No paraugpilsētas par bezdarba citadeli: kā ar sociālisma mantojumu apietas Vācijā? 9
“Ja šīs ēkas nojauksim, te paliks tukšs laukums. Tad ir jautājums: ko darīt ar piegulošajām ēkām? Arī likvidēt? Ar šādām tēmām mums nākas nodarboties nemitīgi. Jāizšķiras, ko par katru cenu gribam saglabāt, kur ieguldīt naudu un ko labāk nojaucam.”
Tā, rādot uz kādu noplukušu daudzstāvu māju, saka Lars Lēbners, četrdesmit sešus gadus vecs, baltā kreklā ģērbies vīrietis ar kalnu divriteni pie rokas. Jau piekto gadu Lēbneram ir viens no nepateicīgākajiem un vienlaikus aizraujošākajiem amatiem, kādi vien var būt arhitektam. Kā pilsētplānošanas vadītājam Hallē pie Zāles, pilsētā Vācijas austrumos, viņam jāizdomā, ko iesākt ar sociālisma mantojumu. Jebkurš ceļš maksā lielu naudu: nolaistas augstceltnes savešana kārtībā ap 15 – 20 miljoniem, nojaukšana – ap pieciem miljoniem eiro.
Halle ir vieta, kur sociālistiskā arhitektūra Vācijas Demokrātiskās Republikas laikā sasniedza apogeju. Lai nodrošinātu ar dzīvokļiem strādniekus ķīmiskajā rūpniecībā, teju klajā laukā tika uzbūvēts milzīgs paneļu māju areāls. 1989. gadā iedzīvotāju skaits tajā bija sasniedzis 94 tūkstošus. Kad līdz ar sociālismu pilnībā sabruka arī ķīmiskā rūpniecība, iemītnieki, glābdamies no bezdarba, masveidā pārcēlās uz citām Vācijas pilsētām, lielākoties uz rietumu zemēm. Šodien te mīt divreiz mazāk: vairs tikai 44 tūkstoši cilvēku.
Daudzas ēkas jau nojauktas, vēl daudzas atjaunotas un apdzīvotas, citas stāv tukšas. Kādu stratēģiju izvēlēties? Vai šī vieta atkal augs? Iznīks pavisam? Un kā šādā dziestošā pilsētā uzturēt dzīves kvalitāti tiem, kas te vēl palikuši? Uz šiem jautājumiem īstu atbilžu nav.
Kā Rīgas mikrorajonos
Punkts, no kura visuzskatāmāk var apjaust Lēbnera darba lauka plašumu, ir kafejnīca “Skyline”, ierīkota kādas daudzdzīvokļu mājas astoņpadsmitajā stāvā. Liela krūze kafijas, siermaize un kūka te maksā tikai dažus eiro. Taču panorāma, kas paveras no jumta terases, ir elpu aizraujoša.
Ciktāl vien sniedzas skats, visapkārt plešas gandrīz tikai lielpaneļu dzīvojamo māju masīvi. Piecu, divpadsmit, astoņpadsmit un vairāk stāvu ēkas. Tipveida projekti, līdzīgi kā Rīgas mikrorajonos. “Klasiskais modernisms. Skaidras, stūrainas, kuba formas,” saka Lēbners.
Tikko samanāmas, pie horizonta vīd kādas baznīcas kontūras un slīpi vēsturisku ēku jumti. Tur, vairāku kilometru attālumā, atrodas Halles vēsturiskais centrs. Tur dzimis komponists Georgs Frīdrihs Hendelis, reiz strādājis teologs Augusts Hermans Franke un dažkārt sprediķojis arī Martins Luters. Ejot pa vecpilsētu, acis mielo neskaitāmas rūpīgi restaurētas vēsturiskas ēkas. Halle ir viena no retajām lielajām Vācijas pilsētām, kuras Otrā pasaules kara bombardēšana tikpat kā neskāra.
Tieši tāpēc iebraukt Halles jaunajā daļā šķiet kā teleportēties citā pasaulē. Mārtina Lutera Halles-Virtembergas universitātes socioloģijas profesors Pērs Pasternaks šajā paneļu un betona cietoksnī pavadījis bērnību. Vērdamies lejup no kafejnīcas jumta, viņš stāsta: “Ja gribat iegūt autentisku priekšstatu par to, kāda panorāma šeit pavērās vēl pirms divdesmit pieciem gadiem, paraugieties uz šiem pelēkajiem, pagaidām neatjaunoto dzīvojamo ēku blokiem. Un tad tikpat pelēku iztēlojieties arī pārējo pilsētu.” Pat tās ēkas, kuras būvētas, izmantojot augstvērtīgus materiālus, dažu gadu laikā esot kļuvušas vienlīdz pelēkas, jo no ķīmiskās rūpniecības cēlies liels gaisa piesārņojums.
Bija jākļūst par paraugpilsētu
Lai arī līdzīga pēc ārienes, no padomju laika mikrorajoniem Rīgā Halles jaunpilsēta atšķiras ne vien lieluma, bet arī idejiskā ziņā. Dzīvokļu problēmas risināšana nebija tās vienīgais nolūks – šī teritorija bija iecerēta kā īsta, atsevišķa pilsēta, un par tādu arī tapa. Ar vēsturisko centru jaunpilsēta tika administratīvi apvienota tikai pēc iedzīvotāju balsojuma, kad sociālistiskais bloks bija sabrucis.
“50 gadu Halles jaunpilsētas strīdam” – tā P. Pasternaks nosaucis savu pirms pāris gadiem sarakstīto grāmatu par Halli. Jau kopš pirmo blokmāju pamatu ieliešanas Halles jaunpilsēta bijusi pretrunu plosīts objekts. P. Pasternaka vārdiem: “apdzīvota vieta”, “ideja”, “eksperiments” un “provokācija” vienlaikus.
Šai vietai bija jākļūst par paraugpilsētu visai sociālistiskajai Vācijai. Tur centās radīt ideālus apstākļus, kādos jādzīvo jaunajam “sociālistiskajam cilvēkam”. Arhitekti apzināti atturējās no tādiem pilsētelementiem kā parki, kafejnīcas, krogi. Sociālistiskajam cilvēkam pienācās socializēties īpašās namu apakšstāvos izbūvētās kolektīvu telpās.
Tās gan tā arī palika neizmantotas, tāpat kā nerealizējās arī citas utopiskās idejas. Bija cerēts, ka, ar vilcienu atgriezušies no darba rūpnīcās, iedzīvotāji ik dienu labprāt baudīs sava centra burvību. Lai atsvaidzinātu ainavu, plānotāji uzaicināja uz Halli māksliniekus, paneļus dažviet izrotāja ar milzīgiem zīmējumiem. Tomēr bez īpašiem rezultātiem. Daudzi par kulturālo un sabiedrisko centru joprojām turpināja uztvert Halles vēsturisko daļu un devās turp, kad vien bija iespēja.
Tomēr pirmie blokmāju iemītnieki par jaunajiem mājokļiem bija sajūsmā. Visupirms par silto ūdeni un centrālo apkuri, kas tolaik bija luksuss. Turpmākos divdesmit piecus gadus gan vide nemitīgi mainījās. Atmosfēra bija kā būvlaukumā. Bez pārtraukuma strādāja celtņi un asfalta lējēji, auga nākamās un aiznākamās paneļu mājas. Sociālisma izskaņā beidzot vasarās zaļoja sešdesmitajos gados iestādītie koku puduri starp mājām. Taču šī vairs nebija tā pati vieta, kurā viņi bija ieradušies dzīvot, priecādamies par silto ūdeni, – tā bija izaugusi par milzīgu betona pilsētu.
Astoņpadsmit stāvu par vienu eiro
Paradoksālā kārtā šobrīd viena no depresīvākajām jaunpilsētas daļām ir tieši vieta, no kuras šī pilsēta izauga, – centrs. Plašajā laukumā, kur vietas pietiktu milzu burzmai, pretim soļo pārsvarā nedaudzi pensijas vecuma ļaudis un vēl pāris jaunieši.
“Joprojām nepatikšanas ar ilgstošo bezdarbnieku pabalstu? Mums ir atbildes uz jautājumiem. Cena: sākot no 10 eiro,” juridiskā padomdevēja pakalpojumus turpat piedāvā kāda reklāma. Ilgstošie bezdarbnieki ir apmēram ceturtā daļa Halles iedzīvotāju, un sociālo pabalstu saņēmēju ģimenē aug katrs trešais bērns.
Vēl līdz 1989. gadam jaunpilsētā dzīvot bija prestiži. Ne vien sadzīviskā komforta dēļ, bet arī tāpēc, ka mājokli tur nevarēja dabūt jebkurš, priekšnosacījums bija piederība noteiktai “elitei”. Līdz ar to iedzīvotāju vairākums sevi izjuta kā “sociāli privileģētus”, skaidro P. Pasternaks.
Pāris gadu laikā tie paši dzīvokļi, ar tām pašām ērtībām piepeši pārvērtās par “stigmu”. Vācijai apvienojoties, paraugpilsētas tēls izplēnēja, pārtopot par lejupslīdes un iztukšošanās simbolu, turpmākos gados apaugot arī ar neonacistu un kreiso radikāļu perēkļa slavu.
No sešām astoņpadsmit stāvu ēkām, kas slejas tā saucamajā centrā, apdzīvotas ir tikai divas. Viena no neapdzīvotajām tiek pārdota, vēstī liels plakāts uz ēkas sienas. L. Lēbners gan zina teikt, ka šis piedāvājums vairs neesot spēkā. Nesen kāds investors astoņpadsmit stāvu ēku nopircis par aptuveni 300 000 eiro.
Arī atjaunotas un siltinātas ēkas
“Un šai mājai,” Lēbners pieved pie blakus celtnes, “agrāk bija dažādas ieceres.” Dzīvokļu vietā tur gribēts ierīkot birojus, nodokļu dienestu. Nekas no tā nav īstenojies. “Un tad mēs to pārdevām. Par vienu eiro. Investors gribēja te atkal ierīkot dzīvokļus. Viņš gan vēlas trīs miljonus eiro atbalsta naudas no mums. Domājams, tos arī dabūs, jo ir labos sakaros ar federālās zemes vadību. Tad vismaz vēl viena no šīm ēkām būtu atkal apdzīvota.”
Tomēr Halles jaunpilsēta nav viscaur bēdu ieleja, kā varētu šķist, ja lūkojas sausos “vidējos statistiskos” rādītājos. Ārpus cipariem ielās un pagalmos valda spēji kontrasti. Apdzīvotie kompleksi ir atjaunoti, mājas siltinātas, apkārtne sakopta. Kopš deviņdesmitajiem gadiem veikti lieli ieguldījumi no palīdzības naudas, kuras austrumu zemēm sniedz rietumu pavalstis. Kādā ēkā, kurā nav bijis iespējams iebūvēt liftu ēkas iekšienē, tas piebūvēts ārpusē, cilvēkiem ar kustību traucējumiem pieeju liftam nodrošinot ar garu savienotu balkonu. Blakus šai moderni izremontētajai atrodas kāda pilnīgi tukša un slēgta māja, vēl uz priekšu kāda nepabeigta un zālēs ieaugusi. Savukārt vēl pārsimt metru attālumā citā kvartālā – ar betona žogu apjozta mazstāvu būve, kurā, šķiet, dzīvo visai turīgi cilvēki.
Vēl viena iezīme, kas Halli atšķir no, piemēram, Ziepniekkalna vai Zolitūdes, ir īpašnieku struktūra. Hallē, tāpat kā citur Austrumvācijā, tikpat kā nav individuālo dzīvokļu īpašnieku. Iedzīvotāji mājokļus īrē. Pēc sociālisma sabrukuma Austrumvācijā nebija privatizācijas sertifikātu un ēkas vai nu palika pašvaldības īpašumā, vai tika pārdotas kā veseli nami privātiem uzņēmumiem. Tie organizē visu: apsaimniekošanu, siltināšanu, apkārtnes sakopšanu, par to iekasēdami īres naudu. Ir uzņēmumi, kuriem ar samērā zemajām īres cenām izdevies uz jaunpilsētu pārvilināt pat jaunus iemītniekus. Atjaunotajos namos dzīvokļi maksā aptuveni četrus eiro par kvadrātmetru mēnesī.
Hallei “citi padomdevēji”
Kāpēc Austrumvācijā nenotika individuāla dzīvokļu privatizācija? “Tāpēc, ka mums bija citi padomdevēji,” smej Lars Lēbners. “Jums Baltijā viņi nāca no Vašingtonas, mums turpretī no Bonnas. Pieļauju, ka Baltijā bija spēcīga anglosakšu ietekme. Mans brālis dzīvo ASV, un tur ir līdzīgi. Katram savs īpašums, īres dzīvokļi ir pilnīgs retums.”
Vācijā vēsturiski bijusi spēcīga īres tradīcija, tā valda Rietumvācijā un pēc sociālisma saglabāta arī austrumos.
“Īrnieku aizsardzības likums Vācijā ir ļoti stingrs, tam arī ir nozīme. Īpašnieks nedrīkst darīt visu, kas ienāk prātā. Reiz biju ielūgts piedalīties kādā arhitektu konkursā par iekšpilsētas apbūvi Jūrmalā, kur apmainījāmies domām ar latviešu arhitektiem par šo tēmu,” stāsta Lēbners. “Cik zinu, ar padomju blokmāju atjaunošanu pie jums sokas grūti. Katrs dara, ko grib. Viens piedalās, otrs atsakās, viens iegulda, otrs ne. Nav nekādas struktūras.”
Uzņēmumam, kam pieder 5000 dzīvokļu, projektus īstenot ir vieglāk nekā 5000 atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem, atzīst L. Lēbners. “Ja ir koncepts, ja kaut kas tiek norunāts un ja vēl piešķiram finansiālu palīdzību no zemes vai pašvaldības, tad pie mums tas arī tiek īstenots.”
Ja šādi uzņēmumi ir, tad viņš neredzot vajadzību pēc individuālas dzīvokļu privatizācijas: “Cilvēkiem, kas visu mūžu dzīvojuši īres dzīvokļos, pārejai uz privātīpašumu nepieciešams mentāls lūzums. Paiet ilgs laiks, līdz cilvēki apjauš, ka viņi vairs nav īrnieki, bet gan paši atbild par izmaksām, pašiem jāiegulda nauda un jāpiedalās apsaimniekošanā.”
