Šoferīšiem jāmet malā vēlme “pazīmēties” un jāsāk pierast pie jaunvārda “auto koplietošana” 109
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gribu, protams, savu, arī savu mazbērnu un mazmazbērnu planētu un atmosfēru lieki un bīstami nepieķēzīt. Gribu, lai to pēc iespējas mazāk darītu mēs visi. Bet šķiet, ka tas ceļš uz šo gaišo mērķi, kuru mums mediji cītīgi rāda, nav gluži pareizi iezīmēts. Pērciet elektromobiļus! Vismaz hibrīdus! Šādi nīdēsim brauciena radītos izmešus! Nu, nu…
Kur rodas pirmie mēsli?
Krietnu brīdi pirms tava brauciena. Lai uzbūvētu tādu gluži vai fantastikas dinamikas, komforta, skaista dizaina īpašības apvienojošu modernas sadzīves elementu, kāds šodien ir auto, dabai neizbēgami tiek nodarīts pāri.
Ir jārok no zemes dzīlēm rūda, jākausē metāli, tie jāapstrādā plašos un, protams, siltos un gaišos, rūpnīcu cehos, ir jāiepērk citās zemēs tur pieejamākās un tādēļ lētākās nepieciešamās detaļas, kuras, pa jūru vai gaisu pārvadājot, atkal jākvēpina… Un tā tālāk.
Jau pirms gadiem desmit žurnālā “The Guardian” izlasīju šādus skaitļus. Uzbūvējot pieticīgu bāzes komplektācijas mazās klases auto “Citroen C1”, atmosfērā nonāk deviņas tonnas ogļskābās gāzes. Vidēji aprīkotu un prāvāku “Ford Mondeo” – jau 17 tonnas.
Bet “premium” pakotnes “Land Rover Discovery” – vēl divreiz vairāk. Līdz kustībai vēl neesam tikuši, bet jau sārņu tik, cik šim pašam “citroniņam” pa izpūtēju laukā nāks – parēķinām: 100 grami CO2 uz 100 km, simts kg uz tūkstoti, deviņas tonnas – 90 000 km. Jeb vidēja eiropieša septiņu gadu nobraukums…
Dati diezgan veci. Vai auto ražošana kļūst ekoloģiskāka? Kā liecina ACEA (Eiropas autoražotāju asociācija) pērnais pārskats, mūsu kontinenta auto ražotņu CO2 izmeši kopš 2005. gada samazinājušies aptuveni par trešdaļu. Tomēr joprojām ir vairāk nekā 10 tonnas katram jaunam auto.
Kāda ir jūsu pieredze un nodomi automobiļu koplietošanā?
Turklāt – elektriskie šajā ziņā nav zaļāki. Gluži otrādi. Tos piesārņojošākus padara baterijas. Gan ražojot sliktas, gan utilizācijā problemātiskas. Bet tā jau it kā nākotnes problēma… Un arī supervieglie korpusu un ritošās daļas materiāli, kuri tiek izmantoti, lai kaut daļēji kompensētu akumulatoru svaru, ražošanas izmešus palielina.
Jo mazāk auto, jo dabai labāk
Tāds ir elementārs secinājums, kuru rada augstāk aprakstītais. Un šis secinājums apgriež, kā saka, kājām gaisā Eiropas valstu automobilizācijas tabulas, kurās mēs esam pašā lejasgalā.
Latvija, Rumānija un Bulgārija šajā jomā ir Eiropas zaļākās valstis! Ar vismazākajiem vieglo automobiļu arsenāliem. Ar lielu visai vecu eksemplāru daļu tajos. Nabadzības apliecība? Nekaunēsimies. Drīzāk leposimies. Jo izšķērdīga pārticība ir tā, kas piesārņo. Un tie vecie auto nemaz nav dabai tik kaitīgi, jo savas dzimšanas ekoloģiskos grēkus sen jau atstrādājuši.
Varbūt savu auto nemaz nevajag?
Varbūt varam kļūt vēl zaļāki pavisam lēti un vienkārši – varam nepirkt tos privātos četrriteņus. Mazus ceļa gabaliņus iet kājām. Vai braukt ar ričuku. Lielākiem meklēt kādu elektrisku vilcienu vai busu. Varētu, bet – ir vesels argumentu lēvenis pret.
Laiciņš šodien draņķīgs, un jaka jau slapja. Un tāda būs katra otrā mūsu klimata zonas diena. Pasažieru piespiedu tuvība nu nekādi nevilina sabiedriskajā transportā. Sevišķi vīrusa klejošanas laikā. Liela daļa cilvēku grib un gribēs savu mobilo telpu. Vēl ilgi gribēs. Iespējams – vienmēr.
Kur kompromiss? Tāds laikam ir tikai viens – ja nevaram no vēlmes pēc personīga auto atteikties (es nevaru!), nedrīkstam pieļaut pārmērības tā izvēlē. Tam nelielajā Latvijā (ja vien neesi vismaz pusmiljonārs un gatavs maksāt ne tikai par savu sapņu auto, bet arī lielus ekoloģijas nodokļus, kuri nākotnē pavisam noteikti vēl augs) vajadzētu būt nelielam, vieglam, jaudā un aprīkojumā pieticīgam.
Nevis mēģinājumam vienā rāvienā apvienot visas vēlmes. Vēlmi pēc piecām sekundēm tikt līdz 100 km/h, pēc žūžojošiem 180 km/h uz Vidusjūras maģistrāles Spānijā, pēc viegli uzveikta dziļa brasla pie Mazirbes, kurš citu sēņotāju kārojumus apturējis…
Šādas ambīcijas apmierināt mūsdienu autobūve gan spēj. Taču tas būs baigi dārgi. Sešciparu skaitlis jau iegādē. Ekoloģiski? Šaubos. Uzbūvējot “Audi e-tron”, ir emitēts vairāk CO2, nekā mazlietots “Suzuki Swift” hibrīdiņš izpūš piecos brauciena gados…
Jāpierod pie jaunvārda – KOPLIETOŠANA
Es esmu “e-tron” pamēģinājis. Un novēlu šo prieku izbaudīt katram. Fantastisks rīks. Taču braukt ar tādu vienatnē uz tirgu vai lielveikalu… Tad jau ar vētras burām piekrautu okeāna jahtu var stūrēt uz copi Buļļupē…
Bet modernās autobūves brīnumu vari pamēģināt arī tu. Iepriekš sakārtojis pasūtījumu “Sixt” interneta lapā, ar savu golfiņu piebrauksi pie izvēlētā nomas punkta un paņemsi “e-tron” uz izvēlēto laiku. 174 eiro par dienu. Šausmas?! Nav viss. Šausmas ir ar 50 tūkstošu vai pat 100 tūkstošu kapitālieguldījumu dīdīties tur, kur pietiktu ar kaut ko ne vairāk kā 10 tūkstošu vērtu. Un ietaupījums dārgu brīvdienu izpriecu norītu kā nieku.
Tātad – zaļas auto nākotnes ceļš laikam jau ir koplietošana. Visdažādākajās tās formās, kuras tad šodien mēģināsim ieskicēt.
Klasiskā noma
Tādi nomas punkti kā jau pieminētais “Sixt” Latvijā izveidojās jau pagājušajā gadsimtā. Tiem pieder lielāks vai mazāks, dārgāks vai lētāks autoparks, uz kura lietošanu var pieteikties jebkurš. Ar vadītāja tiesībām, protams. Visu inventāra apkopi, apdrošināšanu utt. veic iznomātājs. Lietošanas laiks – no dienas līdz… Kaut gadam vai vēl vairāk. Jo ilgāk, jo lētāk.
“Kā saka – viss notiek. Biznesa loģistika atstrādāta, mūsu autoparks var apmierināt praktiski jebkuras prasības, noņemt no klienta pleciem jebkuras auto īpašnieka parastās rūpes. Nu kaut vai riepu sezonālo maiņu,” stāsta viens no “Sixt” veterāniem Marats Blate.
“Darbojamies ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Šajā sakarā gribu atzīmēt, izcelt kādu latviešu nacionālo īpatnību, kura, manuprāt, ir lielākais plašākas koplietošanas šķērslis. Lietuvieši ir praktiskāki, igauņi skopāki. Mums visiem racionāliem aprēķiniem pāri stāv vēlme, kā saka, pazīmēties.
Nepietiek ar brauciena finansiālo izdevīgumu, vajag, lai šis auto būtu MANS. Lai tas ne tikai labi uz izvēlēto mērķi brauktu, bet arī greznotos pie manām namdurvīm – kā pārticības un sasniegumu simbols. Nomas auto? Fui. Lēti… Lai gan – aizvien biežāk uzvar loģika – nu nav jau nekādas jēgas pašam pirkt un 50 nedēļas gadā turēt garāžā ceļojumu busiņu.”
Auto trim lietainām stundām
Bet ja man vajag auto tikai dažiem īsiem pārskrējieniem pilsētā? Ģimenes zirdziņu atdevu sievai – lai bodes paķemmē, pašam trolejbusā kāpt? Nē. Mācīšos moderno “kāršēringu” jeb auto koplietošanu. Lietotne telefonā, tur atveru karti, atrodu vistuvāk gaidošu vāģīti, eju, atveru, braucu. Maksājums automātisks. Nav dikti liels – ja laiku lieki nešķiežu.
Piedāvājums šajā jomā aizvien plašāks. “Fiqsy”, “City Bee”, “Carguru”… Pēdējais ar vislielāko pieredzi. Darbojas jau ceturto gadu. Kā klājas? Tā jautāju uzņēmuma vadītājam Vladimiram Reskājam.
“Tiešām bijām Rīgā pirmie. Un nu – pieredzējušākie. Ar prieku varu teikt, ka pieprasījums aug. Protams, jūtama pandēmijas ietekme. Iespējams, ka tā mūsu darbā ir pat pozitīva.
Cilvēki acīmredzot novērtē šī pārvietošanās veida priekšrocības – nav saistību un problēmu ar banku, kā var gadīties ilgtermiņa līzinga gadījumā, nav naudas – vienkārši nebrauc. Nav problēmu ar pēkšņu remontu nepieciešamību, kā gadās privātiem auto.
Reģistrētu lietotāju aizvien vairāk. Pilnveidojam autoparku. Nu jau arī mums ir pilnībā elektriski auto (sākām ar “Toyota” hibrīdiem), kuri drīkst gan braukt pa sabiedriskā transporta joslām, gan izmantot pilsētas stāvvietas.
Problēmas? Vienu gribu atzīmēt. Daudzas Eiropas pilsētas, tostarp kaimiņu Viļņa, atbalsta auto koplietošanu, piešķirot tiem īpašas prāvas atlaides stāvvietās. Rīga šajā citu rūpju laikā tādu lēmumu joprojām nav pieņēmusi, tā palielinot mūsu uzņēmuma izmaksas (tātad arī pakalpojuma cenu). Nevis šādu progresīvu pārvietošanās veidu atbalstot,” atklāj Vladimirs Reskājs.
Klubi, biedrības
Abas augstāk aprakstītās koplietošanas formas tomēr daudziem šķiet tādas vēsas, bezpersoniskas. Tev ir kontakts tikai ar nomas firmas darbiniekiem. Citus lietotājus ne redzi, ne pazīsti. Lielākā daļa piedāvāto automobiļu arī tādi dikti jau utilitāri.
Bet ja nu es, ikdienā braukdams ar nelielu pilsētas auto, gribu un spēju piedevām nopirkt, piemēram, “Porsche 911” trešdaļu vai piektdaļu un dalīties tā dotajos priekos (arī rūpēs) ar diviem vai četriem līdzīgi domājošiem draugiem? Vai tā kāds kaut kur dara?
Jāsaka – diezgan plašā Latvijas autoklubu pārzinātāju aptaujā uzzināju vien par vāciešu, angļu un citu vecās Eiropas valstu piemēriem. Ir tur šādas brālības. Ne tikai ap vienu premium auto (kurš tomēr var apnikt) būvētas, bet klubiņi, kuriem pieder daži supersprintu monstri, kāds kabriolets, kāds perfekti restaurēts pagājušā gadsimta rolsroiss, kāds ceļojuma busiņš ar īsta ozolkoka apdari salonā.
Izvēlies grafikā brīvo laiku, brauc un kaifo. Par visiem apkopes darbiem kluba biedri maksā kopīgi, tos veic pašu algots uzticams personāls. Ir līdzīgi bezceļa auto klubi. Ir amatieru sportistu grupiņas, kuras kopīpašumu tur kādas sacīkšu trases boksos un savu adrenalīnu brīvdienās dedzina tur, nevis koplietošanas ceļos.
Dabūju dzirdēt arī par kādu franču arhitektu, kurš, krietni iesprindzis un uz nomaksu visdārgāko “Range Rover” nopircis, pēc pāris mēnešiem sapratis, ka sajūsma dilst un investētais tā īsti vairs nerentējas. Arī pārāk tomēr smaga šī skaistā nasta… Izdomājis koplietošanas versiju. Izziņojis saviem (ap 20) kolēģiem, ka par mērenu samaksu jebkurš no šiem var “reindžu” ņemt saskaņotā laikā, ko saimnieks pavada birojā. Nostrādāja projektiņš! Ne tikai rentējoties, bet pat autora braucieniem degvielu nodrošinot.
Latvijā? Premiumsegmentā par šādu koplietošanu ziņu nav (viena gan ir, bet nelaba – divi draugi kādu laiku mēģinājuši uz maiņām zīmēties ar “Porsche”, tad viens vieglā šmigā pārcenties, un nav vairs ne “Porsche”, ne draudzības). Divi sportiska auto koplietotāji (un uzturētāji) ir gan bezceļa reidos, gan rallijos.
Bet galvenais braucējs tur tomēr viens – pilots. Stūrmanim no šī prieka tiek mazāk. Biķernieku šosejas aplī ir sacensību veidi (divstundu, sešstundu maratoni), kuros stūrēšanas prieku vienlīdz ilgi dabū baudīt abi ekipāžas biedri. Visai populāri, tomēr dalībnieku skaits tur nu nekādi nespēj tuvoties ikdienas un koplietošanas ceļu radaru klientu tūkstošiem…
Lielās, labās ģimenes
Labākie auto koplietošanas miniklubi pie mums pašlaik neapšaubāmi ir tās mājsaimniecības, kurās zem viena jumta draudzīgi sadzīvo vairākas paaudzes. Ja vēl to pārticības līmenis pietiekami augsts…
Jānis Salaspilī nopirka elektromobili. Ne no lielākajiem vai dārgākajiem. Ar viņa ikdienas vajadzībām pietiekami lielu akumulatoru. Dēlam ir “BMW X “, kuru tēvs iemaina grūtākiem mežu ceļiem. Maiņas manevru rezervei vēl paliek vedeklas dīzeļpasāts, kurš ideāls tālām un ātrām šosejtūrēm.
Agris Mārupē. Divi bērni, mazbērnu pulciņš. Visai prāva divu paaudžu kopīgiem spēkiem izcīnīta turība. Pieci auto. Neliels, bet jaudīgs golfs. Pilnpiedziņas “Subaru”. “VW” minivens. Agra lielā mīla – perfekti restaurēts sporta VAZ, kurš pabijis pat starptautisku ralliju trasēs… Līdz šim komplektā trūka augstākā premium odziņas. Tagad tāda tiek meklēta (“Range Rover”, “BMW”, “Mercedes” – vēl nav nolemts).
Jebkuras (nu labi – gandrīz jebkuras) vēlmes te piepildāmas. Bez nomas kantoriem… Bez tādiem konfliktiem, kāds piemeklēja augstāk minētos “Porsche” draugus… Labi šīm ģimenēm. Mēs pārējie turpinām pareiza brauciena meklējumus. Un – zaļas pasaules kontekstā – mēģinām atcerēties, ka piesārņojums sākas pirms brauciena. To rada aplama izvēle.
Eksperta viedoklis
Nekas dārgs nevar būt zaļš
Raitis Mazjānis, Latvijas Autoinženieru asociācijas prezidents: “Eksperta viedoklis… Privāta auto izvēles jomā Latvijā ekspertu nav. Jautājums pagaidām nav pietiekami pamatīgi un kompleksi pētīts. Turklāt argumentos te ir milzīgs nevis tehnisku un ekonomisku – kā saimniecisku autoparku vadībā –, bet emocionālu, psiholoģisku, sociālu utt. sastāvdaļu īpatsvars. Tādēļ kategoriskas un konkrētas receptes nav iespējamas. Tādas nevaru dot arī es.
Ja nu noder – te daži inženiera un ekonomista padomi.
Kur un cik bieži nepieciešams nokļūt? Reti? Nav tālu? Rēķini! Prāva auto pirkums, kurš piecas dienas nedēļā tiks turēts garāžā, vai koplietošanas mazulītis? Man pašlaik pēdējais ir neapšaubāmi ekonomiskākais (un ekoloģiskākais, jo nekas dārgs nevar būt zaļš). Vienīgais šķērslis – manā dzīves vietā nav ne “Fiqsy”, ne “Carguru” stāvvietu. Tādas ir trīs kilometru attālumā. Un ja līst… Kaimiņa, kurš varētu atbraukt pretī, nav. Un šīs problēmiņas var no zaļā ceļa novest.
Sabiedriskais transports? Lēns, neērts. Retu reizi jau varētu… Laikam jau tomēr jāpērk auto.
Vēlreiz – novērtē sevi! Kas esi, kas gribi būt? Ko tev nozīmē auto? Par ko spēj samaksāt? Latvijā tu vari ņemt mazu, lētu (relatīvi), pieticīgu pārvietošanās rīku tikai tad, ja neesi tāda darba meklējumos vai tādā biznesā, kur šīs vizītkartes zemais prestižs var nest lielākus zaudējumus nekā dārgāka auto pirkums. Iespējams, pat ne dārgāka – lietots prāvs “Audi” nemaz nav dārgāks par jaunu sīku “Fiat”. Bet labi nomazgāts atbilst šeit pieņemtajiem sabiedriskajiem standartiem. Kuri nav ideāli. Kurus var arī ignorēt.
Ja runājam par koplietošanas transportu – tas pilnībā iederas mūsdienu pārvietošanās sistēmā un arvien labāk sevi pierāda. Kompānijas attīsta pakalpojumu, lietotāji mēģina pārkārtoties, pierast, ka auto var būt ne tikai privāta un tādēļ ne vienmēr pilnībā izmantota vērtība.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
