Sociālie tīkli – zelta zivtiņa vai salauzta dzenskrūve 0
Vanity fair, narcissism fest – liekulības tirgus, patmīlības svētki – tā nesen kāds mans labs draugs raksturoja sociālos tīklus. Uz to es viņam atbildēju: lietas pašas par sevi nav ne labas, ne ļaunas. Uguns silda un sadedzina, ūdens veldzē un noposta, pat čūsku inde, gudri lietota, dziedina. Uz vienas un tās pašas tipogrāfijas mašīnas var nodrukāt Bībeli un “Mein Kampf”.
Tāpēc tas, ko saki, drīzāk ir piemērojams konkrētam lietotājam, nevis pašam tīklam. Ar šo tīklu var nozvejot zelta zivtiņu, var izvilkt tukšu skārdeni, bet var arī pats tajā sapīties tiktāl, ka izkļūt krastā bez citu palīdzības būs grūti. Par kiberblēžiem un viltus līgavaiņiem esam jau rakstījuši, tādēļ šoreiz mēģināsim izprast pašu tīkla fenomenu, aplūkojot ne vien negatīvos aspektus, bet arī ieguvumus.
Vēl tikai pirms pāris gadiem es nebūtu ļāvusies pierunājama ķerties pie šāda temata izpētes, jo brīnumainā kārtā man bija izdevies izvairīties gan no tīmekļa vietnes draugiem.lv, gan no portāla facebook.com, kaut gan jau tolaik gaisā virmoja apgalvojums – ja tu neesi “draugos”, tevis vispār nav.
Tīklā iekļuvu nejauši – mani palūdza nobalsot par projektu, kas man šķita vērtīgs. Lai to izdarītu, bija jāpiereģistrējas “feisbukā”. Nodomāju – uz mirkli ieiešu, nobalsošu un tūdaļ pat pazudīšu. Taču, kamēr lasīju noteikumus, pēkšņi izrādījās, ka manu klātieni ir pamanījis krietns pulciņš draugu, kas jau sākuši mani apsveikt sakarā ar ierašanos…
Nu varu teikt, ka esmu aktīva facebook.com lietotāja. Pirms mēneša reģistrējos arī “draugos”, jo akciju sabiedrības vadība uzlika man par pienākumu izveidot un uzturēt “Mājas Viesa” virtuālo lapu abos šajos tīklos. Tāpēc tagad ir pienācis brīdis, kad jūtos gan tiesīga, gan ieinteresēta papētīt tīklu popularitātes fenomenu kaut nedaudz dziļāk, ņemot vērā gan pašas pieredzi, gan citu lietotāju un ekspertu viedokļus.
Dr. Roberts Ķīlis, sociālantropologs, izglītības un zinātnes ministrs: – Šķiet, tas bija Sets Godins, mārketinga guru, Yahoo.com dibinātājs, kas 90. gadu beigās sacīja: kad izdomāja internetu, sprieda, ka tas atbrīvos, decentralizēs cilvēkus un padarīs intelektuālos resursus visiem pieejamus, taču izrādījās, ka tas ir pavēris ceļu pornoindustrijai, spēļu biznesam un sociālajiem tīkliem.
Protams, informācijas pieejamība un sociālie tīkli tika novērtēti kā labākais ieguvums, ko pasaulei ir devis internets.
Dr. Ķīlis atzīst, ka sociālie tīkli turklāt kļuvuši arī par visu laiku populārāko satikšanās vietu: – Nekur un nekad pasaules vēsturē nav bijis citas tādas vietas, kur varētu satikties tik milzīgs cilvēku kopums. Patiesībā tīkli paradoksāli un asprātīgi kompensē sabiedrības sadrumstalotību. Mūsdienu sabiedrība cieš no vāji un īslaicīgi organizētām struktūrām. Agrāk svarīga bija piederība kādai profesionālai, etniskai vai reliģiskai grupai, jo pretējā gadījumā bija grūti izdzīvot, bet tagad, kad visas saites ir kļuvušas vājas – viegli var mainīt dzīves vietu, ticību, ģimeni –, sociālie tīkli kompensē un aizstāj kopienas un grupas solidaritāti. Sabiedrības individualizācijai pieaugot, pieaug sociālo tīklu nozīme cilvēka dzīvē. Fundamentālās zinības, ko agrāk ieguva tiešos kontaktos, tagad tiek iegūtas sociālajos tīklos. Agrāk, ja bērniņam cēlās temperatūra, jautāja vecaimātei, ko darīt. Tagad šo jautājumu vai nu nopublicē tīklā, vai vienkārši “ieguglē”, var teikt, jautā “gugļu mātei”. Un tā tas ir no sīkumiem līdz lielām lietām, no Ziemsvētku pantiņiem un marinēšanas receptēm līdz pat Lobačevska un Rīmaņa hipotēzei.
Līdzīgās domās ir arī Dr. Zanda Rubene, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore: – Mēs dzīvojam informācijas sabiedrībā, kur sociālā tīklošana notiek gan reālā, gan virtuālā līmenī. Tam, kas dzīvo tikai reālajā pasaulē, kāds svarīgs sociālās dzīves slānis iet secen, jo mūsdienās gan mācīties, gan strādāt, neizmantojot tīklus, ir visnotaļ sarežģīti. Izvairīšanās no virtuālajiem tīkliem liecina par to, ka cilvēkam, iespējams, ir problēmas, gluži tāpat kā par problēmām liecina arī pārāk dziļa iegrimšana virtuālajā pasaulē. Svarīgi ir mācēt abas šīs jomas savietot.
Piebildīšu, ka pazīstu da-žus cilvēkus, kas datoru nelieto. Patiesībā ir gana daudz profesiju, kurām ne vien tīkli, bet pat internets darba veikšanai nav nepieciešami. Taču es pati nudien nespēju iedomāties, kā bez tīklu palīdzības varētu veikt, piemēram, darbu pie šā raksta. Un ne tikai tādēļ, ka tīkli šoreiz ir izpētes objekts, bet arī tāpēc, ka tie ir darba instruments – gan informācijas ieguvei un precizēšanai, gan saziņai. Taču vienlaikus es apzinos arī to, ka šo darbu nevarētu veikt, ja nesatiktos ar cilvēkiem – reāli, pieskāriena attālumā, ja neelpotu rudens gaisu un brīžiem neļautos mieram un klusumam.
Uz jautājumu, kādi ir galvenie ieguvumi, ko mums ir pavēruši sociālie tīkli, Roberts Ķīlis atbild:
– Tīklus par revolucionāru sasniegumu padara trīs nozīmīgākie aspekti – piederības sajūta, iespēja ātri izplatīt informāciju un iepazīšanās vieta. Atļaušos apgalvot, ka cilvēki tagad internetā iepazīstas daudz biežāk nekā kādreiz pēc sludinājuma “Rīgas Balsī”. Agrāk, lai iepazītos, gāja uz dejām, reizēm iepazinās darbā vai tramvajā, tagad tam ir teicama alternatīva – sociālie tīkli. Un pat tie, kas iepazīstas ārpus tīmekļa, attiecības – vismaz sākuma stadijā – uztur tīklā.
Nav noslēpums, ka Roberts Ķīlis ar savu sievu režisori Agitu Cāni iepazinās sociālajā tīklā. Pēc viņa domām, tīkls ļauj īsā laikā atklāt svarīgas sarunu biedra īpašības: – Kad iepazīsties internetā, tev vismaz pieci logi ir vaļā, tu komunicē ne jau ar vienu cilvēku vien, tev ir iespēja salīdzināt – kam ātrāka reakcija, asāks prāts, labāka humora izjūta.
Šo domu apstiprina arī Jānis Palkavnieks, sociālā tīkla draugiem.lv runasvīrs: – Tūkstošiem cilvēku ir iepazinušies mūsu portālā, turklāt ne tikai iepazinušies, bet arī satikušies un pat apprecējušies. Šovasar kāda vedējmāte atsūtīja mums ziņu: jaunlaulātie, kas viņai jāved pie altāra, ir iepazinušies “draugos”. Stāsts bija tik labs, ka nolēmām izveidot video apsveikumu, kuru ielikām tīklā. Un bijām patīkami izbrīnīti, ieraugot, cik ļoti daudz cilvēku komentāros rakstīja, ka arī viņi viens otru ir atraduši “draugos”.
Protams, mūsu portālā viens otru atrod arī bijušie studiju biedri, pusmāsas un pusbrāļi, attāli radinieki. Šeit veidojas arī domubiedru grupas, piemēram, kādā grupā ir apvienojušās sievietes, kam pāri 60; sākumā viņas komunicēja virtuāli, taču tagad ir tik cieši sadraudzējušās, ka reizi mēnesī satiekas reāli un reizi gadā rīko nometni.
Jāteic, ka arī mani, kopš esmu tīklā, ir sameklējuši daudzi pa pasauli izkaisītie studiju biedri un jaunības draugi, bet mūsu ģimenes ciltskoks ir papildinājies ar vairākiem desmitiem tuvāku un tālāku radinieku. Esmu pārliecināta, ka līdzīgi stāsti ir gandrīz katram aktīvam tīkla lietotājam.
– Pētījumi liecina, ka pamazām socializēšanās no reālās dzīves jomas arvien vairāk pāriet virtuālajā, jo tīri fiziski arvien mazāk laika atliek kontaktiem ārpus tīkla, – skaidro Dr. Rubene. – No rīta mēs iekāpjam mašīnā, dodamies uz darbu, šausmīgi daudz strādājam, jo tagad tie, kam ir darbs, strādā intensīvi. Pēc darba dodamies vai nu uz kādām nodarbībām, vai uz mājām. Ar draugiem sazināmies skaipā vai tīklos, īpaši, ja pa ceļam gadās iekļūt sastrēgumā.
Vācijā veiktie pētījumi liecina, ka pamazām nebūtībā aiziet agrāko gadsimtu regulārā svētdienas kopā būšana – baznīca, gadatirgus, zaļumballe. Kur tagad cilvēki lielākoties iepazīstas? Ne jau tramvajā vai uz ielas. Ja kāds jums pienāktu klāt un teiktu: meitenīt, gribu ar tevi iepazīties, – tas skanētu vairāk nekā dīvaini. Bet sociālajos tīklos tā ir visnotaļ parasta lieta.
Kā tīkli ietekmē gados jaunus cilvēkus?
– Kā pedagoģe varu teikt, ka arī bērnam tīklošana ir nozīmīga, tā dod sociālo identifikāciju, – ir pārliecināta Dr. Rubene. – Ja vecāki no sociālajiem tīkliem izvairās, viņi nezina, ko bērns tajos dara, kas veido viņa draugu kopu, kādā līmenī notiek komunikācija. Bērni daudz labāk saprotas ar vecākiem, ja arī tie ir tīklā, pareizāk, abās šajās pasaulēs – gan reālajā, gan virtuālajā.
Bet kā ir ar riskiem? Tiem taču pakļauti esam mēs visi – gan bērni, gan pieaugušie.
– Protams, pastāv riski – atkarība, laika zudums, iespēja saskarties ar neētisku uzvedību, nežēlīgiem komentāriem, krāpniekiem un viltus līgavaiņiem. Bet vai tad šādi riski nepastāv arī reālajā dzīvē? – smaidot atbild Dr. Rubene. Un piebilst: – Pret sociālajiem tīkliem man ir visnotaļ pozitīva attieksme, jo patiesībā jēgu tiem piešķiram mēs paši.
Bet ko par tīkliem saka to lietotāji un tie, kas no tīkliem kategoriski atsakās?
Jevgeņijs Griškovecs, rakstnieks, dramaturgs:
“Trīs gadus es biju aktīvs tīklotājs, man bija savs virtuālais žurnāls. Taču es no tā izgāju, apzināti. Uz visiem laikiem. Tagad man nav datora, es nelietoju internetu. Visas elektroniskās vēstules pienāk uz manu ofisu – sieva man tās iedod nodrukātas uz papīra. Tādējādi es izvairos no kārdinājumiem, kādus piedāvā internets. Atceros negulētās naktis, iekaisušās acis, sa-traukumu, atbildot uz kaut kādu man nezināmu cilvēku komentāriem.
Esmu pārliecināts, ka pienāks laiks, kad daudzi pametīs sociālos tīklus, masveidā. Tā būs modes lieta. Kā tagad modes lieta ir atrasties tīklā.
Ir jāsaprot, ka nekas nevar aizstāt cilvēcisku saskarsmi. Pārējais ir fikcija. Viņi tur iepazīstas, taču viņi tur nevairojas. Viņi tērē laiku fiktīvai interneta saskar-smei, bet, kad satiekas, lielākoties viņiem nekas nesanāk. No interneta romāna reti kad izveidojas reāls stāsts, kas spētu tuvināt cilvēkus arī pieskārienu līmenī.”
Mihails Šahnazarovs, rakstnieks:
“Šaubu nav – sociālie tīkli ievelk, un tas var kļūt bīstami. Tīkls nevis vienkārši apēd, tas aprij laiku. Turklāt apliecina, ka interneta atkarība ir reāls drauds. Zinu to pats no savas pieredzes.
Tomēr es neņemos apgalvot, ka sociālie tīkli ir absolūts ļaunums. Tie dod mums arī lieliskas iespējas. Es “feisbukā” regulāri ievietoju savu prozu, kas dod man iespēju saņemt ļoti plašas un daudzveidīgas auditorijas tūlītēju atbildes reakciju. Tās ir atsauksmes no cilvēkiem, kas izkaisīti pa visu pasauli, bet kuru viedoklis man patiešām ir interesants un reizēm arī ļoti svarīgs.
Un vēl kāds nenoliedzami pozitīvs aspekts – te var iegūt jaunus draugus, turklāt pazīšanās ļoti bieži no virtuālās pāriet reālā, dzīvā saskarsmē. Un tas nebūt nav attiecināms tikai uz skaistām meitenēm, kas ir ikviena portāla lepnums (te lieku smaidiņa zīmi).
Bet, ja pavisam nopietni, ikviens produkts ir labs, ja to lietojam samērīgi un saprātīgi, – arī sociālie tīkli. Tādēļ laiku pa laikam ir nepieciešams pārtraukums. Esmu to jau vairākkārt darījis, uz diviem trim mēnešiem slēdzot profilu. Tā iespējams iegūt daudz laika. Vienīgais… pēc tam būs jāuzklausa draugu pārmetumi, jo viņi, kā izrādās, būs skumuši tavas atbūtnes laikā…”
Elita Zante, trīs dēlu māmiņa, šķīrusies:
“Kad vīrs aizgāja pie citas, man pazuda pamats zem kājām. Vajadzēja kaut ko, kas palīdzētu noturēties, kas ļautu kaut kā pieķerties pasaulei, realitātei. Tā es nonācu “feisbukā”. Sākumā jutos nedroši, man nebija tīklu dzīves pieredzes, iereģistrējos ar savu vārdu, bet ar Vūpijas Goldbergas fotogrāfiju. Tomēr pa īstam varēju atvērties tikai tad, kad ieliku pati savu bildīti.
Protams, tīkls paņem laiku, pirms darba pavadu tur kādu stundu, pēc darba – divas, reizēm pat trīs. Sākumā man bija tikai tie draugi, kurus pazīstu personiski, taču pamazām draugu loks paplašinājās. Tagad man ir pavērusies pasaule. Lielāko daļu savu virtuālo draugu neesmu satikusi un diez vai kādreiz satikšu, taču man ir interesanti klausīties mūziku un aplūkot attēlus, ko viņi publicē, lasīt viņu komentārus. Mani netraucē, ka starp viņiem ir arī daudz tādu, kas reģistrējušies ar izdomātu vārdu, piemēram, Stepes Vilks, un ar mirušas slavenības ģīmetni vai kādas gleznas reprodukciju. Pēc mūzikas izvēles un komentāriem taču vari sajust, vai otrā pusē ir interesanta personība.
Man nav svarīgi, ko šie cilvēki dara ārpus tīmekļa, ar ko viņi nodarbojas, kā dzīvo. Pievelk noslēpums, iespēja domās izveidot virtuālā sarunu biedra tēlu. Es pieļauju šo eiforiju, jo šādi es aizpildu tukšumiņus savā dvēselē. Īstenībā mēs visi esam tā vai citādi iedzīti stūrī, katrs ar to savu tukšumiņu, “feisbuks” dod emocionālu siltumu, to, kā tik ļoti mums trūkst reālajā saskarsmē. Žēl tikai, ka monitoru nevar apskaut.”
Protams, var diskutēt, vai tīkls dod emocionālu siltumu vai tikai ļauj to iztēlē uzburt. Tomēr gribu apgalvot – mūsu jūtas ir reālas, pat ja saskar-sme notiek virtuāli.
Nesen kāda “Mājas Viesa” virtuālās lapas sekotāja, latviete, kas dzīvo Austrālijā, man uzrakstīja: “Tehnoloģijas cilvēkus faktiski attālina citu no cita, “sejas grāmata” atļauj mums komentēt bez personiskas saites, sazināties bez telefona zvana. Bet, kad tu tiešām vēlies kaut ko ierunāt cilvēciņam sirdī, ir jāņem pildāmspalva rokā un jāraksta un jāparaksta sveiciens un uzmundrinājums… jo varbūt tu esi vienīgais, kas veltī tam cilvēciņam laiku un mīlestību mūsu nevaļas pasaulē…”
Uz to es atbildēju:
“Protams, ar roku rakstīta vēstulīte ir kā mīļa cilvēka pieskāriens. Bet vai reizēm nav tā, ka skumjā brīdī tev pēkšņi uz ielas uzsmaida svešinieks un ap sirdi kļūst gaiši un labi? Līdzīgi ir arī sociālajā tīklā – tevi pēkšņi var uzrunāt nepazīstams cilvēks, un tu jūti – ar viņa muti runā tavs sargeņģelis.”
Aizvakar vēlu vakarā nopublicēju mūsu žurnāla abās sociālo tīklu lapās nelielu eseju. Tās pamatā bija reāla ziņa par bērniņu, kas iepriekšējā dienā bija piedzimis lidmašīnā, priekšlaikus, kilogramu smags, turklāt neelpojis. Un par to, ka 23 gadus veca pasažiere, kas pirmo reizi mūžā pieņēmusi dzemdības, masiere pēc profesijas, ar muti atsūkusi gļotas no mazuļa mutītes un deguntiņa, veikusi mākslīgo elpināšanu un… bērniņš sakustējies, sācis elpot, klusi ieraudājies. Tas viss noticis lidmašīnas piespiedu nosēšanās laikā, un pilots, zinādams, ka salonā notiek dzemdības, milzīgo “Airbus-320” esot nosēdinājis neparasti viegli un maigi…
Nobeigumā es palūdzu, lai katrs, kas lasa šo stāstu, uz brīdi domās un aizlūgumā pakavējas pie tā dalībniekiem. Un arī to, lai mūsu sirdis vienmēr ir atvērtas labestībai un brīnumam.
Divās dienās šo mazo vēstījumu kopumā ir redzējuši vairāk nekā 11 300 cilvēku (Latvijā daudziem preses izdevumiem nav tik lielas tirāžas), aptuveni 3000 mūsu lapu sekotāju to ir atzīmējuši ar “man patīk”, pārpublicējuši un komentējuši. Vakar vakarā uzrakstīju: “Jā, šis bērniņš ir brīnums, un arī sieviete, kas viņu izglāba, ir brīnums, un viss šis notikums ir viens vienīgs brīnums.
Taču brīnums esam arī mēs paši – visi, kas esam satikušies pie šīs publikācijas, jo apvienojusi mūs ir nevis katastrofa vai sensācija, nīgrums vai neapmierinātība, bet gan prieks un aizkustinājums, labais un patiesais.”
Un pēkšņi es sapratu, ka laiks, ko sociālajos tīklos veltīju sarunai ar mūsu virtuālo lapu sekotājiem, man sagādā ne mazāku prieku kā saruna ar tiem, kas lasa “Mājas Viesi” papīra formātā. Un tas nudien man nozīmē daudz. Ļoti daudz.
• Sociālais tīkls facebook.com darbojas kopš 2004. gada. Tā dibinātājs Marks Cukerbergs nesen paziņoja, ka šā gada 14. septembrī tīklam ir pievienojies miljardais lietotājs. Statistika liecina, ka tīklam ir 600 miljoni aktīvu lietotāju, proti, tādu, kas vismaz reizi mēnesī ielūkojas savā profilā. Visaktīvākie šā tīkla lietotāji dzīvo ASV, Brazīlijā, Indijā, Indonēzijā un Meksikā.
• Sociālais tīkls draugiem.lv ir dibināts 2004. gadā un patlaban ir viens no apmeklētākajiem tīkliem Latvijā. Tam ir 1,2 miljoni lietotāju, no kuriem piektā daļa dzīvo ārpus Latvijas.
Kafijas pauzei
• XXI gadsimtā mīlestība sākas sociālajā tīklā, turpinās skaipā un beidzas melnajā sarakstā.
• Uzmetot aci darba datoriem, rodas sajūta, ka lielākā daļa Latvijas nodarbināto strādā vai nu portālā draugiem.lv, vai facebook.com.
• Tikai Austrumu bloka cilvēks darba laikā sociālajā tīklā var sūdzēties par to, ka darba devējs viņu nenovērtē.
• Nesen tīmeklī iepazinos ar skaistu, gudru sievieti, kad satikāmies, izrādījās – ironisks, plikpaurains vecis.
