Šodien Latvijā ierodas ASV valsts sekretāre 0
Bijušais ASV prezidents Bils Klintons reiz izteicies, ka Latvijas apmeklējums 1994. gadā viņa ģimenei bijis neaizmirstams pārdzīvojums, jo nekur citur viņš neesot sagaidīts tik pacilāti kā Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Grūti spriest, kādas atmiņas par braucienu ir viņa sievai Hilarijai Klintonei, kura šodien atkal ierodas Rīgā.
Šoreiz nevis kā pavadone, bet kā amatpersona. ASV valsts sekretārs ir ļoti nozīmīgs amats, tāpēc šo braucienu droši var pielīdzināt valsts vadītāju vizītēm.
Savā 2003. gadā izdotajā biogrāfijā “Dzīvā vēsture” H. Klintone iepriekšējo Latvijas apmeklējumu nepiemin, lai arī tajā aprakstītas daudzas ārvalstu vizītes. Spilgtāk viņas atmiņā palicis, piemēram, Aušvicas nacistu nometnes memoriāla apmeklējums Polijā, iespaidi postsociālistiskajā Rumānijā, kā arī braucieni uz Krieviju un Borisa Jeļcina savdabīgā viesmīlība, vakariņās cienājot amerikāņu pāri ar cūkas ausīm un aļņa lūpām. Iespējams, Hilarijas nākamajā grāmatā Latvijai tomēr tiks atvēlēta kāda rindiņa, ņemot vērā, ka viņas vizīte saistīta ar jaunu rekordu Amerikas ārpolitikā. “Klintones brauciens uz Somiju, Latviju un Krieviju, kas ieplānots no 27. līdz 30. jūnijam, padarīs viņu par pirmo valsts sekretāri ASV vēsturē, kas sasniegusi maģisko “simts” zīmi. Somija būs valsts ar numuru 99, Latvija, kuru viņa apmeklēs ceturtdien, būs simtā,” raksta “USA Today”.
Mērķis – Baltais nams?
Apskatnieki lēš, ka H. Klintones politiskās ambīcijas noteikti sniedzas tālāk par valsts sekretāres amatu un viņas mērķis ir atgriešanās Baltajā namā. To viņa jau mēģināja 2008. gadā un sākotnēji tika uzskatīta par prezidenta vēlēšanu favorīti. Tomēr Demokrātu partijā vairākuma atbalstu tā sauktajās priekšvēlēšanās ieguva cits kandidāts – Baraks Obama. Vēlāk viņš triumfēja arī prezidenta vēlēšanās, bet, ņemot vērā H. Klintones lielo atbalstītāju skaitu partijas iekšienē, piedāvāja savai konkurentei valsts sekretāra amatu. B. Obama kļuva par pirmo melnādaino prezidentu Amerikas vēsturē, taču sieviete šajā amatā vēl ne reizi nav bijusi. H. Klintonei, kura cīņu par sieviešu tiesībām vienmēr uzskatījusi par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem, tas būtu liels izaicinājums.
Ja runā par viņas pašreizējo amatu, to Amerikā diezgan bieži mēdz uzticēt tieši daiļā dzimuma pārstāvēm. Pirms H. Klintones Valsts departamentu vadīja Kondolīza Raisa un Madlēna Olbraita.
Vai Hilarija mēģinās vēlreiz “iekarot” Balto namu? Viņa pati reizēm izteikusies, ka vēlētos pamest politiku. Pērn intervijā britu raidsabiedrībai BBC Klintone sacīja, ka mīlot savu darbu un, pateicoties fiziskiem vingrinājumiem un jogai, esot pie labas veselības. Tomēr atzina, ka nogurst, braukājot reaktīvajā lidmašīnā pa pasauli kā ASV galvenā diplomāte. “Es esmu ļoti ieinteresēta pavadīt laiku kopā ar draugiem un ģimeni un visu laiku neatrasties karuselī,” sacīja H. Klintone.
Politiskās piederības maiņa
Interesanti, ka Hilarija nāk no ģimenes, ko varētu uzskatīt par tipisku Republikāņu partijas elektorātu. Viņas māte bija mājsaimniece, tēvam piederēja neliels uzņēmums, bet ģimenes māja atradās mierīgā Čikāgas piepilsētā. “Mēs bijām Amerikas rietumvidienes vidusšķiras ģimene un visnotaļ savas zemes un laika produkts. (..) Tēvs bija nelokāms konservatīvs republikānis, kurš ticēja, ka viss jāpaveic pašu spēkiem,” grāmatā raksta H. Klintone, piebilstot, ka viņas tēvs bijis “maigi izsakoties, dogmatiski noskaņots”, kurš lamājis komunistus, negodīgus uzņēmējus un politiķus. Bērnībā Hilarija vēlējusies kļūt par kodolfiziķi, jo “uz katru mūsu zinātnieku krieviem ir aptuveni pieci”.
Ievērojot ģimenes tradīcijas, viņa sevi uzskatīja par republikāņu atbalstītāju, tomēr pamazām sākusi pārliecināties, ka partijas uzskati nesaskan ar viņas pārliecību. Toties iepazīstoties ar Demokrātu partijas nostādnēm, atklājusi, ka aizstāv tos “ar vairāk nekā dramatisku degsmi”.
Līdz koledžas beigām viņa jau bija mainījusi savu politisko pārliecību. Tas sakrita ar Vjetnamas kara laiku, kas raisīja ļoti asas politiskas diskusijas amerikāņu sabiedrībā. H. Klintones vērtējumā Republikāņu partija attālinājusies no mērenās ideoloģijas un kļuvusi arvien konservatīvāka. Turklāt gadu gaitā šis pārsvars kļuvis vēl izteiktāks: “Reizēm man liekas, ka nevis es pametu Republikāņu partiju, bet partija mani.”
“Vikings” no Ārkanzasas
Studējot tieslietas Jēlas universitātē, Hilarija satika savu nākamo dzīvesbiedru Bilu Klintonu, kurš tolaik viņai atgādinājis “vikingu no Ārkanzasas”: “Bilu Klintonu 1970. gada rudenī bija grūti nepamanīt. (..) Viņš bija garš un kaut kur zem rūsganās bārdas un sprogainajām krēpēm arī izskatīgs. Viņam piemita arī vitalitāte, kas, likās, lauzās ārā pa visām porām.” Hilarija atceras, ka pati piegājusi viņam klāt Jēlas universitātes bibliotēkā un piedāvājusi iepazīties, kad ievērojusi, ka Bils uz viņu slepus skatās. Bils tobrīd tik ļoti apmulsis, ka neesot varējis atcerēties pats savu vārdu. Vēlāk viņš sasirgušajai studentei nesis vistas zupu un apelsīnu sulu, tā izrādot savas rūpes un iekarojot viņas sirdi.
Iepazīstoties tuvāk, Hilarija ievērojusi nākamā dzīvesbiedra pārliecināšanas spējas, kā arī zināšanu daudzpusību un jau tolaik esot spriedusi, ka Klintons kādreiz kļūs par prezidentu. Bils vairākas reizes lūdzis viņas roku, taču saņēmis atteikumu, jo Hilarija nebijusi droša, vai tobrīd jau vēlas ģimenes dzīvi. “Tad pienāca reize, kad viņš pateica: “Labi, es vairs nelūgšu tevi kļūt par savu sievu. Ja tu kādreiz nolemsi mani precēt, tas tev būs jāpasaka pašai.” Viņš bija nolēmis pieveikt mani ar pacietību,” savā grāmatā atceras H. Klintone. “Jā” viņa teica pēc tam, kad Bils nopirka māju.
Pēc laulībām Hilarija vēl ilgāku laiku turpināja lietot savu jaunības uzvārdu Rodhema (“Tas bija personīgas dabas lēmums, neliels žests, lai apliecinātu, ka, lai gan esmu apņēmusies palikt uzticīga mūsu savienībai, tomēr vēl joprojām esmu es pati.”) Vecāki gan kritizējuši šo viņas iedomu. Ar laiku šis jautājums kļuva politiski jūtīgs, un, nevēloties traucēt vīra politiskajai karjerai (tobrīd viņš bija Ārkanzasas štata gubernators), viņa izlēma tomēr pievienot arī otru uzvārda daļu – Klintone.
Lai gan viņa joprojām bieži mēdz uzsvērt savu pilno vārdu Hilarija Rodhema-Klintone, pasaulē viņu vairāk pazīst kā Hilariju Klintoni. Tā nav vienīgā reize, kad Hilarija demonstrējusi savu patstāvību, saņemot pārmetumus par feminisma ideju atbalstīšanu. Viņa tikusi kritizēta arī par izsmejošu attieksmi pret amerikāņu mājsaimniecēm.
“Es zinu, ka neviens nesaprot mani labāk un neviens nespēj mani tā sasmīdināt kā Bils Klintons. Pat pēc visiem šiem gadiem viņš vēl joprojām ir interesantākais, iedvesmojošākais un dzīvākais cilvēks, kādu es jebkad esmu satikusi,” šos atzinīgos vārdus Hilarija Klintone savam vīram veltīja jau pēc tam, kad bija pārdzīvojusi, iespējams, visu laiku slavenāko laulāto neuzticības stāstu (Bila dēku ar Moniku Levinsku).
Pirmā lēdija
Klintonu pāra biogrāfija vēlreiz apliecina jau zināmo faktu, ka ASV par politiķi nekļūst pēkšņi, vienas dienas laikā. Tā ir kopš jaunības mērķtiecīgi veidota karjera. Hilarija pirmo preses ievērību guva jau ar koledžas izlaiduma runu. Vēlākos gados viņa vairākkārt piedalījās dažādu politiķu vēlēšanu kampaņu organizēšanā, iegūstot vērtīgu pieredzi. Bils Klintons uzreiz pēc universitātes beigšanas pievērsās politikai, viņa sieva strādāja par tiesu advokāti. Tomēr nevarētu teikt, ka par politiku viņa būtu zaudējusi interesi, it īpaši, ja runa bija par tādām jomām kā cilvēktiesības, bērnu tiesības, sieviešu tiesības, veselība un sociālie jautājumi. Arī tad, kad B. Klintons izvirzīja savu kandidatūru ASV prezidenta amatam, bija skaidrs, ka viņa sieva Baltajā namā nebūs vienkārši smaidīga pirmā lēdija, bet centīsies ietekmēt valsts politiku. To dzēlīgi atzīmēja arī bijušais ASV prezidents, republikānis Ričards Niksons: “Ja sieva atstāj pārāk spēcīgas un gudras sievietes iespaidu, vīram tas liek izskatīties pēc nīkuļa.”
Hilarijai nevēlējās, ka viņu uztver tikai kā “Bila sievu”. Lai gan Baltajā namā pavadītajos gados ar to lielā mērā nācās samierināties, viņai tomēr labpaticies sevi pasniegt kā kaut ko vairāk – kā prezidenta padomnieci un pat Baltā nama pārstāvi dažādās politiskās diskusijās.
“Gadu gaitā ir izveidojies priekšstats par pirmo lēdiju kā lielākoties simbolisku figūru. Tiek sagaidīts, ka viņa pārstāvēs ideālo – un pārsvarā mītisko – priekšstatu par amerikāņu sievieti. Daudzas līdzšinējās pirmās lēdijas ir bijušas lieliski izglītotas sievietes, taču patiesie stāsti par viņu dzīves laikā paveikto palikuši nepamanīti, tikuši aizmirsti vai tīši noklusēti,”
spriež H. Klintone, kura uzskata, ka viņas laikā šo tēlu izdevies mainīt.
Otra ietekmīgākā
Žurnāls “Forbs” pērn simts ietekmīgāko sieviešu sarak-stā H. Klintoni ierindoja otrajā vietā, uzreiz aiz Vācijas kancleres Angelas Merkeles.
B. Klintona prezidentūras laikā viņa sieva spēlēja ļoti redzamu lomu, bet tagad vērojams tieši pretējais – Bila klātbūtne H. Klintones politiskajā darbībā faktiski nav jūtama.
Lai gan H. Klintonei patīk sevi pasniegt kā ideālisti, viņā ir ļoti daudz pragmatisma un aprēķina. Tas attiecas gan uz politisko stratēģiju, gan uz nostāju dažādos jautājumos. Piemēram, savā grāmatā viņa raksta ļoti atzinīgus vārdus par bijušo Ēģiptes prezidentu Hosnī Mubaraku un viņa īstenoto politiku. “Prezidentam Mubarakam ir senlaicīga faraona izturēšanās maniere un seja. (..) Tāpat kā citi arābu līderi, ar kuriem es esmu tikusies, Mubaraks labi saprot dilemmu, ar ko viņam jāsastopas, vadot valsti, kurā valda spriedze attiecībās starp izglītoto un rietumnieciski orientēto mazākumu, kas vēlas turpmāku modernizāciju, un konservatīvo vairākumu, kura bailes no tradicionālo vērtību un dzīves veida bojāejas viegli iespējams politizēt. Balansēt uz šīs virves – un palikt dzīvam – ir biedējošs un grūts uzdevums, un Mubaraka taktika palaikam izpelnījusies kritiku par pārliecīgu autoritārismu.” Šis pozitīvais raksturojums gan netraucēja pēc vairākiem gadiem ASV ārpolitikas veidotājai atbalstīt revolūcijas arābu valstīs un agrāk cildināto līderu gāšanu no varas.
Interesanti fakti Čelsija – savai 1980. gadā dzimušajai meitai Bils un Hilarija Klintoni deva vārdu, iedvesmojoties no dziesmas «Chelsea Morning», kuru izpildīja dziedātāja Džudija Kolinsa. Evergreen (Mūžzaļā) – šifrētais vārds, kuru H. Klintonei kā apsargājamai personai savulaik piešķīra ASV prezidenta slepenais dienests. B. Klintonam šifrētais vārds bija Eagle (Ērglis), bet viņu meitai Čelsijai – Energy (Enerģija). “Ja nevari izturēt karstumu, ej laukā no virtuves” – ASV pēckara gadu prezidenta Harija Trūmena vārdus H. Klintone izmantoja 2008. gada prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā. Televīzijas reklāmā bija samontēti skati no Pērlhārboras, Berlīnes mūra krišanas un bin Ladena attēls, ko konkurenta B. Obamas štābs nodēvēja par iebiedēšanas taktiku. |
