Sociālās garantijas būtu nepieciešamas sešiem tūkstošiem radošo cilvēku 0
Starp kultūras profesionāļiem un ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi noslēgtā vienošanās paredz, ka jau šajā un nākamajā gadā jāveic izšķirošie darbi, lai dienasgaismu ieraudzītu ilgi gaidītais Likums par radošas personas statusu, kas arī kultūras jomā strādājošajiem ar neregulāriem ienākumiem vai arī brīvmāksliniekiem sniegtu iespējas pretendēt uz sociālajām garantijām.
Domu apmaiņu par šāda likuma nepieciešamību aktualizēja “Latvijas Avīze” šā gada sākumā (sk. Vitas Kraujas, Lindas Kusiņas un Anitas Bormanes rakstus 2012. gada 3., 4. un 16. janvārī). Pēc Latvijas Radošo savienību padomes (LRSP) rīkotās publiskās diskusijas Kultūras ministrijā (KM) tika izveidota darba grupa, kurā kultūras profesionāļus pārstāv LRSP vadītāja Ieva Struka un ģenerālsekretārs Haralds Matulis, kā arī triju sociālā ziņā visvairāk apdraudēto nozaru – rakstniecības, kino un vizuālo mākslu – pārstāvji Gundars Godiņš, Kristīne Želve un Aigars Bikše. Ko darba grupa ir paveikusi šajā vairāk nekā pusgadā un ko varētu paredzēt jaunais likums.
Aina – dramatiska
Nevarētu teikt, ka ar likuma izstrādi veiktos pārāk labi, jo KM darba grupa līdz šim sanākusi vien divas reizes. Iemesls – ne tik daudz Kultūras ministrijas, kā Finanšu un Ekonomikas ministriju ierēdņu neizpratne par kultūras jomas specifiku un noraidošā attieksme pret izskanējušajiem priekšlikumiem, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Līdzās tam izskanējis arī pavisam absurdais arguments, ka nav vērts pieņemt atsevišķu likumu, ja tas skars “tikai” piecus sešus tūkstošus cilvēku.
No KM puses likuma izstrāde šobrīd nodota Kultūrpolitikas departamenta pārziņā. Tā direktore Jolanta Treile norāda, ka vēl šogad darba grupa definēs pamatjēdzienus saistībā ar radošas personas statusu un izstrādās konkrētus priekšlikumus likumprojektam. Savukārt nākamā gada budžetā plānots iekļaut līdzekļus, lai veiktu pētījumu, kas būs nepieciešams tālāka likuma izstrādei.
“No ministrijas puses šobrīd attieksme ir – lēnām, pamatīgi, bet lai jau tā būtu, ja vien tas palīdzēs sasniegt kopīgo mērķi,” uzsver I. Struka.
Radošās savienības šobrīd apkopo informāciju par savu biedru un arī ārpusē strādājošo brīvmākslinieku finansiālo situāciju un dzīves apstākļiem. Aina veidojoties visai dramatiska – mākslinieku ienākumi mēnesī vidēji ir 150 – 200 latu. Daudzi saņem tikai autoratlīdzības, par kurām sociālais nodoklis netiek maksāts, un līdz ar to nevar cerēt uz sociālajām garantijām. I. Struka uzskata, ka vaina ir nedrošībā: ja cilvēks vienu mēnesi saņem 200 latus un citu – varbūt neko, tad grūti sagaidīt, ka viņš veiks sociālās iemaksas pats. Tā nu iznāk, ka šie cilvēki reāli dzīvo ēnu ekonomikas zonā.
Vai dos lielāku brīvību?
I. Struka uzskata, ka ideālā variantā likumā būtu jāiekļauj iespēja nodokļu pārdalei. Brīvmāksliniekam, kas kā pašnodarbināta persona reģistrējies Mākslinieku reģistrā, vajadzētu atļaut 10% samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa novirzīt sociālajās iemaksās. Vai arī, ja gada beigās redzams, ka personas ienākumi kādos mēnešos nav sasnieguši minimālo algu, tad par viņu šajos mēnešos sociālo nodokli samaksātu valsts. Šāda iespēja jau šobrīd pastāv Slovēnijā.
Darba grupa secinājusi, ka visatbilstošākais Latvijas situācijai varētu būt Igaunijā pastāvošais likums par radošas personas statusu. Tas palīdz māksliniekiem, kas ir darbspējīgā vecumā, bet kuriem nav regulāru ienākumu. Viņi var pretendēt uz pabalstu minimālās algas apmērā, no kura tiek samaksāts sociālais nodoklis.
Latvijai nozīmīga varētu būt arī Igaunijas pieredze, ka šā likuma sniegtās iespējas izmanto samērā maz radošo cilvēku, jo viņiem pietiek ar atbalstu, ko jau sniedz Kultūrkapitāla fonds. Atlikušo summu radošās savienības ar Kultūras ministrijas akceptu var izmantot radošajiem projektiem. Faktiski šādi pie katras no tām izveidojas vēl viens “minikultūrkapitāla fonds”. Darba grupas sanāksmēs no LRSP puses izskanēja ideja, ka radošajām savienībām varētu piešķirt vēl lielāku brīvību, definējot, ka daļu no pāri palikušās summas tās varētu izmantot pensionēto māk- slinieku atbalstam. Latvijā šie godājamie ļaudis šobrīd atrodas smagā situācijā, jo VKKF mūža stipendiju programma ir apturēta, jau piešķiramās summas pēdējos gados ik mēnesi samazinātas līdz 100 latiem, kā arī, pēc fonda direktora Edgara Vērpes vārdiem, nav zināms, kad kaut kas varētu mainīties. Izmantojot šos līdzekļus, varētu izveidot arī tālākizglītības centru, kas brīvmāksliniekiem varētu palīdzēt iekļauties darba tirgū.
Jāatbilst kritērijiem
Līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā arī pie mums šo statusu likuma pieņemšanas gadījumā varēs iegūt, vienīgi atbil-stot noteiktiem kritērijiem, un tiks veidots Mākslinieku reģistrs. Šajā situācijā noteikti pieaugtu šobrīd zināmā mērā nīkuļojošo radošo savienību spēks, jo tās, pieaicinot ekspertus, uzstātos, no vienas puses, kā sertificētājas (kā to jau šobrīd veic Latvijas Arhitektu savienība), bet, no otras puses – naudas dalītājas. Iespējams, Latvijā varētu ieviest kaut ko līdzīgu kā Lietuvā, kur likums paredz, ka radošā darbinieka statusu var piešķirt cilvēkam, kas rada profesionālo mākslu, ja viņš atbilst vismaz vienam no kritērijiem. To vidū – viņa daiļrade pozitīvi novērtēta monogrāfijās un recenzijās, iekļauta skolu mācību pro-grammās, novērtēta ar valsts prēmijām, iekļauta muzeju krājumā u. tml.
Arī Igaunijā radošajai savienībai jāveic autordarbu reģistrācija un uzskaite. Turklāt atbalstu var atteikties maksāt, ja mākslinieks pēdējos trīs gadus slinkojis un viņa darbi nav parādījušies kultūras apritē.
I. Struka prognozē, ka šajā saistībā nākotnē radošo cilvēku vidū gaidāmi jo karsti strīdi. Kā atzinusi arī AKKA/LAA direktore Inese Paklone, sevišķi grūti varētu būt šo statusu noteikt, piemēram, tautas daiļamata meistariem, konstatējot, kurā brīdī šis cilvēks ir mākslinieks un kurā – amatnieks. Latvijā šobrīd vienīgais formulētais kritērijs attiecībā uz šo smalko jomu ir – ka persona radījusi mākslas darbu, kas ir unikāls un nav reproducējams vai atkārtojams.
Latvijā netrūkst arī savrup esošu mākslinieku, kā arī tādu, kas no savienībām izslēgti vai paši izstājušies. Pieņemot līdzīgu likumu kā Igaunijā, gan neviens arī viņiem neliegs saņemt šo atbalstu – vienīgi to varēs darīt, pašiem vēršoties Kultūras ministrijā, kas šo procesu varētu pagarināt.
Aptuveni prognozējamās likuma izmaksas no budžeta šobrīd varētu būt ap 250 000 latu – rēķinot vienu piekto daļu no minimālās algas katram 11 radošo savienību biedram, kuru kopskaits, pēc I. Strukas vārdiem, svārstās ap 2800. “Šis ir bāzes finansējums, ko valsts iedotu savienībām, bet ne jau visi to biedri saņem mazāk par minimālo algu,” viņa teic. Piemēram, Latvijas Teātru darbinieku savienībā šobrīd ir ap 400 biedru, no kuriem 300 strādā teātros. Tātad reāli likums varētu attiekties uz 100 un varbūt pat vēl krietni mazāk cilvēku.
Uzziņa Kā radošos cilvēkus atbalsta Igaunijā Sniedzot atbalstu 14 radošajām savienībām saskaņā ar 2005. gadā pieņemto Radošo personu un radošo savienību likumu (2011. – Ls 414 000). Ar Igaunijas Kultūrkapitāla fonda gada finansējumu (2012. – 22 miljoni eiro). Kultūras un sporta pasākumus atbalsta arī Azartspēļu padome pie parlamenta. |
