“Šodienas bērni ir mazspējīgi parūpēties par sevi” – skolas direktore aicina aizdomāties par maniakālas pāraprūpes sekām 0
Teju katrs vecāks vēlas savam bērnam nodrošināt pilnvērtīgu un pēc iespējas piepildītāku dzīvi, tomēr, kā jebkurā jomā, pārmērība var radīt pretēju efektu. Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda sociālajos tīklos dalījusies ar atklātu viedokli par bērnu pāraprūpes sekām, ar ko nākas saskarties izglītības iestādēs strādājošajiem, un aicina vecākus pārdomāt savu audzināšanas pieeju.
Ieva Taranda sociālo tīklu platformā “Facebook” raksta: “Cienījamie vecāki, ja jūs nepārtrauksiet maniakāli pāraprūpēt savus bērnus, tad jums pašiem šis smagais bumerangs negaidīti ar joni sāpīgi iesitīs pa pieri. Mēs, skola, tīri labi tiksim ar šo galā, jo mēs teiksim – izbeidziet!
Beidziet savu bērnu vietā siet kurpes, kārtot skolas somu, slaucīt (atvainojiet) apčurātu podu, pārbaudīt, vai ir šalle iebāzta mēteļa piedurknē vai nav.
Beidziet skolai pārmest nejēdzīgas lietas, piemēram, kādēļ WC nav katrā klasē vai pretī katrai klasei, jo skola nav bērnudārzs!
Māciet nostāvēt uz vienas kājas savu bērniņu, velkot nost zābaciņus, šī prasme labi noderēs, kad iesiet uz operu vai teātri, kur drūzmēsies daudz tautas un nebūs vietas, kur apsēsties.
Iemāciet saviem bērniem pieklājīgi pateikt – vai drīkstu aiziet uz tualeti! Māciet lūgt atbalstu skolā!
Lūdzu neaudziniet nespējīgus, kuslus, apvainotus cilvēkus!
Jums sāpēs sirds. Skola tiks galā, bet jums nebūs viegli. Jā, jums sāp, šo lasot, bet tas ir mans pienākums pateikt, ka šodienas bērni ir mazspējīgi parūpēties par sevi. Kā viņi rūpēsies par otru?
Skola palīdzēs apgūt. Apsolu.
Ieva- Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore.”
Viedokļi
Daļa komentētāju piekrīt direktores teiktajam, citi dalās ar padomiem, taču vēl daļai ir pilnīgi pretējs viedoklis. Lūk, dažu komentāru izlase!
“Šis fenomens ir apgriezti proporcionāls bērnu skaitam ģimenē. Jo mazāk bērnu, jo lielāks šis “cāļu mātes” sindroms. Jo vairāk bērnu, jo tas viss jādala ar 2, 3, 4…”
“Tas bija labi par to stāvēšanu uz 1 kājas…”
“Mācu saviem bērniem pastāvību, bet tā pāraprūpe nāk no paša pagātnes. Šodien lasīju kādas sievietes pieredzi bērnībā, un man tīri šoks, cik daudzi šo piedzīvojuši. Bērnam pa nakti slikti, bet bail pie mammas iet. Bērns grib, lai samīļo, bet viņu pasūta piecas mājas tālāk un vēl nolamā par nīkuli. Es arī augu tādā vidē. Jā, kurpes sev sēju 4 gadu vecumā, bet tas emocionālais tukšums un lielā vēlme dot saviem bērniem visu to, ko nesaņēmu pati, ir milzīga. Vieglāk jau vainot jauno paaudzi un attaisnot veco, jo viņi taču labāk nezināja. Reti lasu stāstus, kuros manas paaudzes vecāki bija atbalstoši. Veselīgi vecāki izaudzina veselīgus pieaugušos.”
“Mana mamma man mazai teica, ka bērni ir kā vismīļākie ciemiņi mūsu dzīvēs. Tu viņiem dod vislabāko, kas Tev ir, bet pienāk laiks, kad Tev viņi ir jāizvada pa durvīm. Šo visu viņa man stāstīja, lai zinu, ka bērniem un vecākiem ir jādzīvo atsevišķi, ka vecākiem ir jāmāk norādīt, ka laiks sākt savu dzīvi. Un šis man arī ļāva, savus bērnus audzinot, nepārsaldināt mūsu attiecības ar pārāk lielu auklēšanos. Šis man lika audzināt patstāvīgus, domājošus cilvēkus. Un ne mirkli tas nav mazinājis savstarpējo mīlestību. Varbūt kādam arī šāda doma palīdzēs.”
“Ļoti piekrītu! Nesen skolas padomes sapulcē man bija viedokļu apmaiņa ar kādu tēti, kurš uzskata, ka skolai jānodrošina katram bērnam slēdzams skapītis. Uz manu jautājumu – kāpēc? Atbilde bija – jo no kabatām mēdzot pazust lietas. Tad augstāk minēto varam papildināt – vecāki, iemāciet bērniem neko svarīgu kabatās nenēsāt/neatstāt! (un māciet arī neko no citu kabatām neņemt…). Skolā iet, lai mācītos! Neaizmirstam to, pašu galveno. Paldies Skolotājiem par viņu lielo darbu!!!”
“Un vēl beigt pārbarot bērnus. Esmu redzējusi, kā māte ar cīsiņiem un cepumiem skrien pakaļ un stūķē tam bērnam visus tos draņķus. Un kā tas puišelis tagad izskatās? Mazs, resns bērniņš, kuram vēl ilgus gadus būs jācīnās ar apsmiešanu skolā.”
Vai piekrīti direktores teiktajam?
