Šobrīd nav labākie “laika apstākļi”. Saruna ar Mečislavu Goculu 2
Pagājušonedēļ Latvijā viesojās Polijas bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Mečislavs Goculs. Intervijā “LA” viņš pauž vērtējumu par notikumiem Ukrainā un to, kādiem scenārijiem jābūt gatavām citām valstīm.
– Kāds ir jūsu kā Polijas armijas virsnieka skatījums uz situāciju Eiropā, tostarp kaimiņvalstī Ukrainā?
– Mana vizīte Latvijā tika gatavota vairākus mēnešus, taču tagad tās kontekstā nevaram izvairīties no drošības jautājumiem, kas skar Ukrainu. Gribu uzsvērt, ka mēs, karavīri, nekad negatavojamies labiem laika apstākļiem, bet gan tikai un vienīgi sliktajiem scenārijiem. Ar Latvijas amatpersonām tos esam pārrunājuši. No militārās perspektīvas pašlaik Eiropā nav tie labākie apstākļi. Tiešie draudi NATO valstīm nepastāv, bet notikumi Ukrainā liecina par drošības apdraudējumiem reģionā. Tomēr uzskatu, ka Krievijas un Ukrainas konflikta laikā visām NATO valstīm ir jārunā vienā balsī un, pateicoties tam, NATO kļūs vēl stiprāka nekā jebkad agrāk. Pašreiz situācija Ukrainā neprasa militārus risinājumus. Ja jūs esat vājš cilvēks, tad jūs izmantojat spēka argumentu. Taču, ja esat spēcīgās aliansēs kā ES un NATO, ir jālieto argumentu spēks, darot to politiskajā un diplomātiskajā līmenī, lai izvairītos no konflikta eskalācijas un atrisinātu to miermīlīgā ceļā.
– Kā jūs mūsdienu laikmetā lūkojaties uz stratēģiskās komunikācijas spējām, kuras NATO plāno attīstīt?
– Paskatīsimies uz Ukrainu. Tur varēja novērot agresīvas informācijas operācijas, es pat teiktu – propagandu, kas nāca no pretējās puses, kā arī cita veida psiholoģiskas operācijas. Esošās krīzes kontekstā jautājums par NATO stratēģiskās komunikācijas jautājumu izcilības centra izveidošanu ir kļuvis par noteicošu visām NATO dalībvalstīm. Ukrainas gadījumā redzējām, ka jebkam, ko teiksi, sastapsi pretdarbību no pretējās puses. Cīņa mūsdienās notiek medijos. Stratēģiskās komunikācijas mērķi – izplatīt patiesu informāciju, kā arī vērsties pie pretinieka un skaidrot, kas ir konfliktā iesaistītās puses. Mums ir jāskaidro, kādas tiesības, līgumi un principi tika lauzti. Un pats svarīgākais, ir jāsaka, kas notiek patiesībā. Latvijā topošais NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos ir zīme, ka esam mācījušies no Ukrainas konflikta. Mēs vēlamies ne tikai stāvēt pretim svešai konjunktūrai pakļautai komunikācijai, bet arī novērst tās izpausmes. Šajā gadījumā svarīgāka ir iepriekšēja aktīva rīcība, nevis atbildes reakcija uz jau notiekošo. Esmu pārliecināts, ka Polijas aizsardzības ministrs izvērtēs manu priekšlikumu atbalstīt Polijas dalību NATO izcilības centrā Rīgā.
– Vai Polija no Krievijas puses redz sev tiešus militārus draudus?
– Mēs vēlamies radīt miermīlīgu vidi un tajā dzīvot. Taču tas iespējams ar noteiktiem nosacījumiem, ka tiek ņemtas vērā cilvēktiesības un starptautiskie likumi. No militārā skatupunkta Polija nevienu valsti neuztver kā ienaidnieku. Mēs attīstām savas militārās spējas un nejūtamies apdraudēti. Mūsu galvenie starptautiskās drošības pīlāri ir NATO un ES. Apzināmies, ka mums ir ne tikai NATO līguma piektais pants. Mums kā Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstij ir arī saistības, jo NATO neuztveram kā labdarības organizāciju. Polija aizsardzībai atvēl divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Mēs vēlamies veidot tādus bruņotos spēkus, kas būtu spējīgi sadarboties un stāties pretim nākotnes izaicinājumiem. Polijas bruņotos spēkus mēs pārveidojam tā, lai tiem būtu aizsardzības un atbaidīšanas spējas un tie darbotos preventīvi. Mēs sūtām skaidru signālu, kas ir “sarkanās līnijas”, kuras nedrīkst pārkāpt, – tās ir robežas Polijai, Baltijas valstīm, Čehijai, Slovākijai, Ungārijai, Bulgārijai, Rumānijai un Turcijai. Tās pārkāpjot, nav vietas kompromisam, un šādam vēstījumam ir jāizskan no visām NATO dalībvalstīm. Tāpēc Polija sper soļus, lai šāds vienots vēstījums būtu un tas sasniegtu arī potenciālo pretinieku. Ir grūti panākt vienošanos starp 28 NATO valstīm, taču tā ir demokrātijas cena. NATO esam spēcīgi pietiekami, lai problēmu risināšanā neizmantotu militāras metodes. NATO ir pārāk gudra un spēcīga, lai izmantotu spēku. Liela nozīme mūsdienās ir tā dēvētajai “maigajai varai”.
– Vai pieļaujat scenāriju, ka Polijas teritorijā iebrūk Krievijas karaspēks?
– Polija nav viena valsts vien. Tā ietilpst Ziemeļatlantijas aliansē. NATO ir spēcīga un spers visus nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu Polijas drošību un teritoriālo integritāti. Turklāt mums pašiem ir spēcīga, labi aprīkota, motivēta un moderna armija. Tas pats attiecas uz Baltijas valstīm, jūs neesat atsevišķi NATO vai ES biedri. Grūtos laikos varat runāt ar šo organizāciju balsi.
– Runājot par Polijas armijas spējām, ir analītiķi, kas norāda, ka jūsu valstij Eiropā ir viens no stiprākajiem tanku spēkiem. Tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu savas valsts drošību?
– Mēs šajā ziņā esam pietiekami spēcīgi un turpināsim attīstīt mūsu armijas tanku spējas. Plānojam no Vācijas iegādāties 119 lietotus “Leopard” tankus. Polijas konstitūcija paredz, ka mūsu bruņoto spēku uzdevums ir visupirms aizsargāt savu valsti. Un nešaubīgi šī ir mūsu prioritāte. Nacionālie stratēģiskie dokumenti paredz nepieciešamību nodrošināt reģionālo stabilitāti, piedaloties starptautiskajās operācijās ārpus ES, kā tas bija Irākas gadījumā. Jāuzsver, ka Polijas aizsardzības sistēmas drošība balstās uz trim līdzvērtīgiem pīlāriem – NATO, ES un nacionālo drošību. Tomēr Polijas bruņoto spēku prioritāte paliek valsts, tās neatkarības un teritoriālās integritātes aizsardzība, bet ekspedīcijas misijas ir otrajā vietā. Te absolūti nav nekādas pretrunas, tā ir savstarpēja papildināšanās. Mēs esam vidēja lieluma valsts, kas var ātri pārsviest savus bruņotos spēkus uz nepieciešamo vietu. Mēs esam patiesi un uzticami partneri un sabiedrotie, kas gatavi izpildīt starptautiskās saistības, un, kā jau teicu, NATO nav labdarības organizācija, mums tajā jāsniedz savs ieguldījums.
– Kā Polijai sokas ar plāniem uz savas zemes izvietot ASV pretraķešu vairogu? Polija arī pati attīsta savas spējas šajā jomā…
– Mēs runājām ar Eiropas un ASV partneriem, un amerikāņu pretraķešu vairogs uz Polijas zemes būs. Tomēr mēs vēlamies attīstīt arī savu pretraķešu aizsardzības sistēmu, lai tā savstarpēji papildinātos ar amerikāņu pretraķešu vairogu. Tas ir brīvprātīgs projekts, jo mums ir nepieciešamas šādas spējas, lai aizsargātu mūsu infrastruktūru un bruņotos spēkus.
