Sociāls eksperiments par jūtām 0
Šveiciešu dramaturga Fridriha Dirrenmata luga “Vecās dāmas vizīte” režisora Alekseja Girbas iestudējumā liek stabilu pamatu Liepājas teātra jaunajai 110. sezonai, apliecinot aktieru ansambļa pēdējos gados atrastos izteiksmīgos spēles principus un repertuāra pārdomātību. Izrāde papildina klasikas iestudējumu (“Mēnesis uz laukiem”, “Portreti. Vilki un avis”, “1984”, “Sasodītais sarkanais mēness”) klāstu liepājnieku afišā, kuros lugas teksts kalpo atspērienam plašākai diskusijai par šodienas sajūtām un noskaņojumu sabiedrībā. Jauniestudējuma tēma ir cilvēka neaizsargātība pasaules lielo ekonomisko un sociālo pārvērtību priekšā.
“Vecās dāmas vizītes” (oriģinālvalodā “Der Besuch der alten Dame” sarakstīta 1956. gadā) sižets risinās mazpilsētā Gīsenē, kas, lielo industrijas ceļu nomalē un nabadzības postā pamesta, brēktin brēc pēc finanšu un sociālas palīdzības. Lugas centrā ir bagāta sieviete, kura dzimtās pilsētas iedzīvotājiem gatava maksāt bargu naudu apmaiņā pret bijušā mīļākā nāvi. Stāstā iekodētā dramaturģiskā formula – cilvēcisku jūtu pretstatījums “materiālas laimes” mērķim – nav zaudējusi aktualitāti pēc 60 gadiem. Zīmīgi, ka Dirrenmata luga rakstīta konkrēti par attiecīgā laika faktiem un cilvēkiem. Pētnieki norāda, ka, piemēram, galvenās varones uzvārds Klēra Cahanasjana (oriģinālā “Zachanassian”) sastāv no pašam dramaturgam labi zināmo miljardieru “Zaharoff”, “Onassis” un “Gulbenkian” zilbju virknējuma. Šodien liepājniekiem emocionāli iedarbīgi skan izrādē minētais metalurģijas rūpnīcas “Vieta zem saules” likvidēšanas fakts.
Izrāde sākas ar investora sagaidīšanas ainu un cerībām par slēgtās rūpnīcas atjaunošanu un pilsētas atdzimšanu. Bagātnieks – glābējs – ir dāma, kura uzrodas, vilciena un cigarešu dūmu mutuļos tīta, gluži kā sengrieķu atriebes fūrija. Viņa ir sen gaidītā miljardiere un vēl senāk no pilsētas izraidītā ielasmeita Klēra, kas nesola investīcijas bez upura. Ir jānonāvē pilsētas veikalnieks Ills, kurš savulaik noliedzis sava bērna piederību un uzpircis lieciniekus. Lai arī sākumā iedzīvotāji kolektīvi atsakās upurēt Illu, ir skaidrs, ka tas agri vai vēlu notiks. Gīsenas iedzīvotāji iegādājas preces uz kredīta un lavīnveidīgā parādu krāšana noved pie fatāla kraha. Skatuve it kā ar palielināmo stiklu rāda cilvēcības eroziju un ar asu traģiskās komēdijas skalpeli ievelk nežēlīgus vaibstus attiecībās un sejās.
A. Girbas izrādes koncepts “teātris kā sociāls eksperiments” ir racionāls un konsekventi ievēro brehtiskā teātra principu, atklājot cilvēku atkarību no sabiedriskās esamības. Iestudējumā veiksmīgi sabalansēti dažādi žanri, komiska ir kariķēto Gīsenas iedzīvotāju rosība. Atsevišķās epizodēs ieskanas melodramatiskas stīgas, piemēram, kad starp sagaidītāju skaļām urravām atskan trausla Illa balss: “Klēra!”, to sadzird tikai viņa – vecā dāma. Izrādes stilistikā nolasāmas vairākas traģēdijas zīmes, pretstatot divus galvenos varoņus masai (gluži kā antīkam korim) un pielīdzinot Klēras Cahanasjanas (tekstā salīdzināta ar Mēdeju) tēlu pārdabiskai būtnei. Viņa kā simboliska figūra iemieso Naudas Varu, kuras izcelsme nav skaidra, un ir sagatavojusi visu nepieciešamo upura (Illa) bojā ejai. Cahanasjana ir atvedusi līdzi divus par akliem (gan burtiskā, gan fiziskā nozīmē) padarītos lieciniekus, dresētu kalpoņu un kalpotāju baru, arī cilvēka medībām nepieciešamo panteru un bērēm sagatavoto zārku. Viņas šausminošo, pāri ētiskām normām stāvošo varu demonstrē baisai rotaļai līdzīgās kāzas ar septīto vīru, kas tūlīt tiek nomainīts ar astoto. Šķiet, elegantā bagātniece dzīvo citā pasaulē (uz skatuves burtiski – otrajā stāvā), diktējot noteikumus, iepērkot nevajadzīgus īpašumus, ciniskā veidā tos likvidējot un rīkojoties nevis saprāta, bet gan viltus taisnīguma vārdā. Manipulācijā ar cilvēkiem kā marionetēm Klēras attieksmē nav ne miņas no jūtu romantikas.
Ārējā skaistuma pretstats iekšējai ļaunuma morālei kā kontrasts izvērsts visos personāžos, kuri pakāpeniski, kļūdami aizvien pievilcīgāki ar jaunām drēbēm, kurpēm, frizūrām, top arvien pakļāvīgāki un pērkamāki Klēras šausminošo prasību priekšā. Tā, piemēram, it kā mazliet atvainodamies, tomēr savu “pārliecības” kažoku otrādi apmet Birģermeistars (pārliecinošs Edgara Pujāta tēls), izmisīgi salūst Skolotāja cilvēcība (Ērika Vilsona precīzs darbs), maigu paļāvību uz vīru zaudē Illa kundze (Anda Albuža rada vienu no emocionāli uzrunājošākiem tēliem). Ciema pamuļķa Hofbauera lomā Sandis Pēcis rāda neadekvātu, bet vienmēr aktīvu un izpildīgu pilsoni, kas būtībā ir apjucis, tāpat kā visi Gīsenas iedzīvotāji. Visgļēvākais ir aktiera Kaspara Goda tēls Ills – atslābināts, nevarīgs un bezsejains.
Atsevišķa raksta vērta ir Ineses Kučinskas spēlētā Klēras Cahanasjanas loma, kas atklāj dziļākos personības degradācijas slāņus. Paradoksāli, ka “ļaunā tēla” lomas monolītumā iekausēti biezu emociju slāņi, ļaujot aktrises temperamentā un balss vibrācijās bagātīgi variēt toņus un pustoņus no gražīgas kundzes, lietišķas biznesa lēdijas, mazas vientuļas meitenes balsu reģistriem. Ķermeņa salauzītās kustības atbilstoši lomas protēžu kombinācijām ir graciozas un mehāniski precīzas. Mūsu priekšā ir garlaikots, dzīves jēgu pazaudējis briesmonis. Tērpta melnā, baltā un sarkanā tērpā (kostīmu māksliniece Liene Rolšteina atradusi tīras piesātinātas krāsas kontrastā pelēkajam otrajam galvenajam varonim), aktrise spēlē traģisku tēlu. Kučinska neattaisno un nenosoda varoni, galvenās varones rīcību viņa apzināti piepilda ar attieksmi – cilvēcisku nožēlu par savas varones nespēju piedot, just un dzīvot.
Izrāde skatāma vienā elpā, tā ir nospriegota spilgtā formā, ko uztur virtuozā, liepājniekiem raksturīgā groteskā spēles tehnika ar īpaši izteiksmīgu muzikāli dejisko grafiku (horeogrāfe Inga Raudinga). Skatuves iekārtojumā (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis), kas veidots no konteineriem, ko apdzīvo pilsētiņas ļaudis, panākta dinamika, uz riteņiem pārvietojot katru spēles ligzdu atbilstoši epizodes norisei. Divos stāvos sakārtotie spēles laukumi ilustrē bagāto un nabadzīgo ļaužu ceļus, vieni no augšas diktē noteikumus, otri tos padevīgi izpilda.
Liepājnieku iestudējums, nepasakot neko satriecoši jaunu, precīzi stāsta par jūtu jēgu, kas neatgriezeniski pazūd mantu skriešanas sacensībās un izdevīguma priekšā. Šī ir izrāde, kas vajadzīga mums šodien kā atgādinājums un brīdinājums.
Uzziņa
Fridrihs Dirrenmats ”Vecās dāmas vizīte”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Aleksejs Girba, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina.
Lomās: Inese Kučinska, Kaspars Kārkliņš, Jānis Dreiblats, Ilze Jura, Ilze Trukšāne, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris, Kaspars Gods, Anda Albuže, Edgars Pujāts u. c.
Nākamās izrādes: 2., 9., 18. oktobrī.
