Cilvēks skatās, ko darīs citi 23
Ivars Austers, sociālpsihologs
Nesen veicāt pētījumu Baltijas valstīs, kas atklāja, ka baltiešiem palīdzēšana citiem rada diskomfortu, tāpat secinājāt, ka arī lūgt palīdzību mums ir grūti. Vai tas zināmā mērā sasaucas ar šo nelaimīgo gadījumu, kas notika ar piecgadīgo puisēnu?
Domāju, ka jā. Stāsts ir par līdzcilvēku neiesaistīšanos jeb tā saucamo blakus stāvētāju efektu. Cilvēki paradoksālā kārtā var saskatīt, ka kaut kas īsti nav kārtībā, bet vai viņi iesaistīsies vai ne, palīdzēs vai ne, atkarīgs no tā, kā ir uzbūvēta situācija, respektīvi, vai viņi ir vieni paši vai arī tur ir vēl kāds. Jo vairāk cilvēku ir klātesoši, jo mazāka ir varbūtība, ka kāds kaut ko darīs un palīdzēs. Cilvēks redz, ka kaut kas nav kārtībā, bet īsti nezina, kā rīkoties, jo viņam nav pieredzes ar līdzīgiem notikumiem, tāpēc viņš skatās, ko darīs citi. Bet, tā kā citi jūtas un domā diezgan līdzīgi, tad iznāk, ka viens uz otru skatās un domā, ka tas ir normāli – neko nedarīt. Galu galā neviens neko neizdara. Pēc medijos paustās informācijas noprotams, ka šis gadījums bijis tieši šāds – publiskās situācijās cilvēki nav pievērsuši uzmanību. Gan jau pamanīja, bet, tā kā nav gatavi priekšraksti, kā īsti rīkoties, visticamāk, rīcība nesekoja. Domāju, ka, ja situācija būtu bijusi, ka autobusā bez zēna atrastos tikai vēl viens cilvēks, iespēja, ka viņš tomēr būtu uzrunājis vientuļo bērnu vai painteresējies, kāpēc viņš ir viens, būtu krietni vien lielāka.
Šāda neiesaistīšanās, vienaldzība raksturīga tieši Latvijā dzīvojošiem?
Nē, tas ir visai Rietumu sabiedrībai raksturīgs uzvedības fenomens. Kas varētu Latviju atšķirt šajā ziņā – cilvēkiem nav prātā gatavas shēmas vai plāni, kuriem sekot šādos vai līdzīgos brīžos. Ja redzu, ka bērns ir viens pats situācijā un vidē, kur viņam nevajadzētu būt, tad viņam paprasu. Ja negūstu atbildi vai skaidrību, tad iesaistu atbildīgos dienestus. Te droši vien uzdevums medijiem – par to runāt, informēt, iemācīt cilvēkiem, kā rīkoties. Iespējams, tad tas iesēdīsies cilvēku prātos, kļūs par normu. Vienlaikus jāsaprot, ka cilvēki zināmā mērā baidās iesaistīties, jo saglabājies stereotips – ko es te tagad mazam bērnam uzbāzīšos, ko par mani padomās, man pēc tam pārmetīs, un vispār – gan jau, ka viss ir kārtībā. Droši vien vairākumā gadījumu jau nekas nenotiek, bet tai nevajadzētu būt par uzvedības normu.
Vai būtu nepieciešama stingrāka dienestu uzraudzība?
Patiesība ir kaut kur pa vidu. Mums pašiem citam citu vairāk jāpieskata, un pietiekami aktīvai jābūt arī pieskatīšanai no valsts puses. Lai cik tas viss būtu skumji, no kļūdām cilvēki mācās – un šī mums katram ir mācībstunda. Iesakņojusies norma neiesaistīties šobrīd ir sašūpojusies.
