Agris Liepiņš: Cik parocīgi ir daudzas lietas norakstīt uz Covid-19 pandēmijas rēķina 2
Agris Liepiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dažbrīd brīnos – cik parocīgi ir daudzas lietas norakstīt uz Covid-19 pandēmijas rēķina! Nesen kā Saeima pieņēma valdības izstrādāto nākamā gada valsts budžetu.
Daudzi eksperti un arī paši deputāti sacerējumu atzina par brāķi, kuru jau nākamajā dienā nāksies labot, bet par kuru jānobalso, jo raugi – ja nepieņem budžetu, tad krīt valdība, to nu nekādi pandēmijas apstākļos nevar pieļaut.
Ieviešot stingrākus distancēšanās ierobežojumus, valdība noteica, ka muzejus drīkst apmeklēt, bet izstādes ne. Pēcāk izglītības ministrijas ierēdņi taisnojās – ar izstādēm domājuši tādus masu pasākumus kā suņu un kaķu izstādes Ķīpsalas hallē.
Pandēmijas laikā neviens viņiem neuzdrošinās atgādināt, ka šie lielpasākumi pēc būtības ir gadatirgi un ar glezniecības, grafikas, tēlniecības vai fotomākslas izstādi tam maz sakara.
Līdzīgi kā teicienam “uzcept garšīgas pankūkas – tā ir māksla!” maz sakara ar mākslu.
Var jau būt, ka ministriju gaiteņos valsts pārvaldes darbinieki paši sev liekas gudri esam, bet publiskajā telpā ierēdņu nekompetence spraucas cauri kā īlens no maisa. Nākas samierināties, jo ko gan pandēmijas laikā nepiecietīsi!
Kā izcilu nekompetences un vīzdegunības piemēru var minēt finanšu ministra Jāņa Reira prātulas.
Nespēdams valstī veidot tādus apstākļus, kas radītu jaunas darbavietas un cita starpā veicinātu plašu vidusslāņa – amatnieku, mājražotāju, nelielu radošo darbnīciņu – rašanos un uzplaukšanu, viedais ierēdnis nonāca pie secinājuma, ka pašnodarbinātajiem un atvieglotajos nodokļu režīmos strādājošajiem, kuri saņem mazāk par minimālo algu, piemēram, divsimt eiro mēnesī, būtu jāatrodas sociālo dienestu redzeslokā.
Sociālo dienestu darbinieki sekotu, vai mazo ienākumu saņēmējam nav jāārstējas no kādām atkarībām, ja reiz viņš nespēj nopelnīt minimālo algu. Piemēram, podnieks mālainā bezceļu lauku apvidū kaut kur Latgalē.
Keramiķis ceturtajā paaudzē brīnumainā kārtā uztur podnieka darbnīcu un kopj paaudžu paaudzēs mantotās amata prasmes. Pilnīgi atkarīgs no mīlestības pret mālu.
Plikas idejas vārdā, savai iztikšanai burkānus un kartupeļus izaudzējot turpat uz lauka aiz podnieku cepļa.
Ģeniālo ideju Reirs izvirzīja jau rudenī, bet tad uz mirkli pieklusa, jo diskusijās valdībā esot palicis mazākumā. Šobrīd, kad Finanšu ministrijas brāķa budžets pieņemts un krēsls saglabāts, Reira kungs ar jaunu sparu izlicis savu prātulu publiskai apspriešanai.
Finanšu ministrs nav jaunpienācējs politikā, savulaik viņš ieņēma gan īpašo uzdevumu ministra posteni, gan labklājības ministra krēslu, bet darbošanās bija tik garlaicīga, bāla un neinteresanta, ka līdz šai baltai dienai neviens par viņu neko jēdzīgu pateikt nevarēja.
Laikam šī pelēcības apziņa mudināja Jāni Reiru nākt klajā ar ierosinājumu par atkarīgo pieskatīšanu.
Dažam ierēdnim vajadzētu ārstēties no muļķības, jo no šīs kaites viņi ir pilnīgi atkarīgi. Reira kungs atzīst, ka paša domu viņam nav, ideju par maz pelnošo uzraudzīšanu viņš aizguvis no Vācijas.
Nav jāraugās tik tālu, arī mūsu pašu zemītē daudz kas piedzīvots! Pandēmijas laika novārdzinātās dzīves izkrāsošanai Reira kungam varu ieteikt pāris idejas no Stučkas sarkanā terora laikiem.
Sarkanais ķēniņš izdeva dekrētu par visādu buržuju liekēžu, tajā skaitā sapuvušās inteliģences un brīvo profesiju pārstāvju – aktieru, mākslinieku, dziedātāju – nodarbināšanu sabiedriskajos darbos.
Lai tīra ielas, lai izsmeļ atejas, lai nopelna savu dienišķo maizi, darot sabiedrībai derīgu darbu. Cita starpā dekrēts paredzēja – gadījumos, kad dažādu smagu priekšmetu pārvadāšanai pietrūkst zirgu, par vilcējspēku jāizmanto mākslinieki.
Lūk, cik skaistas idejas bija pārņēmušas Petrušas prātu tālajā 1919. gadā! Šodienas pelēcībai ir kur augt!
