Sociāldemokrāti un “sociāldemokrāti” 0
Ir pilnīgi saprotami un loģiski, ka partija “Saskaņa” slēdz sadarbības vienošanos ar Lukašenko partiju un ar citiem sev ideoloģiski tuviem veidojumiem. Protams, apvienības “Saskaņas centrs” vēlētāji šādu sadarbību apsveic, un “SC” atklāta pozicionēšanās ir noderīga arī pārējiem vēlētājiem. Bet atklātība beidzas, ja minēto paktu sāk iztēlot, kā Jānis Urbanovičs, par “izsvērtu eiropeisku soli”.
Lai būtu, bet kāpēc tajā pīt iekšā Eiropas Savienības kaimiņattiecību politiku, kas neizceļas ar īpašu konsekvenci, tomēr balstās uz noteiktiem principiem. Katram gadījumam jāatgādina, ka ES ir noteikusi un pagājušajā gadā vēl paplašinājusi pret Minsku sankcijas, par kuru lietderību, protams, var šaubīties. Citi “Saskaņas” partneri – “Vienotā Krievija” – būtībā nemaz nav partijas eiropeiskajā izpratnē. Turklāt tieši “VK” izstrādāja likumus, kuri ES līmenī tiek nosodīti, tajā skaitā likumu par “ārvalstu aģenta” statusu attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām.
No tās pašas ideoloģiskās aptveres nāk Minskā izvērstā opozīcijas vajāšana. Interesanti, ka daudzi baltkrievu opozicionāri, tostarp pārliecināti sociāldemokrāti, ir atraduši patvērumu Lietuvā, Polijā un arī Rietumeiropā, kur viņus lielā mērā atbalsta, kas zīmīgi, tieši kreisās politiskās aprindas. Diez vai pat kādam fantastikas romānu autoram ienāktu prātā apcerēt versiju par Vācijas SPD vai citas Eiropas sociāldemokrātu vai sociālistu partijas sadarbību ar Maskavas un Minskas tagadējo politiku atbalstošu struktūru.
Savukārt “Saskaņas” elektorāts to pieprasa, kas ir dabiski un ticami. Mazāk ticams kļūst pašas partijas apgalvojums, ka tās “vērtības, mērķi, uzdevumi un politika sakrīt ar Eiropas sociāldemokrātijas ideoloģiju un politiku”.
Īstenībā krasi atšķiras gan politika, gan vēl jo vairāk ideoloģija, bet brašajam apgalvojumam, ka tās sakrīt, diez vai sirds dziļumos piekrīt paši “Saskaņas” politiķi. Taču viņi reti kad – un latviešu auditorijā pavisam reti – runā skaidru valodu.
Lasot atsevišķu autoru komentārus tā sauktajā latviskajā informācijas telpā un tīmeklī mobilizēto promaskavisko aktīvistu pulku, esam jau sapratuši mājienu, ka Putins un Lukašenko ir tie īstie, kuri droši stājas pretī izvirtušajiem Rietumiem. Dažādības dēļ vajadzētu palasīt arī SAB pēdējā pārskata rindas par pasākumiem, kuru mērķis ir imitēt Latvijas pilsoniskās sabiedrības un ekspertu atbalstu Kremļa politikai. Lai gan, kā pieņemts teikt “vienā sabiedrības daļā” un tieši tajā, ko pārstāv “SC”, šis atbalsts ir pilnīgi neviltots. Papildus vēlētāju piesaistīšanai politapvienība labprātāk stāsta par neoliberālā kapitālisma kaitīgumu, kas savulaik netraucēja ciešajām saitēm ar ļoti neoliberālo “Parex” banku, un piedāvā “sociāldemokrātisko stratēģiju”, kas mazliet atgādina itālieša Bepes Grillo itin veiksmīgo priekšvēlēšanu stratēģiju apsolīt tautai gandrīz visu, ko tā vēlas. Cildeni, taču Eiropā pie varas bijušie sociāldemokrāti, piemēram, Vācijā vai tagad pie varas esošie, piemēram, Francijā, īstenoja vai īsteno tos pašus nepopulāros, bet pasaules ekonomiskās spēles noteikumiem atbilstošos pasākumus vēl striktāk nekā labējās partijas. Katrā ziņā ir pamats domāt, ka “Saskaņas” esamības jēga nav meklējama Eiropas sociāldemokrātijas tradīcijās un politapvienība neko arī īpaši nezaudētu, ja šo afišu noņemtu. Latvijas jau tāpat diezgan miglainās politiskās ainas caurskatāmības un patiesības labad.
