Ivana dzīvība – augsta cena par atziņu, ka mums vairāk vienam otru jāpieskata 23
Ivanu pieveica laiks un nelaimīgas sakritības
Trešdien, 12.jūlijā, Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis un Valsts policijas Liepājas iecirkņa priekšnieks Uģis Āva preses konferencē precizēja piecus gadus vecā liepājnieka Ivana Berladina meklēšanas un atrašanas apstākļus.
“Diemžēl mēs zaudējām laikam – kad nonācām pie mazā puisēna, bija jau par vēlu. Policisti un visi pārējie, kas bija iesaistīti, nerēķinājās ne ar laiku, ne personisko dzīvi, katrs darīja, ko varēja. Man nav šaubu, ka Liepājas iecirknis veica darbības atbilstoši saņemtajai informācijai. Jautājums ir: vai tika izdarīts viss iespējamais un vai varēja labāk, vai neslēpjas kas nepareizs kādā instrukcijā,” teica I. Ķuzis.
“Kad 2. jūlijā plkst. 14.30 tika saņemts ziņojums par pazudušo puisēnu, sagadījās, ka biju blakus iecirknim. Meklēšanu sākām uzreiz, braucām uz Tosmares rajonu, kur bija bērna dzīves vieta, sākām aptaujāt cilvēkus un pārmeklēt apkārtni. Jau trijos pirmās divas zemessardzes grupas piesaistījās, drīz vien arī regulārās armijas vienības. Noskaidrojām, ka puisēnu redzējis kāds vīrietis: Ivans pie viņa regulāri nācis, un vīrietis viņam devis konfektes un cepumus. Arī tajā dienā,” sacīja U. Āva.
Diemžēl, kā vēlāk izrādījies, vīrietis bija sajaucis dienas un tās bija viltus pēdas. Tika zaudēts laiks. U. Āva norāda, ka informācija nākusi ne tikai no visas Latvijas, bet arī Lietuvas. Uz tāfeles informācija tikusi šķirota faktos un baumās, pārbaudīta. Jau sākotnēji bija trīs versijas: bērns nomaldījies un pazudis; noticis noziegums; noticis nelaimes gadījums un puisēns noslēpts.
“Visa Liepāja, katra aka, caurums un taka tika pārmeklēta. Cilvēkus, brīvprātīgos, kas to darīja, neskaitījām, bija vismaz 4000 cilvēku. Naktīs visa Liepāja mirgoja, jo auto pazīšanās zīme, kas meklēja Ivanu, bija ieslēgti avārijas signāli. No autobusa parka saņēmām autobusu video, sākām aptaujāt šoferus, kādus 100 cilvēkus. Speciāla grupa skatījās vairāk nekā 300 stundu video. Nebija nekādu problēmu sakomplektēt 100 brīvprātīgo, kas pārcilāja ar rokām vairāk nekā 100 tonnas nešķirotu atkritumu izgāztuvē, jo šķirotājs tieši tobrīd bija saplīsis. Mēs meklējām dzīvu bērnu, braucām uz Lietuvu, ar māti vairākas reizes pārmeklējām drēbju skapi, lai saprastu, kā bērns bija ģērbies,” atklāj U. Āva.
Diemžēl vesela nedēļa pagāja veltos meklējumus, līdz no atvaļinājuma tika atsaukts pilsētas 904. maršruta autobusa šoferis ar video, kurā arī tika saskatīta zēna sandale. Šoferis pēc brauciena bija devies atvaļinājumā. Tā bija nākamā nelaimīgā sakritība – atkal tika pazaudēts laiks. Video redzams, ka puika iekāpj Liepājā, Kuršu laukumā, autobusā un 1. jūlijā plkst. 10.30 izkāpj Dubeņos, izskatās apjucis, bet droši soļo kādreizējā dzelzceļa virzienā. Diemžēl policija norāda vēl uz vairākām nelaimīgām sakritībām: zēns iekāpa nepareizā autobusā; nokļuva nezināmā vietā; aizgāja nepareizā virzienā; sākās negaiss, un tāpēc puika, visticamāk, meklējis no tā glābiņu mežā un tur arī palicis.
Kad tapa zināms par Dubeņiem, visi resursi tika pārvirzīti uz turieni. Dubeņu pietura jau pirms tam bija pārbaudīta. Lai atrastu zēnu, kurš bija nogājis aptuveni trīs kilometrus no pieturas, bija nepieciešamas divas diennaktis. Suņi pēdas neuzņēma – bija tomēr pagājis laiks un lijis lietus. Armijas helikopteri ar siltuma videokamerām atrada vairākus kaķus un pat “Rimi” iepirkuma maisiņu, bet diemžēl Ivans laikam jau bija miris un vēss – cilvēka ķermeņa siltumu uztverošās kameras viņu neuztvēra… Pēc desmit dienu ilgajiem meklējumiem 11. jūlija pievakarē mirušo puisēnu atrada zemessargi aptuveni puskilometru no ceļa un ap 700 metriem no tuvākās mājas absolūtos brikšņos. Notiek ekspertīzes, bet no pirmā skata vardarbības pazīmes nav konstatētas.
Jautāts, kāda būs autobusa šofera atbildība, I. Ķuzis sacīja, ka policija to vērtēs, tāpat kā vecāku, kaimiņu un visu citu atbildību, kas pieļāva un redzēja, ka tik mazs cilvēks viens varēja pārvietoties.
“Tas, ko mēs zinām: puisēns dzīvojās viens un nomira viens. Viņš bieži kāpis autobusos, pat kādreiz kādam pieaugušam pieķeroties. Konkrētajā nelaimīgajā dienā Ivans autobusā iekāpa barā, bet izkāpa viens. Mazais cilvēks bija patstāvīgs, pat spēlējās viens. Tas, ka viņš bija vientuļš, liecina arī tas, ka viņš gāja uz kristīgām organizācijām. Kriminālprocesa ietvaros vērtēsim arī sociālā dienesta un citu dienestu atbildību. Arī mātes atbildību, kurai tagad ir pieci bērni. Ja laiž pasaulē bērnu, par viņu ir jārūpējas,” teica I. Ķuzis.
Desmit dienas Liepājā pazudušo Ivanu meklēja vairāki tūkstoši brīvprātīgo un operatīvo darbinieku no atbildīgajiem dienestiem. Šai laikā daudzi sociālajos tīklos centās izprast notikušā cēloņus un meklēt vainīgos, tomēr visa Latvija izmisīgi sekoja līdzi katrai jaunākajai ziņai par šo gadījumu, cerot uz laimīgu atrisinājumu, taču diemžēl otrdienas vakarā graujošā vēsts… Mazais Ivans atrasts Dubeņu meža brikšņos bez dzīvības pazīmēm. Policija norāda, ka, visticamāk, pareiza bijusi policijas iepriekš izvirzītā versija par to, ka bērns varētu būt klīdis viens un apmaldījies. Iespējams, nosalis… Lai gūtu pilnīgu apstiprinājumu tam, tiks nozīmēta ekspertīze.
Šis notikums satracinājis visu sabiedrību, vienlaikus izgaismojot lietas, kas būtu maināmas, lai kas līdzīgs vairs nekad neatkārtotos. “Zēns pārvietojās viens pa ielām un ar sabiedrisko transportu, un neviens sabiedrības loceklis nepievērsa tam uzmanību. Tajā pašā laikā, kad zēns jau pazudis, cita sabiedrības daļa izteikti aktīvi cenšas palīdzēt puikas atrašanā. Šī robežšķirtne ir ļoti kontrastējoša,” teic Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs Andrejs Vilks, uzsverot, ka tas skaidrojams ar Latvijas sabiedrības noslāņošanos, līdz ar to veicinot dažādu vērtību uztveri sabiedrībā un pieejas problēmu saskatīšanā attiecībā arī uz bērniem. Vaicāju speciālistiem, ko mēs kā sabiedrība varam mācīties no šā gadījuma? Viedokļi par to, vai institūcijām būtu stingrāk jākontrolē riska ģimenes, ir atšķirīgi. Taču vienots viedoklis izskan, ka Latvijas sabiedrībā ir aktuāla līdzcilvēku neiesaistīšanās problēma. Un ka šis konkrētais Liepājas gadījums būs mums kā mācībstunda. “Manuprāt, nevienai sociālajai kampaņai nebūs tik dziļas ietekmes uz mūsu apziņu, kāda ir šim reālajam gadījumam,” saka psiholoģe Daina Žurilo.
