Soda par to, ka strādā 0
Kopš Latvijas mežizstrādātāju un autopārvadātāju Rīgas centrā rīkotās protesta akcijas pagājis gandrīz gads. Kravu pārvadātāji apgalvo, ka nevienu no streika laikā izvirzītajām prasībām valsts atbildīgās institūcijas nav realizējušas. Kamēr vietējos pārvadātājus policija soda par nebūtiskiem pārkāpumiem, ārzemnieki brauc Latvijai cauri svilpodami.
Raimonds Miezis, kokvedēja vadītājs: “Par vienas stundas atpūtas režīma pārkāpšanu man uzlika simts latu lielu naudas sodu, bet firmai būs jāmaksā trīs simti latu. Policijā visi bija ļoti laipni un piekrita, ka vietējiem pārvadātājiem ievērot Eiropas Savienības direktīvās noteikto atpūtas režīmu ar minūtes precizitāti nav iespējams, taču likums paliek likums. Bet kāpēc? Es daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas, es esmu atpūties un nevienu neapdraudu, kāpēc vajadzīgs šāds ekonomiskais terors?
Ievērojot Eiropas regulas, mums noteikti jāguļ deviņas stundas. Es izguļos pa septiņām stundām, vairāk man nevajag, bet nekā darīt, nākas šīs divas stundas kaut kā nonīkt.
Tagad zeme ir sasalusi un baļķvedējiem tas ir karstākais darba laiks, bet man visu laiku jāskatās pulkstenī, kad atkal vajadzēs meklēt vietu, kur apstāties. Mežā arī ne jau visur var stāvēt – piebrauc mašīna aizmugurē un negrib gaidīt, kad man beigsies Eiropas noteiktais pusdienas pārtraukums.
Ir arī tā – esmu jau pāris stundu nostāvējis naktsguļā, kad atnāk ziņa – steidzami jābrauc uz ostu, kuģis pienācis. Kamēr ostā rindā izstāvu, jau pusnakts. Tad nu man jāguļ līdz deviņiem rītā vai arī jāņem čips ārā. Bet par to jau var sanākt maksāt vismaz 200 latus. Esmu strādājis arī Zviedrijā, tur pusgada laikā neviens policists mani neapturēja, bet kolēģi stāstīja, ka brīdī, kad laiks jau pārstrādāts, policists tikai noteicis – laiks atpūsties un novēlējis laimīgu ceļu.
Pie mums, kopš likvidēta Autotransporta inspekcija un kontrole nodota ceļu policijas pārvaldei, policisti skrupulozi seko, lai direktīvas būtu ievērotas burts burtā un pie mazākās iespējas piemēro maksimālos sodus. Arī tad, ja dienas kopējais darbalaiks – deviņas stundas – pārbraukts par piecām minūtēm.”
Gints Priekulis, Latvijas Neatkarīgās mežizstrādātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Pērn 24. martā mēs rīkojām protesta akciju, pieprasot uzsākt kvalitatīvu automašīnu stāvvietu izveidi, kā arī beidzot atvērt un sakārtot jau esošās stāvvietas. Ir pagājis gandrīz gads un mainījies nav pilnīgi nekas.
Pārvadātājiem prasības visu laiku palielinās, degvielas cenas kāpj, bet ceļu infrastruktūra ir kritiska un auto stāvvietas aizsnigušas. Likums, kas attiecas uz atpūtas režīmu, ir uzrakstīts uz divdesmit lapām. Ikdienā to pilnībā izprast grūti ne tikai šoferiem, bet arī autotransporta firmu īpašniekiem.
Kontrolējošām iestādēm būtu jāsaprot, ka nevar vienādi izturēties pret apzinātu pārkāpumu un tiem pārkāpumiem, kas nav būtiski un rodas cilvēciskā faktora dēļ. Arī tahogrāfs, kam visu laiku jāmaina režīmi, ir ļoti komplicēta ierīce, pārkāpumi režīma ievērošanā var rasties arī tā tahogrāfa nepilnīgas pārzināšanas dēļ.
Vietējiem pārvadātājiem darbs ir ļoti dinamisks. Attālumi īsi, biežas iekraušanas un izkraušanas, sastrēgumi. Ceļi ir netīrīti un drošu stāvvietu praktiski nav. Tas rada problēmas. Turklāt atpūtas režīmu Latvijā brīvi var neievērot ārvalstu tālbraucēji, jo mehānisma, kā iekasēt soda naudu no ārzemniekiem, nav. Turpretim, ja latvietis neievēro šos noteikumus Polijā, viņš samaksā sodu uzreiz un tikai tad brauc tālāk. Ja nesamaksā – mašīna tiek aizdzīta uz maksas stāvlaukumu.
Kaut arī pirms gada Saeimas Juridiskajā komisijā šis jautājums tika skatīts un atbildīgas amatpersonas mums solīja, ka to atrisinās, Latvijā šādu sistēmu ieviest joprojām neviens nevar. Tāpēc igauņus, krievus un lietuviešus, kas brauc ar fūrēm pa Latviju, policija nemaz netur, jo zina, ka soda kvīti viņi vienkārši izmetīs.”
Viesturs Spila, SIA “Mobaco Green” valdes loceklis: “Šī regula ir pārņemta no valstīm, kur autopārvadātāji pārvietojas pa ceļiem, kurus mēs saucam pa autobāņiem. Tur ik pēc trīsdesmit četrdesmit kilometriem ir degvielas uzpildes stacija un stāvlaukums. Tāpēc likt mums ievērot burts burtā regulas, kas domātas pavisam cita līmeņa infrastruktūrai, nav godīgi.
Absurds ir tas, ka sodu iekasēšana Latvijā ir veids, kā piepildīt valsts budžetu. Tie ir miljoni, kurus valsts paredzējusi iekasēt šādā veidā. Tas nav pareizi – mēģināt valsts kasi pildīt ar soda naudām, pie tam tikai no vietējiem pārvadātājiem, jo no ārzemniekiem sodus neiekasē.
Ir ļoti skumji, ka tos, kas cenšas kaut darīt, valsts vienkārši apzog. Mēs neesam pret likuma būtības ievērošanu, taču iebilstam, ja likuma burtu izmanto kā naudas iekasēšanas instrumentu.”
Ivo Sloka, SIA “Tezei – S” pārstāvis: “Likuma uzdevums bija nolikt visus pārvadātājus vienādās pozīcijās, lai visi brauktu vienādas stundas. Sabiedrības drošība šajā gadījumā bija tikai otrā plāna jautājums. Tas, kā šī direktīva darbojas pie mums, šai cēlajai idejai neatbilst. Tagad sanāk, ka mēs konkurences ziņā esam ierobežoti, jo tie paši poļi brauc Latvijai cauri svilpodami. Lai uzzinātu, kāda ir situācija kaimiņvalstīs, mūsu asociācija plāno pieredzes apmaiņas braucienu pie kolēģiem Zviedrijā un Somijā.
Tur policisti uz visu skatās pēc būtības. Viņi pārbauda, vai krava ir nostiprināta, bet neiet divreiz apkārt mašīnai, lai atrastu, kur piesieties, un nesoda par to, ka aizplīsis kravas stiprināšanas marķējums. Viņi seko, lai šoferis būtu atpūties, taču nemeklē pārkāpumu minūtes. Tāpēc mēs plānojam tikties ar Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem, lai runātu par izpratni un toleranci, citādi dzīvē labās idejas pārvērtušās farsā.
Par fotoradariem un sodiem pat par niecīgāko ātruma pārsniegšanu sabiedrība ir ļoti satraukusies. Bet mūsu situācija ir identiska. Un tās nav tikai emocijas. Latvijā ir 11 000 autopārvadātāju, Lietuvā – 20 000, Polijā – 150 000. Tur, kur cilvēki nodarbojas ar uzņēmējdarbību, dzīves līmenis ceļas, bet mums tā vietā iedarbina represīvo aparātu. Neatbildēts arī jautājums, kāpēc atpūtas un darba režīma ievērošana netiek kontrolēta citiem vietējiem autovadītājiem, piemēram, pilsētu autobusu šoferiem? Viņi vispār nezina, kas tas tahogrāfs tāds ir.”
