Uldis Šmits: Vai būs jauna Soc-Rīga? 16
Prātula, ka viss jaunais esot labi aizmirsts vecais, reti kad ir noderīga politiskajā praksē, kurai vairāk atbilst teiciens, ka divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar. Atgriezties Eiropas trekno gadu laikmetā pirms globalizācijas arī nevar. Lai gan daži stāsta pretējo. Nesen Rīgu apmeklējušais Eiropas Sociālistu partijas (Eiropas sava veida Socinterne) priekšsēdētājs Sergejs Staniševs klāstīja iespējamās “trīs alternatīvas”, proti, būšot jāizvēlas starp “bargu taupību”, “radikāliem nacionālistiem un populistiem” vai “eiropeisku sociāldemokrātiju”, un, protams, savās intervijās un vieslekcijā no visa šī paša sniegtā visai trūcīgā piedāvājuma slavēja pēdējo variantu. Kā arī Rīgas mēru Nilu Ušakovu, jo, cik noprotams, vizītes virsuzdevums bija aģitēt par partiju “Saskaņa”. (LSDSP laikam netiek uzskatīta par nopietni ņemamu.)
Staniševs runāja daudz, lēja, kā tautā saka, uz nebēdu, bet pateica maz, kas politiķiem vispār ir raksturīgi. Taču reizēm ieslīga pretrunās, un tā arī lāgā nepaskaidroja, kādā veidā Eiropas valstis, ejot pa viņa ieteikto veco ceļu, var tikt pie ekonomikas izaugsmes, izvērst ražošanu un radīt darba vietas. Turklāt vēl pārvarēt migrantu krīzi. Lozungu un vispārēju frāžu līmenī viss izklausījās jauki: “Ja nebūs kopības izjūtas, pastāv īsts risks, ka Eiropas Savienība sabruks. Jo bagātākās valstis – kā Vācija –, kuru nauda finansē infrastruktūras uzlabojumus Latvijā, Bulgārijā un citur, neredzēs sev ieguvumu no tā.” Bet nevajadzētu piemirst – Vācija tagad spēj kaut ko finansēt, vien pateicoties gadsimta sākumā sāktajām strukturālajām reformām. Jāatceras arī, ka “Programmu 2010” izstrādāja Vācijas sociāldemokrātu vadītā valdība, tomēr programmas pamatā bija darbaspēka tirgus liberalizācija un S. Staniševa peltā sociālo pabalstu apcirpšana. Padomju ēras un pārejas perioda jeb mežonīgā kapitālisma sekas vēl nepārvarējusī Latvija taupības pasākumus piedzīvoja daudz smagākos apstākļos, kad izkļūt no bedres bija krietni grūtāk. Diez vai tas izdotos, ja valdība rīkotos atbilstoši “Saskaņas” nostādnēm un pasūtītu šķērsām starptautiskos aizdevējus ar Eiropas Komisiju priekšgalā. Latvija tomēr par augstu cenu izglābās no bankrota, un Rīgā nu valda, Staniševa vārdiem, “ļoti laba sociāldemokrātiskā politika”. Pārāk neiedziļinoties, uz kā rēķina.
Viss būtu labi, bet viesis esot uzzinājis par Valsts valodas centra (VVC) lēmumu piemērot Rīgas domei naudas sodu sakarā ar VVC izpratnē pārkāptām likuma normām pašvaldības komunikācijā. Tāpēc Eiropas Sociālistu partijas priekšsēdis, šīs kliedzošās netaisnības satriekts, sev retoriski vaicājis, vai tad tā esot aktuālākā Latvijas problēma… Varbūt ne pati aktuālākā, tomēr aktuāla diezgan, sevišķi ievērojot “Saskaņas” vadības atbalstu pirms dažiem gadiem sarīkotajam t. s. valodu vai faktiski valsts pašlikvidācijas referendumam. Bet Staniševs pats jautā un pats arī atbild: “Es saprotu, ka ir birokrāti, kuriem šajā valodu aģentūrā jāpierāda, ka viņi par kaut ko saņem savas algas, un ka tie dara savu darbu un kontrolē lietas.” Šķiet, pat Krievijas amatpersonas, uzturoties oficiālā vizītē Latvijā, nemēdz pievērsties konkrētu Latvijas valsts pārvaldes iestāžu darbības augstprātīgai iztirzāšanai. Taču šoreiz problēma ir nevis noteiktas valsts politikas jomas – valodas politikas – uzraudzības iestādei veltītās tirādes, bet mūsu Ministru kabineta pārstāvju klusēšana par tām.
Staniševa kungs varēja arī aiztaupīt sev pūles un nestāstīt, ka tikai vienas valodas prasme ir nepietiekama un var padarīt sabiedrību intelektuāli nabadzīgāku. Baltijas valstu tautas – igauņi, latvieši un lietuvieši – allaž pratuši divas vai vairāk. Pētījumi liecina, ka valodu pārvaldīšanas ziņā esam starp Eiropas līderiem, kas nelielām tautām ir ierasts. Staniševs nav atskārtis, ka arī VVC “birokrāti” tiecas sekmēt, lai vāji integrētā sabiedrības daļa beidzot apgūtu nevis vienu, bet arī valsts valodu. Tomēr visumā viņa ierašanās bija lietderīga. Tā palīdzēja apzināties, kādi ideologi Eiropai nav vajadzīgi.
