Sociālā distance fotomākslinieka darbā. Kārlis Vērpe recenzē tiešsaistes fotoizstādi “Atstatuvums” 1
Kārlis Vērpe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sabiedrības marginālijas, apspiestie, dīvaiņi, tie, kuriem nav, vai tie, kurus nepieņem citi, ir viena no laikmetīgajā mākslā, tajā skaitā fotogrāfijā, izplatītām tēmām. Nereti tā parocīgi sader ar dokumentālā fotogrāfa interesi vai nepieciešamību iziet no komforta zonas, doties odisejā un atklāt sev nezināmo par tuvākiem vai tālākiem cilvēkiem.
Līdzīgi Budam, kurš, pametis pili un ieraudzījis trīs liecības cilvēka mirstībai, atteicās no visiem pasaulīgajiem labumiem un devās tālāk apgaismības ceļā. Vismaz viegla anahronisma noskaņa nepamet, kārtējo reizi pievēršoties šādam uzstādījumam.
Fotogrāfs antropologs, etnogrāfs vai ceļinieks nezināmajā piedien 19. gadsimtam, kad medijs tika izgudrots un pavēra pārsteidzošas attēlošanas iespējas, sākot ar svešzemju ainavu, cilvēku un viņu eksotiskās sadzīves vizuālām piezīmēm.
Fotografēšana patiesi ir parocīgs veids, lai iepazītos un iepazītu, tikai ceļinieka mērojamie attālumi un to jēga mūsdienās ir mainījusies. Un pavisam dīvaini, ja tev tuvais ir tik tāls, ka runātais atgādina par tuvināšanos svešajam.
Šādu uzstādījumu piedāvā tiešsaistes izstāde “Atstatuvums”, kura uz nenoteiktu laiku tīklā ir pieejama kopš šī gada augusta (https://atstatuvums.lv/index.html). Izstādes iniciators ir fonds “Mākslai vajag telpu”. Ievadtekstā ideja tiek izklāstīta, uzmanību pievēršot savdabīgi nošķirtām cilvēku grupām Latvijā.
Svarīgs aspekts projekta īstenošanā ir fonda mērķis “papildināt mākslinieku zināšanas par to, kā kvalitatīvi veikt sociāli nozīmīgus mākslas projektus”. Tādā rakursā izstāde kļūst ļoti interesanta, jo uzsver ne vien “nošķirtās” cilvēku grupas, bet pašu fotogrāfu socializēšanās spējas.
Autorus darbu izstrādes gaitā pavadīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, “kura semināra formātā, pirms vēl mākslinieki sāka veikt izpēti, no sociālās un kultūras antropoloģijas aspekta konsultēja un skaidroja, kā veidot sociāli atklājošus pētījumus par konkrētām sociālām grupām, vienlaikus saglabājot ētisku izpratni un pieeju”.
Sirsnīgs risinājums līdz bezjēgai nodeldētai mākslīgai problēmai “bagātie arī raud” stilā. Atliek tikai padomāt, ko nozīmē pieaugušiem profesionāļiem apgūt sociāli atbildīgas fotomākslas prakses pieejas, lai kļūtu skaidrs, ka projekts ir gudri izliktas lamatas laikmetīgās mākslas konjunktūras iemītniekiem.
Tāpēc ir ļoti saistoši izvērtēt, kā seši mākslinieki – Andrejs Strokins, Ieva Balode, Kristīne Madjare, Iveta Gabaliņa, Georgs Avetisjans un Reinis Hofmanis – ir uztvēruši izaicinājumu.
Elegantus risinājumus piedāvā Hofmanis un Balode, pirmajam uzdevumu interpretējot samērā tieši, otrai – abstrahēti un apcerīgi. Balodes dalība izstādē pati par sevi ir saistoša, ņemot vērā mākslinieces interešu sfēras tālumu no “sociāli nozīmīgās” fotogrāfijas, tādēļ arī viņas risinājums ir uztverams visnotaļ tieši.
Tiešs komentārs par uzstādījuma simtprocentīgo konjunktūras raksturu. Darba nosaukums “Izredzētie” vien ir daiļrunīgs. Izredzētība norāda uz darba vērtību, kuru nenosaka pircēju intereses vai citi objektīvi kritēriji, bet gan tas, kurš izredz.
Balode savas fotogrāfijas pavada ar rimtu tekstu, kas virzās no “vispārīgā” uz “konkrēto”; putna lidojuma tēmas skatījumu nomaina fragmenti no sarunām ar visdrīzāk iedomātiem personāžiem. Teksts ir laikmetīgajā mākslā populāru atslēgvārdu virknējums, kuru zīmju skaitā paplašina šķietami gudras, bet nejēdzīgas prātulas.
Mākslinieces darbs ir profesionāli noformēta nejēdzīga atbilde uz apzināti nejēdzīgu aicinājumu. Hofmanis savukārt, atbilstoši savām radošajām interesēm, nezināmajā dodas un apmeklē Lucavsalu. Salenieku regulāru apmeklējumu rotaļīgu aprakstu pavada interesantas bildes, kurās var iepazīt vasarnieku un daža laba eremīta specifisko arhitektūru un dzīvesstilu – izrādās, Lucavsalu apdzīvo komūna “Nirvana”.
Izbrīnu pamazām nomaina skaidrība, ka Rīga nav ne ar ko sliktāka par ikvienu citu pasaules pilsētu un ir tikai normāli, ka arī mums ir sava īstenticīgu panku, neonacistu vai labvēlīgu sektantu kopiena.
Turklāt dzīve uz salas komūnai piešķir papildu šarmu. Arī Hofmanis savam darbam devis uzmundrinošu nosaukumu – “Dārzs uz salas”. Varbūt atsauce uz paradīzi? Varbūt mazdārziņu kultūru Latvijā? Varbūt kādas latviešu fotogrāfes senāku darbu?
Pārējie mākslinieki diemžēl lamatās ir iekrituši, līdz ar to tēmu risinājumi ir garlaicīgi. Strokins mums paziņo, ka tepat esot izveidojusies indiešu komūna, kaut tādu neesmu pilsētā redzējis, gluži kā “Nirvanas” pārstāvjus, tomēr indiešu restorānā uz Ģertrūdes ielas ir būts.
Avetisjans ir pievērsies izzūdošo līvu apzināšanai un konstatē, ka tādu vairs ir tikai 20 un viņi strauji samazinās, kaut, cik atceros, pirms desmit gadiem līvu Latvijā nebija vairāk.
Savukārt Madjare uzzina, ka ir internāti, un viņas bildēs bērni izskatās akurāt kā no internātiem – neuzticīgi un traumēti zvērēni.
Gabaliņa savukārt uz aicinājumu atbild neskaidri, savu darbu nosaucot “Tā arī var būt” un studijas fotouzņēmumus, kuros attēlots dažādi izvietotu bērnu bariņš, pavadot ar jautājošu apceri. Tātad meklēt atbildes ir katra paša ziņā.
Tik viltīgam uzstādījumam rezultāts ir labs un pamācošs, turklāt tas ir visnotaļ inovatīvs veids darbam ar autoriem, viņus apspēlējot un, iespējams, līdzīgi gudrajam patiešām izraujot no garlaikošanās un piešķiļot patiesu interesi par dzīvi.
Turklāt izstādes mērķauditorija ir nevis sabiedrība, bet mākslas profesionāļu vide. Izaicinājums ir pietiekami nopietns. Atliek izvēlēties, vai nu kārtējo reizi paiet garām, vai arī darīt citādi.
