Foto – Timurs Subhankulovs

Mazo piena ražotāju saimniecību ar ganāmpulku līdz piecām govīm laika posmā no 2004. gada līdz šā gada sākumam ir kļuvis vairākas reizes mazāk. Pērn decembrī pienu pārstrādei pārdeva vien 4425 piena ražotāji, kas veido pusi (49,9%) no visu piena ražotāju skaita. 


Lasītākie

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

7 brīnumēdieni! Pārtikas produkti, kuru regulāra iekļaušana ēdienkartē kavē ādas novecošanos

Lasīt citas ziņas

Ja salīdzina situāciju šā gada sākumā, kad 22 638 saimniecībās ar ganāmpulku līdz pieciem liellopiem bija 50 655 liellopi, tostarp 23 slaucamās govis, ar 2004. gadu, kad mazie ganāmpulki bija 56 682 ar 96 954 govīm, tad kritums ir ļoti liels. Mazie ražotāji pērn gada beigās ražoja vien sešus procentus no visa pārstrādei pārdotā piena (salīdzinājumam – ganāmpulkos ar vairāk nekā 51 govi – 85% piena), tomēr viņu darbība desmitiem tūkstošu lauku cilvēku deva papildu naudas ienākumus un uzturēja kārtībā lauku vidi.

Lielākā daļa piena pārstrādes uzņēmumu mazos ražotājus aizvien diskriminē, maksājot viņiem par vienādi augstas kvalitātes pienu mazāk nekā lielražotājiem. Savukārt valsts mazajiem ražotājiem (līdz septiņu govju ganāmpulku īpašniekiem) nemaksā aptuveni Ls 100 lielo atbalstu, rēķinot uz vienu govi par ciltsdarba veikšanu.

Kāpēc ierosinājums slēgt lielveikalus svētdienās ir pārsteidzīgs un nepamatots? Skaidro “Domina Shopping” direktore

Rosinās valdību atļaut LVRTC uzņemties 63,2 miljonu eiro saistības tehnoloģiskās infrastruktūras būvniecībai uz robežas ar Krieviju

Ceļi būs slideni! Šodien saule mīsies ar mākoņiem un vietām snigs

Arī lauksaimniecības investīciju atbalsta pro­gramma līdz šim galvenokārt bija mērķēta lielražotājiem. “Mazajiem ražotājiem nav lobiju Zemkopības ministrijā,” secina Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils nodaļas vadītājs Guntars Melnis.

Tomēr daudzi mazie ražotāji, spītējot diskriminācijai un arī savam vecumam, aizvien ražo visaugstākās kvalitātes pienu, maksā valstij nodokļus un kopj lauku vidi.

Skarbā ikdiena

“Ik dienu pirmo reizi govis slaucam puspiecos no rīta. Sienu zārdos liekam ar rokām. Un tā lauku darbos visu mūžu kopš 14 gadu vecuma. Patlaban man ir 75 gadi, vīram 72 gadi. Darba ir pārāk daudz, mums ir arī bites. Ir jāmet miers, tomēr nav tik viegli to izdarīt. Būs sajūta kā no laivas izmestai,” teic Daibes pagasta piemājas saimniecības “Jaunirguti” saimniece Millija Berga. “Jaunirgutos” ir trīs govju un divu telīšu liels ganāmpulks. Palīgs lauku darbos ir arī zirgs.

Savukārt Stalbes piemājas saimniecības “Zemzari” saimniece Melita Treiliņa savas divas gotiņas trīs reizes dienā aizvien slauc ar rokām. Savulaik ganāmpulks bija lielāks. “Divām gotiņām neatmaksājas pirkt slaukšanas aparātu,” teic mundrā pensionāre, kooperatīva “Straupes” dibinātāja. M. Treiliņa ar vīru, meitu un mazdēlu dzīvo daudzdzīvokļu mājā Stalbes centrā, bet kūtiņa atrodas aiz ciemata. Turpat ir arī ganības.

“Govis sevi pabaro, un mums ir savs biezpiens, krējums, piens un siers. Par “Straupei” nodoto piena naudu iznāk otra pensija,” stāsta saimniece, kam darba diena sākas puspiecos no rīta.

Latgalē Nautrēnu pagasta piemājas saimniecības “Miķelīši” saimnieces Janīnas Ludboržas saimniecībā no trīs govīm ganāmpulks pieaudzēts līdz astoņām piena devējām. Saimniecei ir 57, bet vīram 58 gadi. Ik dienu trīs reizes viņi ar slaucamo aparātu dodas uz ganībām divu kilometru attālumā no mājas, kur izslauc savas gotiņas. Ganības, kā kopējā platība ir 15 ha, atrodas dažādās vietās, un daļa ir paņemta arī nomā. Piena nauda – patlaban vairāk nekā 20 santīmi (kopā ar PVN) par katru no Jēkabpils piena kombinātam nodotajiem 150 – 170 litriem – ir vienīgais saimniecības ienākumu avots. Par kooperāciju saimniece teic tā: “Nav mūsu pusē neviena cilvēka, kas uzņemtos kooperatīva organizēšanu. Esmu novērojusi, ka cilvēki ik gadu aizvien vairāk ieraujas savos darbos, kļūst svešāki.” J. Ludborža domā, ka būtu gatava paplašināt ganāmpulku, tomēr ierobežotās zemes platības un nelielās kūts dēļ tas neesot izdarāms. Piebildīšu, ka Ludborži dzīvo Nautrēnu ciematā, nevis lauku teritorijā.

Nautrēnu pagasta lauksaimniecības konsultante Anastasija Saleniece teic, ka piena nauda ir tā, no kā cilvēki dzīvo, laiž skolā bērnus. Tomēr izaugsmi kavējot brīvas zemes trūkums, cilvēkiem 40 – 50 gadu vecumā sašķobās veselība. Samazinās vienu govju saimniecības, bet saimnieki, kam ir vismaz divas piena devējas, ganāmpulku cenšas palielināt līdz 5 – 7 dzīvniekiem.

Nenovērtēti, 
tomēr vajadzīgi

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis uzsver – patlaban 80% no visām Latvijas piena ražotāju saimniecībām slaucamo govju skaits nepārsniedz 10 lopiņus! Aptuveni puse no šīm saimniecībām neražo pienu tirgum, precīzāk – tās neražo pienu industriālai pārstrādei, bet ražo, lai paēdinātu ģimeni, nereti – arī kaimiņus un radus.

M. Cimermanis: “Kāds jautās: kāds Latvijai no šādām saimniecībām ir labums? Viņi taču nemaksā nodokļus, neveicina eksporta bilanci, un tā būs taisnība, ja vērtējam no šī šaurā skatu leņķa!

Ņemot vērā saimniecību lielo skaitu – ap 22 tūkstošiem no vairāk nekā 25 tūkstošu lielā piena ražotāju skaita –, tās var dēvēt par milzīgu lauku sociālo spilvenu, no kā atkarīga daudzu cilvēku ikdienas vajadzību nodrošināšana. Tie ir cilvēki, kas uztur vidi apdzīvotu, nepamet savas mājas, kopj ne tikai savu zemi, bet arī latviskās tradīcijas.”

LLKC vadītājs teic, ka šis labums nav naudā novērtējams. Tomēr, ja vērtē naudas izteiksmē, tad secinājumi ir pārsteidzoši.

Pieņemot, ka vidējais izslaukums no govs mazajās saimniecībās ir aptuveni 5500 kg piena gadā (LDC dati) un vidējā iepirkuma cena vidēji valstī ir 20 santīmu, ganāmpulku radītā vērtība gada laikā sasniedz aptuveni 50 miljonus, aprēķinājis M. Cimermanis. “Tātad šādu vērtību rada mazajās saimniecībās koptais kopskaitā virs 40 tūkstošiem lielais slaucamo govju ganāmpulks. Šeit nerēķinu labumu, ko dod gaļas ieguve, tāpat arī pārējā piemājas saimniecība,” uzsver M. Cimermanis. “Patlaban mazie saimnieki nesaņem atbalstu par piena tonnu, tiem ir ierobežotas modernizācijas iespējas nepietiekamo kredītresursu dēļ, vienīgā atbalsta forma ir platību maksājumi. Manuprāt, ir pienācis laiks, izmantojot ES nākamā plānošanas perioda līdzekļus, rosināt mazo un vidējo saimniecību izaugsmi līdz pašpietiekamu, pārtikušu saimniecību līmenim. Jo tās ir latviskas lauku vides un ainavas veidotājas!”

Valsts sola

Zemkopības ministrijā apliecina, ka valsts atbalsta daļēji naturālo saimniecību pārstrukturēšanu. Sākot ar 2014. gadu, mazajām (daļēji naturālajām) saimniecībām un jaunajiem lauksaimniekiem būšot pieejams atbalsts Latvijas Lauku attīstības pro­grammā 2014. – 2020. gadam.

Atbalsta lielums vienai daļēji naturālajai saimniecībai būs Ls 2000 – divas reizes lielāks nekā patlaban. Turklāt mazie ražotāji varēšot saņemt arī atbalstu apmācībām un kooperācijas veicināšanai.

“Lai mazās piena ražošanas saimniecības varētu saimniekot ar pozitīvu saimniecisko bilanci, kooperācija tām radītu iespēju saņemt ne tikai augstāku piena iepirkuma cenu, bet arī pakalpojumus, kas uzlabotu saimniekošanas darbību. Attīstoties mājražošanai, mazās saimniecības varētu radīt nišas produktus, kas būtu kā papildu biznesa iespējas arī pēc piena kvotu atcelšanas,” teic V. Kalniņa, ministrijas pārstāve.

Ražotāji, no kuriem pirkts svaigpiens 2012. gada decembrī