Šodien reti kurš prot pateikt “nē”! Kā iemācīties sargāt savu veselību un neizdegt 6
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izdegšana ir fiziska, emocionāla un garīga izsīkuma stāvoklis, ko izraisa pārmērīgs un ilgstošs stress, bet veicina pārslodze un saskare ar citu cilvēku ciešanām un negatīvajām emocijām, tādēļ visbiežāk no šī sindroma cieš medicīnas un sociālie darbinieki, skolotāji, policisti.
Iekļauta arodslimību sarakstā
Ministru kabineta noteikumos par arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtību izdegšanas sindroms minēts kā pārslodžu izraisīta slimība, kas raksturīga darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst palīdzības, atbalsta sniegšana, intensīva saskare un komunikācija ar citiem cilvēkiem. Profesionālā izdegšana ir negatīvo emociju uzkrāšanās, kas noved pie emocionālo un garīgo resursu izsīkuma.
Tās simptomi var izpausties gan emocionālajā, gan kognitīvajā, gan fiziskajā sfērā. Fiziskie simptomi var būt kā nogurums, nespēks, biežas saaukstēšanās slimības, fiziska izsīkuma un nespēka sajūta, biežas galvassāpes, ķermeņa svara izmaiņas, miega un gremošanas sistēmas darbības traucējumi, biežāka slimošana. “Emocionālajā sfērā izdegšana izpaužas ar nomāktību, cilvēki kļūst ciniski, vienaldzīgi, neieinteresēti ne tikai darbā, bet arī ikdienas aktivitātēs, ātrāk aizkaitināmi.
Citiem var dominēt izmaiņas kognitīvajā sfērā, piemēram, iepriekš veiktie darba pienākumi vairs nepadodas tik labi kā agrāk, prasa lielāku piepūli, biežāk tiek pieļautas sev neraksturīgas kļūdas, parādās nespēja koncentrēties,” stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, psihoterapeits Artūrs Miksons. Viņš izdegšanu salīdzina ar lieko svaru, kas nerodas pēkšņi, bet uzkrājas lēnām, pakāpeniski. Jautājums – vai pašā sākumā cilvēks to patiešām nepamanīja vai vienkārši ignorēja tā pirmās pazīmes?
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība šogad veica pedagogu aptauju par profesionālās izdegšanas riskiem. Trešdaļa no 10 072 skolotājiem norādīja, ka cieš no profesionālās izdegšanas sindroma. No 26 anketā iekļautajām profesionālās izdegšanas pazīmēm 18 atzīmēja 50% pedagogu. Visbiežāk – 87% gadījumu – darba problēmas tiek ņemtas līdzi uz mājām, 85% bieži jūt spēku izsīkumu, gandrīz 80% strādā vairāk nekā 40 stundas nedēļā, gandrīz vienmēr jūt emocionālu nogurumu un darba dēļ nevar aizmigt, bet 68% skolotāju pamanījuši, ka, strādājot vairāk, var paveikt arvien mazāk, jo dara to lēnāk.
Savukārt Amerikas Ārstu asociācijas dati liecina – pirms pandēmijas izdegšanu darbā jutuši 42%, bet tagad jau puse ārstu.
Darbaholiķi izdeg ātrāk
Virkne stresoru, kas veicina izdegšanu, cieši saistīti ar darba vidi, piemēram, pārāk liela atbildība, bieži jārisina dažādas krīzes situācijas, neskaidrība par veicamajiem darba uzdevumiem vai arī to ir daudz, sliktas attiecības ar darba kolēģiem. Piemēram, daudzu profesiju pārstāvjiem ievērojams stresors ir pandēmija, kuras dēļ jāievēro drošības pasākumi, jāveic papildu pienākumi un moka neskaidrība, vai darbs klātienē nebūs jāpārtrauc pavisam.
Rīgas Stradiņa universitātes Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras pasniedzējs, psihologs Ervīns Čukurs kā galvenos stresa izraisītājus darba vidē min pārāk lielu atbildību, uzspiestu darba ritmu, neskaidrību par veicamajiem darba uzdevumiem.
“Bieži vien darbiniekam izvirza pretrunīgas prasības, kuras viņš nespēj izpildīt. Būtiski darba vides faktori, kas var izraisīt stresu, ir arī psihoemocionālā pārslodze, nepietiekams atalgojums un sociālais atbalsts, neskaidrība par uzņēmuma nākotni un darba vietas saglabāšanas iespējām,” viņš saka. Arī darba organizācijai un plānošanai ir ļoti būtiska loma darba stresa izraisīšanā. Ja darbinieki precīzi nezina, kurš par ko ir atbildīgs, tiek pieņemti nepārdomāti lēmumi, rodas negatīvs psiholoģiskais klimats.
“Attiecības ar kolēģiem var būt gan sociālā atbalsta avots, gan arī stresa cēlonis. Labas sociālās attiecības sniedz indivīdam atzinību, sapratni, palīdz mainīt veidu, kā tiek uztvertas darba prasības, paaugstina pašvērtējumu, samazina pārdzīvotā stresa sekas un veicina emociju pārstrādi.
Personiskās attiecības darbā diemžēl var kalpot arī par stresa cēloni. Uzticēšanās un atklātības trūkums, konkurence starp kolēģiem, uzmanības un atbalsta nesaņemšana no vadības veicina nedrošību un stresu darbiniekiem. Dažkārt darbinieki var saskarties ar fizisko un emocionālo vardarbību darbā, kas atstāj postošas sekas uz viņu veselību,” norāda psihologs.
Nereti izdegšanu veicina arī paša darbinieka personības iezīmes, piemēram, nespēja atteikt, uzņemoties arvien jaunus darba pienākumus, vēlme paveikt visu perfekti, zema pašcieņa, darbaholisms, uzmanības trūkums pašam pret savām vajadzībām.
“Kāda sieviete aizgāja no darba, kurā bija izdegusi, jo neprata pateikt nē un uzņēmās visus darbus. No vienas puses, viņa tagad jutās labāk, jo vairs nebija pārstrādājusies, tajā pašā laikā viņu mocīja vainas sajūta par to, ka nestrādā, lai arī ģimene finansiālajā ziņā to varēja atļauties. Viņas acīs atpūtai nebija nekādas vērtības,” tipisku gadījumu no savas prakses atceras psihoterapeits Artūrs Miksons.
Nekrāt, bet izrunāt emocijas
Izdegšanas profilakse var notikt kā individuāli, tā darba kolektīvā. “Darbinieks var pielietot dažādas relaksācijas tehnikas, piemēram, vizualizācijas, apzinātības vingrinājumus, meditāciju, autogēno treniņu, savukārt uzņēmuma vadība var palīdzēt darbiniekiem iemācīties kontrolēt stresu, izglītojot viņus par stresa rašanās cēloņiem un tā pārvarēšanas veidiem, to, kā sabalansēt privāto un darba dzīvi, ierīkot uzņēmumā atpūtas telpas, ieviest dažādus pasākumus darbinieku veselības veicināšanai,” uzsver Ervīns Čukurs.
Lai spriedze nepāraugtu izdegšanas sindromā, svarīgi sākt runāt ar kādu par savām emocijām, piemēram, ar draugiem, ģimenes locekļiem, arī darba vietās var organizēt grupas, kurās saņemt psihologa, kolēģu atbalstu.
“Bieži vien izdegšana veidojas tādēļ, ka cilvēkam nav izveidojies ieradums kādam pastāstīt par to, kas ar viņu notiek, un lūgt palīdzību. Jo ilgāk to atliek, jo grūtāk izdarīt. Piemēram, darbs ar smagi slimiem, neārstējamiem cilvēkiem no ārsta vai aprūpētāja prasa daudz spēka.
Var rasties bezspēcības sajūta, kas rada vēlmi kompensēt savu nespēju palīdzēt šim cilvēkam, vēl vairāk palīdzot citiem. Nostājoties uz šī ceļa, izdegšana ir tikai laika jautājums. Lai tā nenotiktu, jārunā par savu bezspēcību ar kolēģiem, speciālistiem,” saka Artūrs Miksons, piebilstot, ka jebkuram mediķim, sociālajam darbiniekam, pedagogam ir jāzina darba apjoms, kuru veicot viņš spēj normāli funkcionēt, nekaitējot savai veselībai.
Lai darbā neizdegtu, vajag pietiekami daudz laika atvēlēt atpūtai, izmantot ikgadējo atvaļinājumu, brīvdienā pilnībā aizmirst par darbu, izgulēties, atrast laiku saviem vaļaspriekiem vai vienkārši nekā nedarīšanai.
Izdegšanas sindroma izpausmes
* Fiziskās: nogurums, nespēks, biežas saaukstēšanās slimības, galvassāpes, ķermeņa svara izmaiņas, miega traucējumi, hroniski gremošanas traucējumi, divpadsmitpirkstu zarnas čūla, sirds asinsvadu un autoimūnas slimības, alerģijas, trauksme, depresija.
* Uzvedības: tieksme uzņemties vairāk pienākumu, nekā spēj veikt, darba ņemšana līdzi uz mājām, strādājot arvien vairāk, var padarīt mazāk, nevēlēšanās iet uz darbu, konflikti ar kolēģiem, pastiprināta alkohola vai nomierinošu līdzekļu lietošana.
* Emocionālās: izsīkuma sajūta, nomāktība, paaugstināts prasīgums pret sevi, sevis vainošana, cinisms, sarkasms, garlaicības, tukšuma sajūta, aizvainojums, izjūta, ka neesi novērtēts, vilšanās, bezcerības sajūta, nervozitāte, paaugstināta uzbudināmība.
* Profesionālās: bezjūtīga, vēsa, ciniska attieksme pret citiem cilvēkiem – klientiem, pacientiem, kolēģiem, neapmierinātība ar sevi, paveikto, saviem panākumiem darbā.
