Latvijā patiešām esam ļoti vienaldzīgi 23
Kāpēc, jūsuprāt, notika šī traģēdija?
Sabiedriskā doma veido iekšējo patiesību. Un piekrītu plaši izskanējušajai domai, ka mēs Latvijā patiešām esam ļoti vienaldzīgi. Citviet pasaulē cilvēki tomēr aktīvāk reaģē, pamanot citu nelaimi, strīdus, kautiņus, arī vientuļus bērnus. Mēs Latvijā ļoti cīnāmies ar sekām, kas notiek ģimenēs. Nelabvēlīgās ģimenes, sociālie dienesti, bērnus izņem. Manuprāt, jāsāk domāt par pašu sakni – kas notiek ar ģimenēm, kā tās tiek veidotas. Ģimenēm jādod iespēju vairāk sagatavoties laulībām un savstarpējām attiecībām. Diemžēl, manuprāt, izaugs vesela paaudze, kura nesaprot, kā veidot savstarpējās attiecības ģimenē, kā runāt savā starpā, kā tās nostiprināt, ko darīt krīzes situācijā. Ir ļoti daudz šķirtās ģimenes, un bērni paliek vientuļi un nemīlēti, jo, ja cilvēks cīnās ar pilnīgi citām lietām, tad bērns paliek novārtā. Katrā sociālajā slānī bēdas tiek lāpītas citā veidā – vieni dzer, otri tiesājas un manipulē ar bērnu.
Vai Latvijā būtu ieviešama daudz stingrāka bērnu uzraudzība no institūciju puses?
Arī tas ir slazds, jo tad sabiedrība dzīvos bailēs – vai tikai negribot nepārkāps kādas normas. Mēs dzīvojam lietotāju sabiedrībā – arī bērni to var ļaunprātīgi izmantot, lai panāktu savu. Ir jāveido vērtību hierarhija. Vecākiem jārunā gan savā starpā, gan ar bērniem, lai mēs būtu gatavi vairāk atdot nekā sagaidīt. Institūcijām gluži vienkārši savā starpā jāsadarbojas. Diemžēl šobrīd nereti katrs savu skrūvīti skrūvē, bet kopējā mehānismā kaut kas nobuksē.
Kā izskaust sabiedrības vienaldzību?
To masveidā panākt ļoti grūti. Katram pašam jāpārdomā viss, kas mūs tā līdz sirds dziļumiem satracinājis – kā es rīkojos, vai es tiešām stāvu malā un skatos. Katram iekšēji jāpieņem kādi lēmumi – nebūt tik kūtram, bailīgam, kļūt drosmīgākam. Manuprāt, nevienai sociālajai kampaņai nebūs tik dziļas ietekmes uz mūsu apziņu, kāda ir šim reālajam gadījumam. Mums katram iekšā ir tas termometrs, kas rada sajūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Šo sajūtu nevajag apslāpēt. Lai labāk izvērtētu situāciju, jādomā personīgi – ja tas būtu mans bērns, mazbērns vai radu bērns, kā es rīkotos.
Vai Latvijas nomalē, laukos dzīvojoši attiecībā pret šādiem gadījumiem nav pat apdraudētāki nekā pilsētnieki?
Jā, pieļauju, ka, biežāk sastopoties ar sociālo nelabvēlību, notrulinās gan apkārtējie iedzīvotāji, gan speciālisti, kas tur praktizē. Dzīve rit, un, kamēr nekas traģisks nenotiek, iespējams, pat reizēm piever uz kaut kādām lietām acis.
