Šodien par otro uzvaru . Latvijas izlase PČ tiekas ar Kazahstānu 0
Latvijas hokeja izlase šodien pasaules čempionātā Minskā aizvadīs trešo spēli, sacenšoties ar līdz šim divus zaudējumus piedzīvojušo Kazahstānas valstsvienību. Spēles sākums 20.45.
Viegls treniņš
Mūsu hokejisti vakar aizvadīja vieglu treniņu. Uz ledus izgāja 13 spēlētāji, bet līderi, kam iznāk liela slodze, izvēlējās velotrenažieri. Visi esot veseli un gatavi spēlēt, tostarp uzbrucējs Juris Štāls, kurš mačā pret somiem tika ietriekts apmalē un pāris sekundes pat bijis bez samaņas. Viņš trenējās visaktīvāk un beigās arī slidoja apļus. “Uz ledus izgāju pirmo reizi pēc tā notikuma, un sajūta ir laba, nekas netraucē. Katrā spēlē rēķinos, ka kaut kas tāds var gadīties, bet atcerēties to mirkli gan negribu – nav patīkami. Šī ir jauna diena,” sacīja Juris Štāls.
Latvijas un Kazahstānas izlašu ceļi krustojušies reti – tikai sešas reizes. Bilance mūsējiem par labu – 4:2. Pēdējā spēlē pērn olimpiskās kvalifikācijas turnīrā Rīgā mājinieki grūtā cīņā uzvarēja ar 3:2. Minskā latvieši pārspējuši somus (3:2) un zaudējuši vāciešiem (2:3), bet kazahi piekāpušies Vācijas (1:2 pēcspēles metienos) un Baltkrievijas izlasei (1:4). Kazahstānas hokejisti pēdējos gados pārmaiņus spēlē te elites divīzijā, te pirmajā, komandas kodolu veido Astanas “Baris” spēlētāji. Šosezon komanda KHL bija nikna, gan ar teicamu leģionāru palīdzību, taču savu tiesu deva arī daļa pašmāju hokejistu. “Baris” un Kazahstānas izlasi trenē soms Āri Peka Selinss. Izlases kapteinis Nikolajs Antropovs NHL aizvadījis vairāk nekā 800 spēles, bet pēdējos trīs gadus pavadījis Astanā.
Solījums izpildīts
Čempionāts uzņem gaitu, un radušies pirmie iespaidi, cik tad baltkrievi tam gatavi. Vispirms valsts robeža – parasti tās šķērsošana, braucot ar auto, ir ļoti piņķerīga un pamatīgi pabojā nervus. Bet pasaules čempionāts paveicis brīnumu – hokeja draugiem ar biļetēm ir sava josla, robežsargi pat gatavi deklarācijas aizpildīt paši, un tagad šoferim nenākas apskraidīt piecas sešas būdiņas, bet no auto jāizkāpj vien tik, lai formāli atvērtu bagāžnieku. Paradīze!
Iebraucot Baltkrievijas galvaspilsētā, vispirms acīs iekrita Uzvaras dienai veltīti plakāti, bet kopumā Minskā šobrīd hokeja ir ļoti daudz, katrā ziņā nesalīdzināmi vairāk kā iepriekšējos čempionātos Helsinkos un, jo īpaši, Stokholmā. Hokeja elpu jūt pat tie, kas ar sportu ir uz jūs. Pēc mājinieku pirmās uzvaras atmosfēra kādā ēdnīcā bija kā hokeja hallē.
Žurnālistam komandējumā galvenais ir darba un sadzīves apstākļi. Kā vieni, tā otri Minskā nav slikti, tomēr varēja būt labāki. Preses centrs ierīkots velotrekā blakus “Arena Minsk”. Tādā vidē reportāžas vēl nav veidotas, būs ko atcerēties. Slikti, ka ceļš no preses centra līdz mediju vietām tribīnēs prasa savas desmit minūtes, turklāt zem klajas debess. Ir jau iznācis dabūt lietus šalti. Toties pirmo reizi kopš seniem laikiem medijiem internets ir par velti. Nezinu, vai tas Aleksandra Lukašenko nopelns, bet pērn, kad Stokholmā par internetu prasīja vairāk nekā simts eiro, traci sacēla, šķiet, lielā ziņu aģentūra “Associated Press”, un baltkrievi uzreiz mierināja, ka pie viņiem būšot bezmaksas. Solījums turēts. Vēl laipnas meitenas ielej kafiju, bet ar to arī dāvanas beidzas.
Drošības pārbaudes arēnā ļoti stingras. Divas reizes cauri skenerim jāiziet pat mediju pārstāvjiem – pirmo, ienākot arēnas teritorijā kopā ar pārējiem līdzjutējiem, otro jau pie žurnālistu ieejas. Interesanti, ka katrā čempionātā kontroles ir citādas. Bijušajās sociālisma valstīs cieņā stingra roka – Latvijā, Krievijā, Slovākijā, Baltkrievijā. Bet Rietumu demokrātijās pārbaudes vai nu nav bijušas vispār, vai minimālas. Iepriekšējos divos gados Helsinkos un Stokholmā žurnālisti varēja nest arēnā visu, kas ienāk prātā.
Studentu kopmītnes
Kopā ar vairākiem kolēģiem esam atraduši mājvietu Baltkrievijas Valsts universitātes studentu kopmītnēs, kas bija viens no lētākajiem piedāvājumiem (apmēram 30 eiro no katra par nakti), un tajās mitinās arī lielākā daļa Latvijas izlases fanu. Šobrīd zinātkārie prāti no saviem mitekļiem ir izmesti, lai mācības turpinātu vasarā. Vienā numurā divas atsevišķas istabas, trīsvietīga un divvietīga, kopēja dušas telpa, tualete un virtuve. Tūrisma kompānijas Rīgā vēstīja: ja grib ko cept un vārīt, jāņem līdzi savi virtuves piederumi. Tā nu panna ir atgādāta, bet izrādās, ka elektriskajām plītīm atvienota strāvas padeve. Dežurantei bilstu, ka mums solīta virtuve. “Virtuve jau ir, bet plīti neviens nesolīja,” viņa atbild un pat nepasmejas. Internets arī tika solīts. Ir, bet par maksu – dolārs dienā. Trim iemītniekiem iedod vienu atslēgu, vairāk neesot. Taču kopumā ļaudis ļoti atsaucīgi. Interjers istabiņā visai askētisks, remonts pēc vecā stila parauga, bet vēl itin svaigs, studenti te dzīvojot tikai gadu. Televizora nav. Rozīnīte – virtuvē miskastes vietā liels emaljēts spainis.
Maijā dzīvokļu īres cenas Minskā esot krietni nokritušās. Savdabīgi, ka notiekot kontroles, vai dzīvokļi nav nelikumīgi izīrēti, proti, vai tas saskaņots ar pilsētas vadību. Tas tāpēc, lai visi maksātu nodokļus. Grūti gan spriest, kā tiek iegūta informācija, kas un kur dzīvo. Ne jau uz labu laimi tiek ķemmēta nepilnus divus miljonus liela pilsēta.
Lai aizstāvētu savus ražotājus, baltkrievi aizlieguši čempionāta laikā tirgot ārvalstu alu, taču veikalos nopērkams, piemēram, vācu “Holsten”. Tas gan ir vietējais ražojums, iespējams, brūvēts uz līguma pamata, līdzīgi kā “Carlsberg” sadarbība ar mūsu “Aldari”. Vietējie baltkrievi stāsta, ka krogi, kuros tirgo ārzemju alu, čempionāta laikā aizklapēti ciet, nevis tikai likts nomainīt alus šķirnes. Tāda, lūk, kārtība.
