Jābūt saprāta robežai 0
“Svarīgi, lai no pārmērīgas tehnoloģiju izmantošanas neciestu tuvinieki. Manuprāt, mēs netiekam pietiekami brīdināti par to, ka sociālie tīkli un tehnoloģijas var kaitēt. Laiku, ko paņem Facebook, var izmantot vērtīgāk, parunājoties ar bērniem, palasot grāmatu, izejot pastaigā,” uzskata psihoterapeite.
Aizejot ciemos, itin bieži var redzēt, ka jaunā paaudze ir ieslīgusi ierīcēs. Arī vecāku darbs nereti ir saistīts ar datoru. Katrs sēž savā stūrī pie datora, tātad ilgstoši izolējas.
Cilvēks parasti jūt, ka pārāk daudz laika sāk aizņemt ierīces, jo aizvien biežāk gribas ieiet, piemēram, Facebook un pārbaudīt, vai nav kāda jauna informācija, interesants attēls vai video. Sākumā varēja ielūkoties, īpaši neiedziļinoties saturā, bet pēc laika saprot, ka gribas tikai rullēt un rullēt Facebook lapu uz leju, ir grūti apstāties.
“Kad attopas, rodas pašpārmetumi – kāpēc es tik ilgu laiku pavadīju pie ekrāna? Tā vietā varēju izdarīt to un to, bet labi – paveikšu to rīt… Tas liecina par līdzsvara zudumu,” uzsver Dace Caica.
Ja cilvēks saprot, ka sociālos tīklos pavada par daudz laika
■ Sākumā to vajag atzīt.
■ Ierobežo laiku, kas tiek veltīts Facebook un citiem tīkliem. Piemēram, ļauj sev vien pusstundu no rīta un pusstundu vakarā. Laiku vajag strukturēt, jo pats no sevis tas nenotiks.
■ Savā ikdienā ievies kaut ko jaunu, to, kas aizrauj, piemēram, sporta nodarbes, ēdiena gatavošanu, pārgājienus.
Var būt nomāktības cēlonis
Psihoterapeite uzver, ka tendence sociālajos tīklos lielīties ar panākumiem, labajiem dzīves notikumiem un veiksmēm nav nemaz tik nevainīga.
“Netiek parādīta realitāte, bet tikai daļa patiesības. Retais dalās ar nodevību, skumjām, strīdiem, neveiksmēm. Rodas maldīgs priekšstats, ka cilvēka dzīvē viss ir skaisti un krāšņi, turklāt pārņem sajūta, ka pašam nekas neizdodas. Tas neatbilst patiesībai, ir maldīgs paštēls! Kaut kas sociālajā tīklā tiek pateikts, bet ne līdz galam.”
Piemēram, meitene ieliek savu fotogrāfiju, bet tikai pāris cilvēku to atzīmē ar patīk. Viņa sāk šaubīties, prāto, kāpēc nav guvusi atzinību, nožēlo, ka attēlu izlikusi publiskai apskatei. Realitātē būtu iespējams pajautāt, kāpēc otram kaut kas patīk vai nepatīk, bet sociālajos tīklos viss notiek bez paskaidrojumiem. Tā mēs cits citu neapzināti maldinām.
Jaunieši internetā redz, ka citiem vienaudžiem daudz kas ir labāks, piemēram, firmas apģērbs. “Man nav draugu, piedzīvojumu, manā dzīvē pilnīgi nekas nenotiek. Esmu neveiksminieks!” domā jaunietis.
Līdzīgi ir pieaugušajiem – var rasties nomāktība, depresijas iezīmes. Ja stāsta par savu dzīvi, jādalās gan ar pozitīvo, gan negatīvo, ir pārliecināta Dace Caica.
Viedierīce kā aukle
Lai atbrīvotos no atkarības, vispirms jānoskaidro, vai tā vispār ir atkarība. To precīzi var noteikt narkologs.
Psihoterapeite stāsta, ka pieradums, cieša piesaiste sociālajiem tīkliem ir aktuāla problēma un tai īsti nav diagnostikas instrumentu, jo sekas nerodas uzreiz, bet gan pakāpeniski.
Izpausmes bērniem un pieaugušajiem ir dažādas. Bērni kļūst nemierīgi, aizkaitināmi, ātri nogurst, nespēj koncentrēties. Piecgadīgs bērns, kurš vēl neprot lasīt un rakstīt, ļoti ātri apgūst, kā rīkoties ar tehnoloģijām. Viedierīces nereti mēdz izmantot kā aukles. Vecāki domā, ka bērns kļuvis niķīgs, un iedod viņam planšeti, lai nomierinās. Tad bērns iemācās izlūgties: “Lūdzu, mammīt, vai drīkst vēl mazliet?” Bērns saprot – ja jauki palūgs, saņems atļauju.
Dažādas virtuālas atjautības spēles un aplikācijas, kas sagatavo skolai, protams, ir pozitīvi vērtējamas, tomēr problēma rodas, ja izmantošanas laiks un atļautais saturs tiek atstāts bērna ziņā. Mazais ierīci izmantos tik ilgi, kamēr beigsies baterija.
“Priecājos par centra Dardedze informatīvo kampaņu Homo Tabletis, kas vecākiem stāsta par drošu mobilo ierīču izmantošanu. Pieradums lietot ierīces var rasties zibenīgi. Ja katru reizi, līdzko bērns ir sakreņķējies, viņam iedod planšeti, rodas psiholoģiska piesaiste. Bērns vairs nespēj sevi citādi nomierināt,” ir pārliecināta speciāliste. “Man pašai ir piecgadnieks, un es redzu, kā tas notiek. Ar vīru regulāri dodamies uz deju nodarbībām, un bērns gaida šo laiku, jo zina, ka tad varēs skatīties mīļākās multfilmas.”
Ja bērnam atņem kaut ko, kas patīk vai garšo, viņš protestē, un tā ir dabiska reakcija. Jāspēj ierīču vietā bērnam piedāvāt kaut ko interesantu, taču jāsaprot, ka jaunus ieradumus izveidot ir grūti.
Turklāt der atcerēties – bērns atdarina to, ko dara vecāki. Ja viņi mūždien ir ieslīguši telefona ekrānā, arī atvase darīs to pašu.
