“Šobrīd valsts visu uzgrūž pašvaldībām – nevar salīdzināt Rīgu ar, piemēram, Krāslavu,” Ģirģens kritizē pašreizējo sociālo atbalsta sistēmu 41
TV24 raidījumā “Preses klubs” zvērināts advokāts Sandis Ģirģens pauda skeptisku viedokli par pašreizējo Latvijas sociālo atbalsta sistēmu, īpaši pievēršoties pabalstu formām, kuru mērķis ir atbalstīt bērnu vecākus un citas sociālās grupas. Ģirģens norādīja, ka pašreizējais modelis neatbilst sabiedrības ekonomiskajai realitātei un rada slogu gan uzņēmējiem, gan pašvaldībām, kuras lielā mērā ir atbildīgas par šo sistēmu uzturēšanu.
Ģirģens īpaši uzsvēra nepieciešamību mainīt veidu, kādā tiek sadalīti valsts pabalsti, lai tie efektīvāk atbalstītu strādājošās ģimenes un viņu bērnus. Viņš minēja, ka, bieži vien atbalstu saņemot personas, kurām nav tiešas vajadzības pēc tā, jo tās ir spējīgas strādāt un piedalīties darba tirgū. Viņš norādīja:”Es diezgan bieži saskaros ar uzņēmējiem, komersantiem, un, lai cik skarbi tas neizklausītos, arī slimības lapas nereti tiek izmantotas ne visai labiem mērķiem.”
Viens no galvenajiem jautājumiem, ko Ģirģens aktualizēja, bija bērnu aprūpes izmaksas un pieejamība Latvijā. Viņš ierosināja, ka, lai strādājošas ģimenes varētu pilnvērtīgi piedalīties darba tirgū, valstij būtu jānodrošina atbalsts bērnu izglītībai un aprūpei, neatkarīgi no vecāku ienākumu līmeņa: “Valstij vajadzētu vispirms sākt no cita skatupunkta – cik vajadzētu maksāt par bērnu, lai viņš varētu apmeklēt privātu izglītības iestādi, valsts skolu vai bērnudārzu.
Ir jānodrošina atbalsta forma, kas vecākiem ļauj strādāt, kamēr bērns iegūst kvalitatīvu izglītību un socializējas ar citiem bērniem.”
Ģirģens uzsvēra, ka šāda pieeja būtu daudz racionālāka un ilgtermiņā palīdzētu stiprināt gan ģimeņu, gan valsts ekonomiku, jo vecāki varētu koncentrēties uz darbu, nevis risināt jautājumus par bērnu aprūpes pieejamību un finansiālo slogu, kas saistīts ar to. Viņš piebilda, ka Latvijā joprojām ir daudz ģimeņu, kurās abi vecāki strādā vairākos darbos, lai nodrošinātu bērniem pienācīgu dzīves līmeni: “Ja mēs runājam par realitāti, tad bieži vien ģimenē strādā abi vecāki, un dažreiz pat katrs no viņiem ir spiests strādāt divos darbos.”
Runājot par sociālās palīdzības sistēmas ilgtspēju, Ģirģens pauda, ka valsts nereti uzliek pārāk lielu slogu pašvaldībām, kuras nespēj pilnvērtīgi izpildīt šo lomu, īpaši mazajās Latvijas pilsētās un reģionos: “Šobrīd valsts visu uzgrūž pašvaldībām – nevar salīdzināt Rīgu ar, piemēram, Krāslavu. Budžeta iespējas un iedzīvotāju blīvums ir pilnīgi atšķirīgi.” Viņš uzsvēra, ka šāda pieeja neveicina vienlīdzīgas iespējas visā valstī un rada nevienlīdzīgu piekļuvi pamatpakalpojumiem.
Diskusijas noslēgumā Ģirģens uzsvēra, ka valstij būtu jāpārskata esošā sistēma, lai radītu vienotu, visai Latvijai piemērotu modeli. Viņš uzsvēra nepieciešamību pēc ilgtermiņa pieejas, kas būtu balstīta uz loģisku un racionālu aprēķinu, nevis uz īstermiņa risinājumiem: “Jāstrādā pie tā, lai bērns varētu socializēties un attīstīties vidē, kas viņam ir labvēlīga, kamēr vecāki strādā un sniedz savu ieguldījumu valsts ekonomikā.”
