Sociologs Krišjānis Papiņš: Jaunā pasaule, kura radīsies pārmaiņu rezultātā, būs bezimpēriju pasaule 45
Autors: Krišjānis Papiņš
Putina uzsāktais karš Ukrainā ir tikai viens no ievadposmiem daudz lielākām un būtiskākām pārmaiņām, kuras skars visu pasauli. Naftas ēras beigas rada apdraudējumu ASV spējai saglabāt dominējošo lomu, Ķīnas impēriskie manevri, veidojot anti-ASV koalīciju, nu jau kļuvuši tik pat pamanāmi kā zilonis trauku veikalā, un maz ticams, ka arī turpmāk dolārs būs globālā norēķinu valūta, jo “monopolārs” dolārs “multipolārā” pasaulē nav iespējams pēc definīcijas.
Kamēr pasaules lielvaras gatavojas pasaules kārtību pārdefinējošai militārai sadursmei, kurā Ķīna redz savu tūkstošgades iespēju, bet ASV tas ir kārtējais, slepenais plāns kā ar citu rokām nokrāsot mēnesi sarkanu, lai tad uz tā ar baltu krāsu un lieliem burtiem uzrakstītu “Coca-cola”, tehnoloģiju attīstība ir sasniegusi tādu pakāpi, kas civilizācijai ļauj pacelties uz jaunu morālās eksistences un labklājības līmeni, ja vien mākslīgais super-intelekts tiks izmantots utopijas, nevis Orvela romānā 2024., atvainojiet, 1984. aprakstītās antiutopijas radīšanai.
Nav grūti iedomāties, ka jau tuvā nākotnē mākslīgais intelekts vadīs izglītības procesu, atbilstoši cilvēka interesēm, spējām un individuālajam attīstības tempam.
Tas būs neaizvietojams arī medicīnā — uzstādot diagnozes, veicot izmeklējumus, operējot. Neuralink roboti jau vairākus gadus veic elektrodu ievadi smadzenēs nesalīdzināmi precīzāk un ātrāk nekā to jebkad spētu cilvēka acs un roka.
Ir pilnīgi skaidrs, ka mākslīgais intelekts transformēs valsts pārvaldi, ekonomiku un nodokļu politiku. Faktiski, visās sfērās vecajām struktūrām un sistēmām būs neizbēgami jāiet bojā, transformējoties atbilstoši jaunajiem, mākslīgā intelekta uzstādītajiem spēles noteikumiem, kur atslēgas vārdi būs efektivitāte, racionalitāte, pārskatāmība, caurskatāmība un godīgums nevis kalpošana šauru, tikai par savām šaurajām interesēm alkatīgi domājušo kliķu interesēm.
Ne velti šodien visā pasaulē pie varas ir antikvāras personības — nevis jauni, moderni, progresīvi līderi, bet 70-gadīgi dinozauri. Bet tieši tāpat kā lietus visspēcīgāk līst īsi pirms tas beidzas, tā šodien vecā sistēma “izšauj” pēdējo jaudu pirms došanās nebūtībā, un jau tuvāko gadu laikā pārmaiņas, kuras pasaulē tūlīt ienesīs jaunās, revolucionārās tehnoloģijas, izpaudīsies ekonomikā un valstu pārvaldē.
Protams, ka neviens vecais oligarhs un politiķis ar labu nepadosies, un sadursmes starp jauno un veco būs neizbēgamas. Nevienas pārmaiņas nekad nav notikušas viegli un nemanāmi, gluži pretēji. Pārmaiņas — tās ir sāpes, sabrukums, īslaicīgs haoss, visu ierasto procesu apstāšanās, vecās sistēmas bojāeja un jaunas dzimšana. Jāņem arī vērā, ka pirms paliek labāk, paliek sliktāk, jo vecais vairs nedarbojas, bet jaunais vēl nedarbojas.
Tāpat jāņem vērā, ka pārmaiņas notiek nevis pakāpeniski, bet lēcienveidīgi.
Piemēram, pāreja no zirgu pajūgiem uz iekšdedzes dzinēju notika pārsteidzoši īsā laika periodā, apmēram 10 gadu laikā. Nevis lēni un pakāpeniski, 30, 40 vai 50 gados, kas ir termiņi, kādos šodienas eksperti prognozē iekšdedzes dzinēju nomaiņu uz elektriskajiem. Protams, eksperti par ekspertiem tiek pasludināti, jo viņi ir paklausīgi valdošajai sistēmai (kas vīru baro, tas viņa kungs), tāpēc no viņiem gaidīt inovatīvu ideju vai objektīvu prognozi ir velti.
Taču pats interesantākais, būtiskākais un pārsteidzošākais ir, ka Jaunā pasaule, kura radīsies pašreizējo ģeopolitisko un tehnoloģisko pārmaiņu rezultātā, būs bezimpēriju pasaule.
Pašreizējās pazīmes un tendences liecina, ka nebūs nekādas globālas, unificētas, pasaules mēroga imperiālas lielvaras, kur visas rases saplūdīs vienā galaktikas mēroga federācijā. Gluži pretēji, mūs sagaida totāla decentralizācija — katrs etnoss, katra nācija, katra tautība iegūs pašnoteikšanās tiesības. Impērijām sabrūkot, cilvēki dabiskā veidā atgriezīsies pie saknēm savās sākotnējās dzīves vietās. Šis process jau ir sācies, un tāpēc nav jābēdājas, ka cilvēki no Latvijas aizbrauc uz reģioniem no kuriem cēlušies viņu senči. Īstenībā, tā ir iespēja katram uzplaukt savas dabiskā vides harmonijā.
Jaunajā pasaulē neviens otram uz kakla vairs nesēdēs, prātu nekompostrēs, neviens citu neizrīkos — indivīda brīva pašizpausme un pašrealizācija būs vadošais princips.
Brīva būs Tibeta, atjaunosies Kurdistāna un vēl tūkstošiem citu, līdz šim impērijās iekausētu un gandrīz izdeldētu etnosu iegūs tiesības kopt savu identitāti, un dzīvot tā, kā viņi to vēlas un uzskata par pareizu. Jaunā pasaule būs daudzveidības pasaule, pārpilnības utopija ar lētu, praktiski bezmaksas enerģiju un ikvienam pieejamu, ātru un vieglu transportu no jebkura planētas punkta uz citu.
Tik tālu ievads par būtiskāko, bet tagad par visu pēc kārtas, par to, kas notiek pašreiz un kā tas viss radīsies.
Dolārs — mūsdienu pasaules centrālā ass
Mūsdienu pasaules centrālā ass kopš Otrā pasaules kara ir Amerikas Savienotās valstis, bet centrālā ideoloģija, protams, ir “manīmeikings”, dzīšanās pēc naudas uzliekot skanošo augstāk par visu, un jo īpaši augstāk par cilvēku. Un kamēr ļautiņi visā pasaulē ir aizņemti ar aklu dzīšanos pēc piķa, ir viena valsts, kura šo naudu drukā. Un tā, protams, ir ASV.
Tā kā nauda savā būtībā ir “pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem”, tad neviena valsts nevar drukāt papildus naudu neizjaucot ekonomisko līdzsvaru. Katrai banknotei jābūt pirktspējīgai, nodrošinātai ar šajā valstī saražotajām precēm vai pakalpojumiem. Un tikai viena valsts var drukāt dolārus kaudzēm, jo naftu uz pasaules līdz šim varēja tirgot tikai par dolāriem, un ja kāds sāka fantazēt par iespēju pārdot savu naftu par eiro vai zelta dināru, tad viņa dienas ļoti ātri kļuva ļoti skatītas, jo sistēma bija jāaizsargā. Šodien tas jau ir mainījies.
Līdz šim visi pasaules naftas darījumi bija garants dolāra stabilitātei, un dolārs bija parocīga starptautiskā norēķinu valūta, kuru kontrolēja ne jau ASV vēlētājs, bet slēgta baņķieru un finansistu elite, kura pagājušā gadsimta sākumā saprata, ka padarot naftu par galveno energoresursu, un pārvaldot visu naftas tirdzniecību uz pasaules, būs iespējams nopelnīt visu pasaules naudu, un ja tā, tad kāpēc neiet līmeni augstāk, un nevis pelnīt naudu, bet gan iegūt iespēju pašiem šo naudu drukāt. Un kopš tā laika, kamēr visi “ķer papīrīšus”, ir cilvēki, kuri šos “papīrīšus” drukā, un regulējot plūsmas, regulē depresijas un krīzes, un nosaka kas kam pieder, un pieskata, lai kontroli pār svarīgajām industrijām saglabātu “pareizās” organizācijas.
Pašreiz šī situācija mainās. Elektrībai sākot aizvietot naftu, dolārs vairs nespēs turpināt pildīt savu iepriekšējo lomu.
Uz to norāda arī ASV ārējā parāda pieaugums, kas pēdējo desmitgažu laikā nekautrīgi “skrien debesīs” — dabiski, ja kaut kas draud izbeigties, tad pirms izmešanas miskastē no tā jāizspiež maksimālais. Protams, ka amerikāņiem noteikti ir rīcības plāns un vīzija, kādai ir jāizskatās “jaunajai pasaulei”, kurā ASV varētu turpināt būt imperiāla lielvara, kura pārvalda globālo finanšu sistēmu un digitālo valūtu, un tādējādi spēj finansēt 750 karabāzes visā pasaulē. Bet ja šis process ir noslēpums “cilvēkam parastajam”, tad tas nav nekāds noslēpums citām lielvarām. Ne velti Putins ir izteicies, ka “tuvākajā laikā pasauli sagaida lielas pārmaiņas”. Daudzas valstis labprātāk redzētu ASV ejam, nevis nākam, turklāt Ķīna šajā situācijā noteikti saskata “savu lielo vēsturisko izdevību”, un jau ir sākusi kaldināt plašu pret-ASV-un-dolāra-hegemonijas koalīciju.
Kas būs ar Krieviju
Nav šaubu, ka taisnība ir tiem, kuri saka, ka īstais un vienīgais drauds Krievijai ir Ķīna, jo Ķīna, acīmredzami, vēlas atgūt, pats mazākais, kopš 1858.-60. gada zaudēto ārējo Mandžūriju (kas ietver Vladivostoku un Habarovsku), bet optimālajā gadījumā teritorijas līdz pat Baikālam. Un kas gan apturēs Ķīnu paņemt vairāk, ja vien tai būs tāda iespēja? Vienīgais šāds spēks varētu būt ASV. Taču ASV monopolārā pasaules hegemonija Putinu tracina daudz vairāk nekā biedē iespēja, ka Ķīna anektēs daļu Krievijas impērijas (jo Ķīna, acīmredzot, smaida un pieglaimojas, kamēr amerikāņi augstprātīgi norāda ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt, turklāt Putinam un Ķīnai ir kopīgs ienaidnieks — ASV). Tāpat arī nevajag aizmirst, ka Krievija nav racionāla, un, gluži kā Alise Brīnumzemē, ir spējīga noticēt divām pilnīgi pretrunīgām un savstarpēji izslēdzošām lietām vienlaikus.
Kad Putins teica, ka “PSRS sabrukums ir lielākā 20.gs. ģeopolitiskā katastrofa” viņš nedomāja kaut kādu komunisma ideālu sairumu vai tautas ciešanas (par cilvēkiem, kā pierādījusi vēsture, viņam īpaši sirds nesāp), bet gan Krievijas varas un ietekmes norietu pasaulē, un, pirmkārt, tā bija katastrofa pašam Putinam personīgi, jo nokļūstot lielvalsts vadībā izrādījās, ka neviens Krievijas nebīstas, neviens to neciena un vispār ar Krieviju īpaši nerēķinās. Savukārt slavenā tēze, ka “Krievija ir piecēlusies no ceļiem” Putinam nozīmē, ka nu beidzot mēs atkal varam pakļaut, komandēt un uzspriest citiem savu gribu. Nevis, ka Krievijā būvē ceļus, gazificē mājas un iedzīvotājiem ir pieejami augstvērtīgi medicīnas pakalpojumi — tādi brīnumi moskaļiem ir lieki.
Tieši Kijivas nepaklausība un respekta trūkums pret imperiālo Maskavu, tad arī bija tas faktors, kas uztracināja Putinu Ukrainā, un pamudināja viņu sākt speciālo pārmācīšanas un pakļaušanas operāciju.
Cits jautājums, kāpēc Zelenskis vēl pirms kara draudēja Kremlim ar kodolieroču izvietošanu Ukrainā. Putina vājības visiem bija labi zināmas, reakcija precīzi aprēķināta, un, visticamākais, ka visa šī specoperācija ir tālredzīgi izprovocēta, lai noņemtu Krieviju kā militāru faktoru no kartes pirms sākas ASV “īstā saruna” ar Ķīnu. Atstāt Krieviju kā vienu no Ķīnas pūķa galvām pašreizējā globālajā ģeopolitiskajā situācijā būtu pārāk lieks risks. Ne velti ārlietu ministrs Kalantarjans (pazīstams arī kā Lavrovs) vēl pirms iebrukuma publiski izteicās, ka “ja jau Rietumi tik ļoti grib karu, tad to viņi arī dabūs” — šis karš bija gribēts, tas bija nepieciešams un bija ieplānots jau ļoti sen.
Kas tagad notiks ar Ukrainas karu un Krieviju?
Īsā atbilde — karš beigsies jau šovasar, jo Putina Krievija ir izkurtējusi, haotiska un neefektīva. Karš maksā dārgu naudu, bet naudu Krievijā izzog un izkleņģerē pilīs un luksusa automašīnās. Moskaļiem viss ir kaut kur nofenderēts — šnabis no poļiem, pareizticība no grieķiem, matrjoška no japāņiem, patvāris no persiešiem, un pat Kalašņikovu uzkonstruēja Hugo Šmaisers, ieročmeistars trešajā paaudzē, nevis kaut kāds gadījuma komjaunietis. Likās, nu bet vismaz Kinžal virsskaņas raķetes Kremlim ir izdevušās! Bet pat tās, izrādās, ir vecās padomju raķetes, tikai piekabinātas pie lidmašīnām (un, likumsakarīgi, Patrioti tās notriec bez problēmām). Arī virsskaņas ātrums ir tikai lēts mārketinga triks, iegūts summējot lidmašīnas ātrumu ar raķetes starta ātrumu, kas tūlīt pat samazinās. Ne velti Kinžalu inženieri Krievijā jau arestēti un apsūdzēti valsts nodevībā.
Pēdējā Putina cerība — uzspert gaisā atombumbu, aiziet, tā teikt, ar blīkšķi, nemaz nav tik maz-ticama varbūtība, jo PSRS sabrukums taču sākās ar kodolsprādzienu Vladimira I. Ļeņina vārdā nosauktajā kodolspēkstacijā (konspirācijas nolūkos saukta par “Černobiļu”). Daži nobeigumi ir tieši tādi paši kā sākumi… turklāt šovasar 21. jūlijā paredzēta pirmizrāde filmai “Openheimers”. Sagadīšanās? Nedomāju. Kad ASV karoja Irākā, Holivuda rādīja filmu “Troja”. ASV valdībai ir cieša sadarbība ar Holivudu kopš kino propagandas efektu pētījumiem Otrā pasaules kara laikā, jo kaut kā taču parastie amerikāņi bija jāpierunā doties karot uz Eiropu. Galu galā, jau Ļeņins zināja, ka “kino no mākslām mums vissvarīgākā, jo tā ir māksla masām”.
Ja vēlaties garāku atbildi ar Krievijas nākotnes prognozēm, tad vispirms svarīgi saprast dažus faktorus, kuri raksturo varas sistēmas funkcionālu Krievijā.
Krievija nav monolīta struktūra, bet klanu kopums. Pašreiz klanus kopā satur Putina “varas vertikāle”, kuras galvenā komponente ir labi līdzsvarotas dažādo “torņu” intereses, kur Putina loma ir nodrošināt iekšējo harmoniju un balansu. Savukārt par kārtību valstī rūpējas FSB, kas ir tas pats KGB ar maskēšanās nolūkā nomainītu nosaukumu, bet visādi citādi metodes totālas kontroles nodrošināšanai palikušas iepriekšējās. Neviens citādi domājošais galvu nepacels, jo “iesēsties” aiz restēm var arī par neko. Starp citu, nesen 7 gadus pietiesāja Iekšlietu ministrijas darbiniekam Sergejam Klokovam par “kara kritiku” privātas (!) telefona (!) sarunas laikā, kura tika noklausīta.
Putinam tiekot izņemtam no vienādojuma, varas maiņa šādā sistēmā beigsies tāpat kā gadījumā ar Brežņevu, kuru turēja pie dzīvības par katru cenu, jo visi saprata, ka pēc viņa pierastās finanšu plūsmas izmainīsies, varas līdzsvars izjuks, sāksies pārmaiņas, grūstīšanās pie siles, kāpšana uz varžacīm, un tad jau vairs stabilu sistēmas darbību nodrošināt nebūs iespējams. Galu galā — Brežņeva aiziešana rezultējās ar PSRS sabrukuma sākumu (un cerams, ka Putina aiziešana PSRS sabrukumu pabeigs pilnībā, ar to saprotot KGB aģentūras, ietekmes tīklu un principu totālu un neatgriezenisku sagrāvi).
Šodienas Krievijā opozīcija ir izravēta līdz saknei, galu galā politisko konkurentu likvidēšana ir viens no Putina obligātajiem dienesta pienākumiem. Tāpat iznīcināti ir sociālie institūti, neatkarīgie žurnālisti, neeksistē neatkarīgu tiesu sistēma. Krievijā notiesājoša sprieduma varbūtība ir 99,67%, attaisnojošu spriedumu nav principā, jo “orgāni nekļūdās”, un priekš kam varas vienādojumā ieviest nenoteiktības faktoru, neatkarīgu tiesnesi.
Valstī nav nekādas augstākas ideoloģijas, kura spētu saturēt kopā masas, dažādās frakcijas un ekonomiskās grupas.
Galvenā ideoloģija šodienas Krievijā ir nemitīga cīņa par “la-ve” (tas pats “manīmeikings”, tikai bandītiskās Pēterburgas stilā). Sistēma pārtiek no “otkatiem” un barojas no valsts pupa, bet pie varas ir Putina jaunības draugu kliķe no kooperatīva “Ozero”, un šie cilvēki nevar aiziet “pa vienam”, bet tikai “visi kopā”, aiz sevis atstājot kūpošu krāteri. Tā kā mantinieku nav un būt nevar, tad nav cita scenārija pēcputina Krievijai kā juku laiki un totāls haoss, ja ne pilsoņu karš, sabrukums un sadalīšanās saskaitāmajos.
Pazūdot centrālajam simbolam, augstākajam arbitram un status quo garantam, katrs centīsies pārdalīt realitāti par labu sev. Un šis process jau ir sācies. Kā sēnes pēc lietus Krievijā rodas jauni ČVK, esot saskaitīti jau 40, no tiem 3 baro Gazproms. Ja ASV abreviatūra MAGA nozīmē “make attorneys get attorneys” (oriģināli: make america great again), tad Krievijā juristu vietā īpašumu pārdale notiks ar bruņotu grupējumu palīdzību. Nekas nav mainījies, tikai vairāk cinisma, vairāk kauju pieredzes un vairāk apņēmības.
FSB/KGB zaudējot spēku un atslābstot kontrolei, sāksies cīņa starp “vecajiem” Vienotās Krievijas līdzskrējējiem, un “jaunajiem”, līdz šim apspiestajiem opozicionāriem, nosacītajiem Navaļnija štābiem, un tādu nebūt nav mazums. Bet tā kā Krieviju caurvij gadsimtu senas KGB tradīcijas, tad neviens nekad nevarēs zināt, kurš ir KGB aģents, un kurš nav. Kurš ir “pa īstam”, bet kurš tikai “specoperācija”. Kas gan var uzplaukt šādā neuzticības pilnā gaisotnē? Bet uzvarēt Krievijā iespējams tikai ar nežēlīgu spēka demonstrēšanu — kā secinājumā par Putina falsificētajām vēlēšanām, proti, vidējais Krievijas iedzīvotājs nesatraucas par demokrātijas principiem, viņam oficiālie vēlēšanu rezultāti tikai norāda kurš kontrolē situāciju, kurš ir spējis visus pakļaut savai gribai un noslīcināt atejā, un tāpēc ir cienīgs būt par vadoni. Tātad, lai kurš arī uzvarētu, otri tiks vajāti un iznīcināti.
Turklāt, ja vēl Krievijas opozīcija būtu viennozīmīgi “gaišie” spēki. Kā teica kāds politologs: “viņi visi ir imperiālisti”. Un tādēļ sākotnēju cerību tur ir maz. Lai gan es nešaubos, ka beigās krievi, protams, atklās savu īsteno misiju Jaunajā pasaulē, un Kremlis atkal būs balts, jo sarkanu taču to nokrāsoja tikai Staļina laikā.
Nenotikusī Ķīnas impērija
Ja Ķīna un Krievija pašreiz guļ vienā gultā, tad Krievija, labākajā gadījumā, uzdrīkstas sapņot par izdzīvošanu, kamēr Ķīnas sapņi, noteikti, ir vareni. Vēsturiski Ķīnai ir bijušas daudzas iespējas, bet tās visas ir palikušas nerealizētas. Šaujampulveri izgudroja Ķīnā, bet izmantoja tikai svētku raķetēs. Vēl 100 gadus pirms Kolumba ķīnieši būvēja 5x lielākus kuģus, bet izvēlējās neiesaistīties pasaules notikumos, kuģus demontēja, un visu Inku zeltu un sudrabu (kas 16. gs. burtiski paglāba Eiropu no bankrota), izlaupīja spāņi un portugāļi. Jāpiemin arī Ķīnas “pazemojumu gadsimts” no 1840.-1940. gadam, kad eiropieši ar vērienu tirgoja Ķīnā opiju, un piedauzīja katru, kurš izrādīja pretestību, turklāt arī nepakautrējās izpostīt Ķīnas kultūrvēsturisko mantojumu. Arī Otrais pasaules karš negāja Ķīnai gluži secen — mēs visi esam dzirdējuši Krievijas žēlabas, ka visvairāk kritušo bija PSRS, proti, 24 miljoni. Bet Ķīnā? Oficiāli 20 miljoni. Neoficiāli tiek minēti skaitļi līdz pat 27 miljoniem.
Šodien Ķīna ir stingri nolēmusi atspēlēties un sadziedēt brūces nepalaižot garām savu iespēju iegūt stāvokli pasaulē, kuru uzskata par sava diženuma un spēka cienīgu.
Aktīvi manevri notiek nemitīgi — Ķīna samierina Saūda Arābiju ar Irānu (lasi: apvieno tās abas pret ASV), Ķīna slēdz diplomātiskas vienošanās ar Dienvidamerikas valstīm, Ķīna vēlas samierina Izraēlu ar Palestīnu, Ķīna pārliecina lepno franču gaili Makronu, ka Eiropai nav jābūt ASV “sekotājai”. Ir pilnīgi skaidrs, ka Ķīnai ir plāns un vīzija kā uzvarēt ASV, un figūras uz ģeopolitiskā šaha galda ir uzsākušas atklātu un neslēptu kustību, lai šo plānu realizētu. Ir tikai divas problēmas. Pirmkārt, Ķīna šodien jau ir sava spēka norieta fāzē, un tieši tāpat kā Krievija dienu pirms 24. februāra, nekad vairs nebūs tik spēcīga kā vakar. Otrkārt, ASV padoties netaisās, turklāt tā, pavisam noteikti, Ķīnas vājumu izprot labāk nekā jebkurš cits.
Ķīnas vājuma iemesli ir vienkārši un acīmredzami. Turpmāka Ķīnas izaugsme ir zem lielas jautājuma zīmes. Kapitālisma principi, kurus 1980-tajos ieviesa Dens Sjaopins, un tieši kuriem pateicoties Ķīna pieredzēja uzplaukumu, šodien ir aizvietoti ar Partijas un valsts iestāžu diktātu. Uzņēmēji un miljonāri no Ķīnas mūk, jebšu vienkārši “pazūd”, jo īpaši, ja uzdrošinās iebilst Partijai.
Taču štrunts vēl par biznesu nacionalizāciju un valsts uzņēmumu ekonomiski neefektīvo vadību — Ķīna strauji noveco. Kā rezultāts 35 gadus ilgajai viena bērna politikai, šodien Ķīnā ir 30 miljonu vīriešu pārprodukcija, jo dzemdēt meitenes nebija prestiži. Tā rezultātā šodien pietrūkst sieviešu, kuras varētu dzemdēt nākošo ķīniešu paaudzi, un diviem jauniešiem ir jāuztur četri pensionāri. 2022. gadā Ķīnā uz 1000 iedzīvotājiem piedzima vien 6.7 bērni. Salīdzinājumam — ASV uz 1000 iedzīvotājiem dzimst ap 12 bērnu, Vācijā 9.3, Āfrikā ap 30-40, Indijā 17.
Pats būtiskākais — Ķīnas pašreizējais ekonomiskais modelis saucas “made in china”. Līdz šim Ķīna bija pazīstama kā “pasaules fabrika”, bet arī šī kāja jau sāk ļodzīties. Pirmkārt, no tālākas perspektīvas — ražošanā ienākot mākslīgā intelekta vadītiem robotiem, nebūs vairs vajadzīgi miljoni fabriku strādnieku, kurus Ķīna varēja piedāvāt pasaulei. Nākotnē ražošana būs lokāla, un darbaspēka lētums vairs nebūs arguments. Tātad, zudīs Ķīnas milzīgā ekonomiskā nozīme pasaulei. Otrkārt, ASV vēršoties pret Ķīnu ar vēl skaudrākām ekonomiskajām sankcijām, Ķīna lielā mērā paliks bez darba. Ko šādā situācijā var iesākt valsts, kura importē gan pārtiku, gan izejmateriālus, turklāt ir ar 30 miljoniem lieku vīriešu? Tai neatliks pārāk daudz izvēļu, kā tikai pārtapt par milzīgu kara mašīnu.
Turklāt, būsim atklāti, lai iesoļotu Jaunajā ērā, ir jāatbrīvojas no visa liekā, tajā skaitā no milzīgā daudzuma saražoto ieroču, jo nākotnē tie vairs nebūs vajadzīgi.
Kur likt mākslīgo intelektu
Mākslīgais intelekts, protams, nav domāts smuku bildīšu ģenerēšanai, bet gan sarežģītu, datietilpīgu problēmu risināšanai, datorprogrammai spējot mācīties un izdarīt secinājumus, atrodot un piedvājot maksimāli optimālu risinājumu mērķa sasniegšanai. Likumsakarīgi, ka mākslīgā intelekta attīstība radīs jaunu vidi un jaunus apstākļus, kuros pašreizējā, vecā sistēma vairs nespēs funkcionēt, jo “visam būs jāsāk notikt citādāk”.
Mākslīgais intelekts (AI) būs absolūti lietderīgs jebkurā nozarē kuras sekmīga darbība ir atkarīga no liela apjoma datu analīzē iegūtiem secinājumiem, kā uzņēmumu vadība, lauksaimniecība, izglītība, medicīna. Bet visbūtiskāk veco sistēmu AI salauzīs tieši ekonomikā, finansēs un valsts pārvaldē. Ja pašreiz šo jomu darbību nosaka dažādu politekonomisko grupējumu savstarpējas vienošanās, kuras, protams, ir “virs likuma”, tad mākslīgais intelekts nolīdzinās jebkuru šodien eksistējošu nevienlīdzību.
Mafija var eksistēt tikai “ēnas zonā”, kas nav redzama, jo ir piesegta. Bet, ja visa telpa ir izgaismota, caurskatāma un pārskatāma, kur paslēpties likumpārkāpējiem, zagļiem un bandītiem? Blēdībām nepieciešams disbalanss — informācijā, zināšanās, piekļuvē, varā. Bet, ja visu pārvalda AI, kurš visu redz, visu zina, pret visiem izturas vienādi, un ir nepiekukuļojams? Turklāt lēmumi, kurus pieņems AI būs zibenīgi un balstīti pat ne reālā laika datos, bet prognozēs. Jums vajadzīgs atbalsts? Jau piešķirts. Aizdevums? Jau sagatavots. Nekādas “atbildes mēneša laikā”, nekāda “cilvēciskā faktora”, nekādas “personīgas nepatikas”, tikai loģika.
AI “pārlūkos laukumu” perfekti, sniegs perfektu informāciju, pieņems perfektus lēmumus un radīs perfektu vidi, kurā izpausties ikvienam visas sabiedrības kopējās interesēs.
Vēl vairāk. AI ienākšana finanšu jomā jebkuras biržas spekulācijas padarīs neiespējamas, jo (1) tirgū, pateicoties AI lēmumiem, iestāsies ideālais līdzsvars; (2) pats AI būs ideālais spekulants, jo visu zinās pirmais, un pirmais varēs paredzēt visas tendences un koriģēt tās ar saviem lēmumiem. Rezultātā jēgu zaudēs naudas grābšanas kultūra, “manīmeikings”, kas ir mērķtiecīgi kultivēts sabiedrības kontroles mehānisms, kura jēga nākotnē vienkārši zudīs, jo patērētāju sabiedrības vairāk nebūs — sabiedrības organizēšanās pamatprincipi mainīsies jau vistuvākajā nākotnē.
Ciešā kontaktā ar AI attīstību notiks vispārēja robotizācija. Šodien roboti ir tik vien kā spējīgi veikt iepriekšdefinētas kustības noteiktās telpas koordinātēs, tie nav spējīgi mācīties un tiem nav sava intelekta. Nākotnes robotus vadīs mākslīgais intelekts, un tie praktiski spēs pārņemt daudzus darbus, kurus šodien veic cilvēks. Šie roboti “redzēs” pasauli un spēs to saprast sava veicamā darba ietvaros. Viņi aizvietos ne tikai strādniekus, bet arī daudzas citas profesijas. Vispārējās AI robotizācijas rezultātā iestāsies absolūtas pārpilnības laikmets, jo ražošanas jaudas vairs neierobežos darbaspēka trūkums vai kvalifikācija. Nebūs vairs tāda jēdziena kā “lētais darbaspēks”, jo darbus paveiks roboti.
Iestājoties vispārējai labklājībai, izzūdot vajadzībai veikt smagus un nogurdinošus darbus, un perfektam līdzsvaram ienākot valsts ekonomiskajā pārvaldē — ko atliks darīt cilvēkam?
Droši varam apgalvot, ka cilvēku pamatmotivācija jaunajos materiālās pārpilnības apstākļos būs savas misijas apzināšanās un kalpošana sabiedrības labumam. Līdz ar to arī sāks darboties pavisam cita sociālo statusu sistēma, kas balstīsies indivīda sociālajā lietderībā, nevis “kam krutāks bmw”. Nākotnē nevis nauda noteiks cilvēku bagātību, bet sabiedrības novērtējums un cilvēka lietderība un devums sabiedrības attīstībai. Cilvēki dabiski tieksies nevis nogrābt pēc iespējas vairāk piķa, bet pēc iespējas vairāk paveikt kopējā labuma vārdā. Starp citu — mainoties naudas filozofijai sabiedrībā, būs jāizzūd vai jāmainās arī tiem aģentiem, kuri šo filozofiju šodien izplata.
Mūsu laikmeta lielākā problēma
Paralēli AI, robotizācijai un vispārējai labklājībai, nākotne būs patiesības un atklātības laikmets, kurā nebūs vietas meliem, noslēpumiem un manipulācijai, kas tieši tad arī ir šodien valdošo impēriju un elišu eksistences priekšnosacījums.
Jau kopš Bismarks teica, ka “informēt un izglītot nozīmē apbruņot”, valdošā elite jūtas daudz stabilāk un drošāk, ja par tās darījumiem zina pēc iespējas mazāk cilvēku. Katrā nozarē — no Vatikāna līdz Valsts mežu dienestam — ir kaut kādas lietas, kuras plašākai publikai nav jāzina. Un jebkurš cilvēks augstākā amatā zina, ka tas, kas “notiek reāli” ir pavisam kaut kas cits, nekā tas, par ko ziņo mediji. Faktiski, vidējais, normālais cilvēks neko pa īstam nezina.
Vienīgā problēma, ka dezinformētās un apmānītās tautas masas piedalās notikumos un dzīvo pasaulē, kuru ietekmē un veido daži “izredzētie”.
Masas nevar saņem medicīnas pakalpojumus, cieš badu, dodas karā, tiek sakropļotas un mirst, lai elites varētu saglabāt savas esošās priekšrocības kontrolēt industrijas, globālo attīstību un virzību — lai gan pēc būtības demokrātijā cilvēkiem būtu jābūt informētiem un jāvar pašiem pieņemt lēmumus par to kā dzīvot un kā veidot valsts sistēmu, kurā tie dzīvo.
Tehniski, jau šodien valsts budžets varētu būt pilnīgi atklāts, caurklikšķināms līdz pēdējam centam reālā laika režīmā jebkuram interesentam. Datortehnoloģijas jau sen spēj to nodrošināt. Taču “tur augšā” neviens šādā atklātībā nav ieinteresēts. Jebkurš noslēpums dod elitei lielāku varu manipulēt ar cilvēkiem un realizēt savas slēptās, savtīgās intereses. Jo mazāk tu zini, jo viņiem labāk.
Tāpat arī mediji šodien vairs nav nekāda patiesības tribīne — bet bija taču paredzēts, ka tā būs ceturtā vara. Mediji šodien darbojas tajā pašā “manīmeikinga” sistēmā, un ir kļuvuši par klikšķu medniekiem, nevis patiesības izzinātājiem. Mērķis nav cilvēks, izglītība, kultūra, izaugsme, attīstība — mērķis ir nauda! Nauda par katru cenu! Un ienesīgāk ir ķert cilvēkus uz dzelteniem virsrakstiem un skandāliem nekā izglītot, apgaismot, apskaidrot. Vienīgā problēma, ka šāda pieeja izaudzina sabiedrību, kura vairs nav spējīga spriest un analizēt un domāt valstiski, pretdarboties un pieprasīt atbildību no elitēm.
Ja kādas ziņas vai fakti neatbilst valdošās elites interesēm vai ideoloģijai — tie tiek noklusēti vai viltoti.
Tajā skaitā spēcīgi sagrozīta ir vēsture, kuru uzvarētāji ir uzrakstījuši noklusējot daudzus faktus, jo to zināšana būtiski mainītu notikušā un pašreiz notiekošā uztveri.
Un laikam tikai brīdī, kad pasaule visu šo noslēpumu rezultātā būs nonākusi pie “sasistas siles”, cilvēki sāks uzdot jautājumu “kā tas varēja notikt”. Kad nāks gaismā visas slepenās vienošanās un slepenie plāni un slepenie nodomi — un cilvēki sajutīsies dziļi izmantoti un apmānīti — viņi varēs apņemties atcelt visa veida noslēpumus.
Kas sekos tālāk
No racionālā viedokļa, ASV un Ķīnai šobrīd būtu saprātīgi sadalīt pasauli saskaņā ar Džordža Orvela aprakstīto plānu — uz pusēm. Jo ir skaidrs, ka pilnasinīga militāra sadursme nevar beigties ar vienas puses uzvaru, bet tikai ar abu lielvaru bankrotu, iztērējoties līdz nespējai saturēt kopā savu imperiālo sistēmu sastāvdaļas.
Pasaule, starp citu, ir gatava vispārējam totalitārismam, un pamatojot jauno absolūtās kontroles sistēmu ar dažiem zinātniskiem faktiem un nobetonējot ar devīgi apmaksātu viedokļu līderu protekciju, cilvēki to noteikti būs gatavi pieņemt. Piemēram, Ķīnā jau gadiem darbojas videokameru sistēma, kura atpazīst sejas. Soda naudas, piemēram, par uzkāpšanu uz zālāja kur tas liegts, tiek ieturētas automātiski. Darbojas sociālo reitingu sistēma — ja kāds sāk iebilst valdošās elites varai, digitālās kontroles sistēma cilvēkam neļauj pat tramvaja biļeti vairs nopirkt (sistēmas ienaidnieks lai iet kājām!), par jebko vairāk pat nerunājot, un tas nav joks. Viss ir digitāls un tiek digitāli kontrolēts.
Līdzīga seju atpazīšanas sistēma, ķīniešu ieviesta, darbojas arī Maskavā. Pie opozīcijas pēc protesta mītiņiem policisti ieradās mājās (!), jo sistēma pēc videokameru datiem identificēja, ka šis cilvēks protestos piedalās sistemātiski, un te, lūdzu, ir viņa dzīvesvietas adrese. Esiet droši, elitei un sistēmai bīstamos indivīdus likvidēs bez liekas jezgas, klusi un nemanāmi. Viņu vienkārši vairāk nebūs. Tāpēc arī Krievijā šodien viss mierīgi.
Tādēļ, lai cik tas ciniski arī neizklausītos, ASV un Ķīnas nespēja vienoties, lai arī garantētu totālu globālu sagrāvi, vienlaicīgi tā arī būtu ļaunuma impēriju bojāeja, un pasaules visātrākā transformācija:
• no impēriju pārvaldītas un kontrolētas uz nelielu kopienu un etnosu brīvas attīstības pasauli;
• no pasaules, kurā valda noslēpumi un kliķes, uz pasauli, kuru pārvalda caurskatāmi principi un ideālu līdzsvaru uzturošs mākslīgais super-intelekts;
• no patērētāju sabiedrības, kuru kontrolē dzīšanās pēc naudas pāri visam, uz desmittūkstoš gadu ilgu labklājības valsti, kurā visi dzīvo pārticībā un sociālo statusu nosaka cilvēka darbs sabiedrības labā.
Nevis kad, bet kā uzvarēs Ukraina
Kas attiecas uz Ukrainu, jautājums nav par to, vai Kremļa režīms kritīs dažu tuvāko mēnešu laikā, jautājums ir tikai par to “kā” tas notiks.
Ukrainai šodien var būt tikai viena interese — ātrāk pabeigt karu, jo katra papildus diena nozīmē milzīgus dzīvā spēka zaudējumus, un tieši armijas skaitliskais sastāvs ir Ukraiņu visātrāk izsīkstošais resurss.
Vai Krievijas valdošā elite būs spējīga noturēt situāciju un turpināt karadarbību?
Lai kaut ko būtu iespējams “noturēt”, jābūt ir “ko” noturēt. Bet situācijā, kad valsts ir pretrunu izļodzīta un koruptīvas degradācijas plosīta, kad nākotnes izredzes ir neskaidras, turklāt visi bruņojas gatavojoties vienīgajai lietai ko viņi tā pa īstam māk — pārdalīt īpašumus un ienākumu plūsmas vardarbīgā ceļā — pietiek sistēmu pakļaut nelielam šoka stāvoklim, lai sāktos pilnvērtīga panika un domino kauliņu efekta rezultātā iestātos haoss. Daudzi, varbūt arī ir gatavi cīnīties, bet — par ko? Kā vārdā? Un ieroči no kurienes?
Ir skaidrs, ka Ukrainas armija neaizsoļos līdz 1991. gada robežām, lai tad moskaļi viņiem draudzīgi paspiestu rokas un teiktu “paldies, malači, esiet sevi pierādījuši, tagad mēs jūs cienām, ejiet nu mājās, dzīvosim draudzīgi”. Esošais konflikts var beigties tikai ar panikā bēgošiem agresora valsts militāristiem, varas maiņu Krievijā, Kremļa režīma kapitulāciju, un visu kas tam sekos, kas, savukārt, izraisīs Krievijas nespēju turpināt karadarbību.
Putina uzspridzināta atombumba, protams, būtu ārkārtīgi izdevīgs notikums “partneriem”, jo pretējā gadījumā tā būs tikai parasta, ikdienišķa kapitulācija, kamēr moskaļiem veicot kaut ko tik nepiedodamu, varētu sākt pielietot “īpašus mērus”, bet viena no svarīgākajām lietām jau no sākta gala ir Krievijas denuklearizācija, viss pārējais ir tikai skaists blakusefekts.
Vēl būtisks faktors ir, ka līdz šim Krievija noturējusies daudz vairāk pateicoties ekonomistiem (kā Grefam un Nabiuļinai), nekā izzagtajai un nolaistajai armijai un asiņainajiem ģenerāļiem. Taču brūkošu ekonomiku bezgalīgi izlīdzsvarot nav iespējams, un speciālisti sola, ka jau jūnijā cenu pieaugumu Krievijā sajutīs ikviens. Turklāt, tā kā milzu masas jau tagad dzīvo “no rokas mutē”, cenu pieaugums būs jo īpaši sāpīgs. Tas arī sekmēs noziedzības pieaugumu, kas dramatiski palielinās pateicoties brīvajai frontes ieroču apritei un kara šausmās morālās robežas zaudējušajiem līdzpilsoņiem, no kuriem daļa turklāt vēl ir bijušie ieslodzītie… bet ekonomiskā bedre nevis aprims, bet tikai turpinās eskalēties.
Tādējādi Krievija, visticamākais, sabruks visās frontēs un pirmkārt jau ekonomiski, tādējādi konvencionāli iekarot to nemaz nebūs vajadzības, kas, turklāt, vēl arī būtu dārgi.
Tajā pat laikā nav šaubu, ka jebkurš stratēģis sāk nevis ar izmisīgu “ko mums tagad darīt”, bet gan “no otra gala”, proti, ar iecerēto beigu stāvokli, un tad domā kas nepieciešams, lai šo situāciju sasniegtu. Tāpēc nav šaubu, ka “lēmumu pieņemšanas centros” jau sen ir skaidrs kā jāizskatās Krievijai pēc kapitulācijas un kas tam ir nepieciešams.
Jaunā laikmeta sēkla
Visā šajā transformāciju procesā pats interesantākais un būtiskākais, neapšaubāmi, ir jautājums par to, kādus globālā mēroga “ideālos scenārijus” un “rezultātus” ir iecerējušas gan ASV, gan Ķīna — un tas, protams, ir liels noslēpums, kas tiek glabāts aiz trejdeviņām atslēgām. Taču, ja pieņemam, ka nevienai no impērijām nevēloties padoties, tās vienkārši pašiznīcināsies… kas paliks pāri? Kas būs jaunais pasaulē dominējošais spēks un jaunā laikmeta sēkla?
Pēc Otrā pasaules kara šāda valsts bija ASV. Ciešot relatīvi mazus zaudējumus, bet esot galvenā uzvarētāja, ASV varēja pārveidot daļu pasaules pēc savas sejas un līdzības, piemēram, ar Maršala plānu. Tāpat arī visas Toyotas radās tikai tāpēc, ka amerikāņu lektori, no kuriem viens bija slavenais Demings, pēckara Japānas inženieriem lasīja lekcijas par ražošanas organizēšanu un kvalitātes vadību, ko japāņi rezultātā apguva labāk par pašiem amerikāņiem.
Tātad — kura valsts lasīs lekcijas visai pasaulei pēc briestošā pasaules kara?
Jau šodien lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita ir nevis Ķīna, bet Indija, turklāt Indija nevis noveco, bet ir neticami jauna. Tikai 7% no iedzīvotājiem ir vecāki par 65 gadiem, bet 25% ir jaunāki par 14 gadiem. Turklāt Indiešiem ir ātrs, ass un skaidrs prāts, kas ir svarīgs resurss praktiski jebkurā nozarē. Ne velti Indieši pārņem pasauli jau šodien — Riši Sunaks ir Lielbritānijas premjers, un tādas kompānijas kā Microsoft, Google, Adobe, IBM, Novartis un pat Starbucks sekmīgi vada tieši indieši.
Izzūdot kapitālismam, patērētāju sabiedrības un manīmeikinga ideoloģijām, pārmaiņas noteikti piedzīvos arī reliģiju sistēma.
Galu galā, kapitālismu taču radīja protestantisms. Tādas pasaules finanšu citadeles kā ASV un Šveice tapa kalvinistu protestantiem mūkot no katoļu organizētajām vajāšanām Eiropā (un tās bija ļoti apjomīgas un trakoti asiņainas vajāšanas).
Nākotnes pasaulē, kurā vairs nebūs ne impēriju, ne kapitālistu, kura būs neierobežotas labklājības un indivīda brīvas pašizpausmes vide, gluži dabīgā veidā radīsies pieprasījums pēc jaunā laikmeta cilvēkam atbilstošām garīgajām praksēm. Bet uz planētas ir tikai viena garīgā tradīcija, kurā saglabātas visaptverošas zināšanas vairāk kā četri simti tūkstoši pantu kopapjomā. Galu galā arī arābu cipari, īstenībā, ir indiešu cipari. Tādējādi nav šaubu, ka nākotne piederēs Om.
