Ar uzraudzību nedrīkst pārspīlēt 23
Medijos bieži lasām ziņas par bērniem, kas izņemti no ģimenēm, jo apstākļi bijuši briesmīgi, par pazudušiem, noklīdušiem bērniem… Vai sliktas lietas ar bērniem Latvijā notiek biežāk?
Jau gadiem bērni daudz cieš no mantiskiem nodarījumiem. Pieaug arī gadījumu skaits, kad bērni cieš no dzimumnoziegumiem. No vardarbības bērni aizvien vairāk cieš ģimenēs, mazāk skolās.
Ko sabiedrībai mācīties no šā traģiskā gadījuma Liepājā?
Šādi gadījumi nav bieži sastopami, tāpēc ir tikai loģisks cilvēku sašutums. Visiem ir sāpīgi par to domāt un runāt, visi grib saprast, kā tas varēja notikt, kāpēc cilvēki bija tik vienaldzīgi. Domāju, ka vajadzētu uz brīdi apstāties un padomāt, kā dzīvojam – nedomāt tikai par sevi un savu dzīvi, bet arī paskatīties apkārt. Nevar būt tā, ka piecgadīgs bērns staigā apkārt viens, jo viņam tas patīk. Tas nav normāli, jo arī likums paredz, ka bērni līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atrasties bez pieaugušo uzraudzības. Jautā arī, kāpēc kaimiņi jau iepriekš neziņoja, ja reiz jau iepriekš bērns mēdzis klaiņot.
Teorētiski daudzi zina, ka būtu jāiesaistās – jāuzrunā vientuļu bērnu, taču tik pat labi kāds to var izmantot ļaunprātīgi?
Jā, mēs mācām bērnus, ka nedrīkst runāt ar svešiniekiem, nedrīkst kāpt svešās mašīnās. Protams, šī ir strīdīga situācija. Taču vienlaikus viņiem stāstām, kur var piezvanīt krīzes situācijā, kādiem cilvēkiem labāk lūgt palīdzību, piemēram, cilvēkam formā – apsargam, policistam vai sievietei ar bērnu, kas varētu būt drošāki personāži. Arī sabiedrība ne tik ļoti uzticas institūcijām, tāpēc nesaredz jēgu ziņot, iespējams, paļaujas uz veiksmi un cer, ka gan jau viss tāpat beigsies labi. Taču, ja redzam uz ielas mazu bērnu vienu pašu, tomēr labāk lieku reizi piezvanīt policijai un pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Preventīvās pārrunas ar bērniem notiek visu gadu visā Latvijā, tiek izstrādāti informatīvi materiāli, taču, lai ieaudzinātu šos principus, iespējams, paies gadi.
Vai nevajadzētu riska ģimeņu stingrāku kontroli?
Iespējams, taču arī ar uzraudzību nedrīkst pārspīlēt, jo bērni ir dažādi un arī sadzīves situācijas, tāpēc varam nonākt otrā galējībā, kad bērnu no ģimenes izņem, jo vecāks uz viņu, piemēram, pacēlis balsi. Turklāt, daudzkārt pieredzēts, ka no ģimenēm izņemtie bērni, neraugoties uz dažādām atkarībām un citām sociālām problēmām, vēlas tomēr būt ar savu mammu un tēti. Masveidā sākot izņemt bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un ievietojot institūcijās, varam panākt, ka bērns neuzticēsies nevienam.
