gadā pat vēl mazāk. Un kopējais policijas reģistrēto CSNg skaits janvārī tad ir bijis ap 50 dienā.
Saķere – nulle
Neapšaubāmi – viens no galvenajiem šādas ekstrēmas statistikas iemesliem ir laika apstākļi. Temperatūras gluži vai nenormālais, neticamais dancis ap nulli. Vissliktākais gan ceļiem (atkusnis plaisās un bedrēs ūdeni krāj, nāk sals un tās plēš – tā desmitiem un simtiem reižu), gan satiksmei. Un prognozes rāda – tas turpināsies līdz pat pavasarim, kurš atnākšot ne agrāk kā marta vidū.
Kā rīkoties braucējiem?
Optimistiskā versija. ŅŪTONA LIKUMS. “Katrs ķermenis saglabā miera vai vienmērīgas taisnvirziena kustības stāvokli, kamēr uz to neiedarbojas kāds spēks.” Tā ir fizika. Nepārkāpjama, nenovēršama, absolūta.
Pateicoties šim likumam, arī ziemā, arī pa spoguļspoži apledojušu līdzenu ceļu taisni braukt var ļoti ātri. Sevišķi ar labi apriepotu priekšējās piedziņas automobili. Ņūtons un inerce turēs jūs “vienmērīgajā kustībā”, un kaut ko sabojāt varēs tikai pēkšņs un negaidīts “spēks no malas” (vēja brāzma, ceļa nelīdzenums u.tml.) vai jūsu paša instinktīva, pārāk strauja reakcija uz īstu vai iedomātu briesmu signālu.
Tad spēku (mainot gāzes pedāļa stāvokli, bremzējot, pagriežot stūri) radīsiet jūs, un, ja tas būs lielāks, nekā pieļauj konkrētā riepu un ceļa seguma saķere, uzvarēs Ņūtons – auto turpinās virzīties taisni, tikai riteņiem slīdot, un, iespējams, ne gluži tā, kā jums gribētos. Varbūt sāniski, varbūt ar pakaļu pa priekšu, varbūt… Un šajā virpulī spēku kombinācijas, iespējams, kļūst tik daudzveidīgas un sarežģītas, ka tās atšifrēt pietiekami ātri neizdosies. Viss beigsies grāvī ar policijas secinājumu – “izvēlējies apstākļiem neatbilstošu ātrumu un nav spējis auto vadīt”.
Tātad – ja jūsu auto un nervu sistēma ir pietiekami labā kārtībā, taisni un vienmērīgi var braukt arī diezgan ātri.
Bet – šķēršļu parādīšanos tad jāvar paredzēt, jo bremzēšanas ceļš, salīdzinot ar vasaru, pieaudzis pat desmitkārt, jāprot uzminēt līkumu konfigurāciju un ceļa segumu, jo bremzēt pagriezienā ziemā nevajadzētu mēģināt. Savukārt sniega sanesumus vajag pārbraukt dzelžaini, bet maigi… Varat? Tad brauciet ātri. Nevarat? Jūtat saspringumu, bailes? Tad brauciet lēni. Ļoti lēni.
Apstājies!
Vai pat apstājieties. Lūk, ko mums raksta satiksmes autobusa vadītājs Edgars Zaķis no Valmieras.
“Ar visu pieredzi un prasmēm šoreiz itin daudziem bija jāizšķiras – turpināt ceļu vai labāk ne! Kā autobusa vadītājam šī izšķiršanās ir ļoti smaga – arī tur, dziļos laukos, cilvēkiem ir svarīgi nokļūt uz darbu, uz skolu. Bet es nevaru riskēt ar uzticēto tehniku, nevaru riskēt ar cilvēku veselību un dzīvību. Tumsā esmu apstājies slidena ceļa vidū, jo bail tuvoties ceļa malai, citādi tur arī palikšu. Izrādās, šīs 16 tonnas izkustināt spēj viens cilvēks, tikai iekāpjot, un buss sāk slīdēt uz grāvja pusi… Bet esmu tikai pašā maršruta sākumā, kāds tas ceļš būs tālāk, vai varēšu kur apgriezties?”
Edgara prātīgā apstāšanās ir grūts lēmums, jo ietekmēs daudzu cilvēku plānus. Tavējā būs vienkāršāka. Nokavēsi darbu pats. Vai neaizvedīsi bērnus un skolu. Nu un tad?
Netrako! Paklausies mūziku. Vien bāka nedrīkstētu būt pustukša. Un izpūtēja truba jānovieto pa vējam, lai neiznāk kā tiem Pakistānas putenī uz mūžu aizmi gušajiem. Gan jau tie kaisītāji atbrauks…
Ko šie spēj
Jāsaprot un reizi par visām reizēm jāpieņem fakts, ka Latvijā ceļu ir vairāk, nekā spējam notīrīt vai vismaz nokaisīt. Ka šādos klimatiskajos apstākļos braukt daudzviet būs grūti vai pat neiespējami. Bet ko apkopēji varētu darīt citādi un labāk? Interesants šķiet Zaķa kunga ierosinājums:
“Jā, saprotu, visus ceļus nevar nokaisīt vienā mirklī. Bet kāpēc to nevar izdarīt, pirms autobuss ieslīdējis grāvī vai uz ceļa sagriezies? Katra ceļu uzturētāja iecirkņa dežurants taču zina šos apkārtnes problēmpunktus, un bieži pietiktu, ja nokaisītu vien tos, bet SAVLAICĪGI!!! Taču laikam ir vajadzīga atrakcija: tu vispirms piezvani… Domāju, ka Valmieras dienesta dispečers, ieraugot savā telefonā, ka zvana no autoostas, jau zina, ka problēma ir Vaidavas dzirnavkalnā vai Zilūžu līkumā pie Bērzaines.”
Labs priekšlikums. No savas puses varu vēl piebilst – labi būtu, ja kaisītāji par saviem nodomiem un tuvākajiem plāniem kaut vai tai pašā “Waze” lietotnē mani painformētu. Tad es zinātu – stundiņu jāsnauž vai līdz rītam…
