– Ja runājam par Piebalga kungu, viņš ir ļoti kluss uz Latvijas politiskās skatuves, lai gan darbakārtībā ir jautājumi, par kuriem viņam, ņemot vērā līdzšinējos amatus, it kā būtu kaut kas jāsaka – bēgļi, budžets… 4
– Var teikt, ka viņam pagaidām pietrūkst politiskās jaudas. Viņa stilam vairāk piemērota mierīga līdzdalība izpildvarā, nevis asas politiskās diskusijas. Ne velti Piebalgs bija izvēlējies diplomāta karjeru – tas ir ampluā, kas viņam labi izdodas. Taču arī līdera lomai viņam ir priekšrocības, jo viņš var rēķināties ar respektu, kas nāk līdzi ar līdzšinējo politisko pieredzi. Reti kurš Latvijas politiķis ar to varētu sacensties.
– Kā vēl viens iespējamais “mantinieks” piesaukts Cēsu mērs Jānis Rozenbergs. Vai pašvaldības ir tas resurss, kur partijas varētu meklēt sev jaunus līderus?
– Ir daudz piemēru, kad pašvaldību vadītāji pamazām “konvertējas” nacionālā līmeņa politikā. Vai kāds no viņiem ir kļuvis par līderi? Daudziem ir bijis potenciāls, bet nav bijis gribēšanas – Aivars Lembergs, Uldis Sesks… Drīzāk nāk tādi, kas grib paspilgtināt savu CV. Varbūt var izcelt bijušo Valmieras mēru Māri Kučinski, kurš ir bijis deputāts un ministrs.
– Eksperti bieži klāsta, ka politikā vajadzīgas “jaunas sejas”. Bet vai sabiedrība tās patiešām gaida? Šobrīd populārākās partijas ir “Saskaņa” un ZZS. To līderi – Jānis Urbanovičs un Augusts Brigmanis – ir politiskie veterāni, bet vēlētāji par viņiem turpina balsot.
– Te gan jāatzīmē, ka šobrīd “Saskaņas” seja tomēr vairāk ir Nils Ušakovs, nevis Jānis Urbanovičs… Es domāju, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc jaunām vīzijām un idejām. Protams, vieglāk iedomāties, ka tās nāk kopā ar jaunām sejām, jo neviens īpaši netic, ka pašreizējie politiķi varētu kaut ko kardināli mainīt savā līdzšinējā nostājā. Tad allaž var uzdot jautājumu: “Kur tad jūs bijāt vakar? Kāpēc to sakāt tikai tagad?”
