“Sociāldemokrātiem jāatzīst savas kļūdas” 1
Viena no vecākajām politiskajām idejām – sociāldemokrātija – šķiet atrodamies krīzē. Sociāldemokrātiskās partijas viena pēc otras cieš zaudējumus vēlēšanās pat tādās Eiropas valstīs, kur bijušas pie varas jau gadu desmitiem, tostarp Francijā, Somijā, Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā, Zviedrijā.
Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas jeb SPD popularitāte kritusies pat uz pusi. No 40% tūkstošgades sākumā līdz 20% 2017. gada Bundestāga vēlēšanās. Vai sociāldemokrātija Eiropā piedzīvo norietu? To jautāju SPD politiķei, politikas zinātnes profesorei un savulaik arī par SPD kandidāti Vācijas prezidenta amatam izvirzītajai Gezīnei Švānai.
Sociāldemokrāti īstenoja neoliberālu politiku
“Iespaids, ka sociāldemokrātija piedzīvotu norietu, neatbilst patiesībai,” uzskata G. Švāna: “Tomēr tas, ka sociāldemokrātijas nākotne lielās līnijās vairs nav droša, ir acīmredzami.” Bet iemesls neesot tas, ka sociāldemokrātija būtu kļuvusi lieka. Gluži pretēji, sociāldemokrātiskas politiskās atbildes šodien ir modē tik ļoti kā vēl nekad.
Pie sava stāvokļa, pirmkārt, esot vainojami paši sociāldemokrāti: “Mūsdienu sociālās problēmas lielā mērā ir radījusi brīvā tirgus radikālisma kultūra un ekonomiskā politika, kuras veidošanā lielā mērā ir piedalījusies pati sociāldemokrātija.” Daļēji tā esot bijusi mode, daļēji iemesls bijis šķitums, ka citas alternatīvas nav.” Taču šo politiku, kuru aizsāka Mārgareta Tečere, Ronalds Reigans, Eiropā ir turpinājis Tonijs Blērs un Gerhards Šrēders.
Un, ja šobrīd no politikas tiek pieprasīta lielāka sociālā drošība, stingrāka tirgus regulācija, pastiprināta refleksija par tirgus un valsts attiecībām, tad ir visai pamatoti, ka sociāldemokrātija saņem iebildi: pag, pag, jūs taču to jau sen varējāt izdarīt, bet jūs pagātnē esat darījuši ko pilnīgi citu,” saka G. Švāna.
Vācijā “šim kam citam”, ko partijai daudzi vēlētāji nespēj piedot vēl šodien, ir konkrēts vārds. Tā ir tā dēvētā “Hartz IV” pakete jeb liberālās darba tirgus reformas, kuras divtūkstošo gadu sākumā veica sociāldemokrātu kanclers Gerhards Šrēders.
“Es domāju, Latvija arī ir interesants gadījums šajā ziņā. Latvija allaž tika uzskatīta par paraugpiemēru tā sauktajā budžeta disciplīnā. Tā tika piesaukta kā piemērs, ka neoliberāla politika var būt veiksmīga,” turpina G. Švāna. “Taču, ja vien nekļūdos, tad Latvija par to samaksāja ļoti augstu cenu. Proti, ar jaunu, izglītotu cilvēku emigrāciju lielos apjomos. Tas bija liels zaudējums sabiedrībai, kas jau tā nemaz nav liela.”
Arī nacionālsociālisti dalīja “sociālās dāvanas”
Šobrīd, saka G. Švāna, sociāldemokrātiem esot atklāti jāatzīst savas kļūdas, trīsdesmit gadus īstenojot nesociāldemokrātisku politiku: “Gandrīz visi to ir darījuši. It sevišķi vācieši. Tādēļ ir īpaši svarīgi, lai tieši vācieši rādītu ceļu, kā no tā atkal izkļūt. Jo šim ceļam jābūt ticamam, nedrīkst cilvēkiem teikt: “Manas vakardienas runas vairs neklausieties, tagad būs citas.””
Godīgi vajagot paskaidrot, kādēļ sociāldemokrāti pagātnē ir rīkojušies tā, kā rīkojušies, un “jābūvē argumentatīvi tilti”: “Kas novedis pie tagadējā stāvokļa, pie tirgus radikalizācijas, valsts lomas samazināšanās un sociālās aizsardzības pavājināšanās, kāpēc mums šodien ir tik zemi nodokļi, zemāki tie agrāk bijuši pie konservatīvajām valdībām. Tās ir sekas tā dēvētajai piedāvājuma teorijai, kas īstenota ekonomikas politikā: idejai, ka kapitālam vajag zemas cenas, tad nāks investīcijas, augs pieprasījums. Tas nav piepildījies.”
Līdz ar sociāldemokrātijas ietekmes samazināšanos daudzu Eiropas valstu politikā ir vērojams vēl viens fenomens, proti, “sociālas dāvanas” kreiso partiju vietā izsniedz jeb kreisu sociālpolitiku īsteno labējo populistu partijas. Tas neesot nekas jauns, saka G. Švāna: “Tā taču ir sena tradīcija. Populisti vai arī labējie radikāļi vienmēr ir strādājuši ar šādām dāvanām. Nacionālsociālisti ne jau nejaušības dēļ tika saukti par nacionāl-sociālistiem. Viņi izmantoja sociālo slāņu vidū pieaugošās atšķirības, konfliktus un cilvēku bezcerības sajūtu, kas Veimāras republikā bija ļoti liela.”
“Sociāldemokrātu atbalstītāji jau nebija tie, kas balsoja par nacistiem. Tā bija noteikta vidusšķiras daļa – tāpat kā šodien. Vidusšķirai likās, ka viņiem vairs nav nākotnes,” saka Gezīne Švāna: “Sociāldemokrāti ticēja savai marksistiskajai nākotnei, arodbiedrībām, komunistiem. Bet vidusšķira domāja: mēs esam pazuduši, mums vairs nav izredžu.”
Tādēļ esot svarīgi no psiholoģijas viedokļa cilvēkiem radīt “mierīgas nākotnes iespējamības tēlu”. “Nākotni, kurā valda miers, kurā viņi ir nodrošināti, spēj tikt galā ar ikdienas izmaksām un var brīvi pieņemt lēmumus. Tas ir Eiropas mērķis un arī mūsu, sociāldemokrātiskais. Brīvību nevar uzturēt bez drošības. Bet drošībai vajag arī brīvību. Abi ir cieši saistīti.”
