“Šobrīd modē atkal nāk dabiskais!” Kārlis par paša darinātajām koka karotēm, kas aizceļo pat uz Ameriku 2
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No 4. līdz 6. septembrim Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC) aicinājis gūt praktiskas zināšanas vērienīgākajā tradicionālo prasmju apgūšanas pasākumā “Satiec savu meistaru 2020”. Šogad savā pieredzē dalīsies un rosinās darboties 195 dažādu amatu meistari vairāk nekā 100 vietās visā Latvijā.
Pasākuma piedāvātās iespējas ir plašas.
Rokām – adīšana, tamborēšana, izšūšana, knipelēšana, mezglošana, svilpaunieku darināšana un klūgu pīšana, sirdij – dziedāšana un mūzikas instrumentu spēle, prātam – tradīciju skolas, lekcijas un semināri, vēderam – garšaugu darbnīca, ārstniecības augu iepazīšana, Latgales tradicionālie ēdieni, senās sēļu receptes, sklandrauši un melleņu klimpas, meitām un puišiem – metālkalumi, rotu un vainagu darināšana, koka karošu grebšana un koka auto modeļu izgatavošana, frivolitē mežģīņu darināšana un pērļošana, kā arī fotografēšana, audumu apdruka, leļļu un puzuru darināšana, pirts rituāli, grāmatu iesiešana.
Pirmoreiz – arī virtuālā formā
Pasākums “Satiec savu meistaru!”, kas notiks jau divpadsmito reizi, kļuvis par gaidītu notikumu un guvis lielu atsaucību no meistaru un apmeklētāju puses. Tā būtība ir vēstīt plašākai sabiedrībai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un pārmantošanu, kā arī meistariem, viņu zināšanām un prasmēm.
2019. gada pasākumā vairāk nekā 159 vietās mācekļus pie sevis aicināja tautas lietišķās mākslas meistari, stāstnieki, teicēji un muzikanti, un pasākumu apmeklēja vairāk nekā 3485 interesenti.
“Satiec savu meistaru!” kopš 2009. gada norisinās vienlaikus ar Francijā aizsākto starptautisko projektu “Eiropas amata prasmju dienas”, kas veltīts amata prasmju saglabāšanai, popularizēšanai un tālāk nodošanai. Saistībā ar koronavīrusa izplatību pasaulē projekta pasākumi visā Eiropā šopavasar tika atcelti.
Latvijā pasākums pirmoreiz no pavasara pārcelts uz rudeni, taču, kā neslēpj LNKC eksperte Linda Rubena, rudens ir ražas laiks, un tas ietekmē akcijas dalībnieku meistaru skaitu uz mazāko pusi. Taču tā ir iespēja pārliecināties, ka pavasaris tomēr ir labākais laiks norisei, un, cerams, nākamgad viss varēs notikt, kā iepriekš.
Lai parādītu, ka tradicionālo prasmju kopšana nav tikai dažu dienu pasākums, bet rūpīgs darbs ikdienā, LNKC sociālo tīklu platformā “Facebook” iesāka akciju “Satiec savu meistaru virtuāli!”, aicinot meistarus īsā video demonstrēt savu darbošanos ārkārtējās situācijas laikā. Pirmoreiz notiek semināri interneta vidē un arī virtuālas tikšanās ar meistariem.
Šogad klāt nākuši gados jauni meistari un savas prasmes pilnveidojuši nobriedušākie.
Kā jauna parādījusies “ekoprinta” tehnika audumu apdrukāšanai un būtiskākais – ir vairākas norises dabā. Kā stāsta Linda Rubena, visnotaļ intriģējoša šķiet Lēdurgas dendroparkā iecerētā saruna par indīgu augu pazīšanu. Ādažu novada Aldaros būs plostu laišanas tradīcijas pēdējais posms un iespēja iepazīties ar plostošanas tradīciju.
Meistaru aktivitāte palikusi nemainīga, arī šoruden visvairāk dalībnieku Vidzemē, kur būs apmēram 40 norišu vietu. “Mūsu tradicionālo prasmju meistarus viņu zināšanu, prasmju un patības dēļ varam dēvēt par nacionālajiem dārgumiem, ar kuriem esam savdabīgi gan savās mājās – Latvijā, gan citu pasaules kultūru vidū.
Šajā piesardzības un izolēšanās laikā paaudzēs mantotais vērtums, kas citkārt 21. gadsimtā tiek uzskatīts par pagātnei piederīgu, iegūst jaunu nozīmi,” teic LNKC direktore Signe Pujāte.
Koka karošu noslēpumi
Akcijas “Satiec savu meistaru!” laikā Valdemārpilī 5. septembrī pie bibliotēkas varēs satikt kokgriezēju meistaru Kārli Ziediņu no Talsu novada Laidzes pagasta “Bumbieriem”.
Kā man uzreiz teic Kārlis Ziediņš, koka karotes nevis grebj, kā to varbūt darīja Jāņa Jaunsudrabiņa romāna “Aija” Jānis, bet smeļamo daļu griež ar pusapaļiem kaltiņiem, bet pašu karoti – ar taisno kaltu.
Jau skolā Kārlim Ziediņam patikusi kokapstrāde, un no pirmajām klasēm viņš zinājis, ka strādās ar koku, tādēļ gājis mācīties uz Valdemārpils vidusskolas tieši mājturības novirziena klasi pie meistara Igurda Baņķa. Pēc stundām ar klasesbiedru darinājuši mēbeles, bet no atgriezumiem tapušas arī skaistas koka dāvaniņas.
Pēc vidusskolas beigšanas klases audzinātāja Anda Dzene aicinājusi Kārli Talsu pilsētas svētkos demonstrēt karošu griešanu uz paša 12. klasē darinātā sola, tapuša pēc veco laiku paraugiem. Sols joprojām atrodas viņa darbnīcā un tiek likts lietā. Pēc tam skolotāja ieminējusies – paklau, varbūt vari vairāk?
Jo Kārlim jau mājās krājušās paša darinātās karotes. Tagad viņam ir trīsdesmit viens gads, un karotes viņš griež jau vienpadsmit gadus. Pierakstītas un uzskaitītas bloknotā ir 2240 karotes, katra ir unikāla ar savu koka rakstu. Un vēl tur ir ierakstītas 1100 dažādas citas lietas – lāpstiņas, sviesta nazīši…
Karošu griešana ir vaļasprieks, kuru gribētos nākotnē pārvērst pamatlietā, taču šobrīd ar to iztiku nopelnīt nevar. Sapnis ir kārtīga darbnīca, kur varētu plašāk nodarboties ar koku, mālu, kur varētu atbraukt cilvēki un lēnā garā meditējot ar kaut ko padarboties. Kārlis pats vēlētos vēl apgūt arī klūgu pīšanu.
Nupat Ventspils svētkos amatnieku dienā radošās darbnīcās viņš iemācījies pīt skalu grozus. Bet patlaban viņa darbnīca ierīkota nelielā, rudenī un ziemā ar “Jotul” krāsniņu apsildāmā ēkā onkuļa zemnieku saimniecībā “Bumbieri”.
Tradicionāli karotes griež no liepas, arī Kārlis izmanto visus lapu kokus, bet visvairāk viņam patīk veidot karotes no augļu kokiem – ābelēm, bumbierēm, plūmēm, ķiršiem, jo tie ir cieti. Liepa esot par vieglu, to viegli griezt kā sviestu, un tas neesot interesanti. Atpūta ir grūtībās, bet patīkamais ir gala rezultāts, uzskata meistars.
No augļu kokiem grieztas karotes kāts būs izturīgāks, bet karotes mūžs atkarīgs arī no lietotāja zināšanām un prasmes.
Karoti nedrīkst sist, likt trauku mazgājamā mašīnā, žāvēt pie karstas krāsns vai plīts, jo tā žūst un sasprēgā.
Reiz Brīvdabas muzejā pie Kārļa pienākusi sieviete un, viņu pazīdama, teikusi – pirms pieciem gadiem pie jums tepat nopirku karoti, nē, nē, ar to viss kārtībā, man tā vienkārši apnikusi. Lūk, ja pareizi lieto, koka karote ir tik ilgmūžīga, ka pat apnīk! Karoti vajag ik pa laikam ieeļļot kaut vai ar cepamo eļļu, jo tad šis galda piederums neizžūs, un pēc tam nosusināt ar papīra dvielīti.
Karotes ir dažādas – ievārījuma karote ar taisno un slīpo, pa katla dibenu braucamo daļu, ir kafijas karotītes, tējkarotītes, cukurtrauka karotītes, ēdamkarotes. “Nav tā, ka es domāju – tagad taisu ēdamkaroti,” stāsta Kārlis.
“Arī koks ar kādu zaru šķiedrā var ieceri pakoriģēt. Sanākusi pat viena līka, deviņdesmit grādos uz sāna. Kā stāsta Kārlis, vidēja lieluma bērza karoti viņš griež apmēram pusotru stundu un tikpat ilgi slīpē. Karotes arī nelako, jo laka ir neveselīga. Tās ieeļļo ar linsēklas eļļu, kas paspilgtina koka tekstūru.
Pajokoju, ka ar bumbieriem droši vien nav problēmu, jo mājas taču saucas “Bumbieri”. Bet no kurienes citi koki? Ik pa laikam kāds piezvanot – zāģējam ābeļdārzu, žēl dedzināt malkā. Varbūt noder?
Akcijā “Satiec savu meistaru!” Kārlis Ziediņš piedalās trešo reizi. Braucot uz sarīkojumu, vienmēr līdzi karotes, kalti. Viņš uz vietas griež, stāsta, un, izrādās, daudzi nemaz nezina, kā karotes griež. Ir stereotipi, ka tas viegli, jo gadatirgos stāv vīri ar nenormālām karošu kaudzēm un visas vienādas.
Bet tās nav taisītas ar roku! Un turpat sēž Kārlis ar savu mazo galdiņu un rāda, kā viss īstenībā notiek: “Parādu, kā top karotes, parādu šo seno vīriešu amatu, cilvēki var pamēģināt paši, neliela reklāma man un Talsu novada Laidzes pagastam, lai ļaudis redz, ka arī pie mums ir aktīvi cilvēki, kas kaut ko dara, un visa dzīve nenotiek tikai lielajās pilsētās.”
Pirms vairākiem gadiem, kad Kārlis pirmoreiz Talsu novada muzejā grieza karotes, viens puisis pamēģinājis, un nu viņš mācās Rīgas Mākslas mediju tehnikumā, prestižā skolā tieši kokgriezējiem un koka amatniekiem.
Svētkos Tukumā kāds pēkšņi ieminējies – bet kur kūku lāpstiņas? Un Kārlis šogad sācis taisīt arī tādas, smalkas, slaidas un vieglas. Šovasar lielā cieņā viņa darinātās matu ķemmes. Tās ir unikālas: no ābeles ķemmes vidus, no saldā ķirša – maliņas. Izturīgas tādēļ, ka atšķirībā no citu darinājumiem Kārlis nelīmē garšķiedrai klāt gala šķiedru, viņam ir savi knifi.
Kāda ir Kārļa Ziediņa filozofija? “Šobrīd modē atkal nāk dabiskais. Bet kas var būt dabiskāks par koku? Ēdot ar silikona plastmasas lāpstiņām, mēs faktiski ēdam arī plastmasu. Nesen ziņās izlasīju par pētījumu, ka cilvēkiem organismā atklāta jau uzkrājusies plastmasa.”
Lai neiznīkst amati
Kārlis Ziediņš dzimis vienu kilometru no “Bumbieriem” – “Ezergalos”, Sasmakas ezera Laidzes galā. Beidzis Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāti, apgūstot mājturības tehnoloģiju un informātikas skolotāja profesiju.
Pieķēru sevi pie domas – viens no tiem, kas izmācījies un atgriezies dzimtajā pusē. Tagad viņš pats ir mājturības tehnoloģijas un tehniskās grafikas skolotājs Valdemārpils vidusskolā, kur pats reiz mācījies. “Rīga ir konveijers, kur cilvēki visu laiku dzīvo stresā,” savu nostāju atklāj Kārlis, “aizbraucis uz Rīgu, nenormāli uzvelkos, burzma, skrējiens.
Mācoties un pēc tam pastrādājot Rīgā, galvaspilsētā pavadīju sešus gadus un sapratu, ka negribu dzīvot sērkociņu kastītē četrās sienās, kur nevari iziet ārā paskaldīt malku, nevari aiziet līdz mežam.
Labāk laukos, kur miers, klusums, pavasarī vardes kurkst dīķī, ziemā un rudeņos brieži tepat iet pa lauku.
Vai Rīgā to var redzēt? Retu reizi Rīgā ieskrien meža dzīvnieks, un visi paniski domā, kā dabūt viņu laukā, lai tikai nenotiek kāda katastrofa.” Varbūt “Bumbieros” nav tās ekstras, pie kā visi pieraduši, bet pamazām.
Kārlim sāp sirds, ka amatu apgūšana vairs nav cieņā izglītības sistēmā: “Nupat biju uz kursiem, un man mēģināja ieskaidrot, ka dizains ir tikai pētniecība, domāšana par to, kā risināt kādu problēmu, un nevis arī gala rezultāts konkrētā priekšmetā – krēslā, karotē. Skolās būšot jāmāca tikai dizaina domāšana. Galarezultāts nebūšot tik svarīgs. Un tādējādi bērni prasmēs būs zaudētāji.
Viņiem tiks atņemts ļoti daudz, jo nemācēs savām rokām izveidot skaistu priekšmetu. Būs klases, kur nedēļā nākotnē ieplānota tikai viena dizaina un tehnoloģiju stunda. Bet vienas stundas laikā neko nevar izdarīt! Arī līdz šim mācību saturā pārāk daudz bija teorijas, bet es uzskatu, ka praktiskā darbošanās ir svarīgāka.
Ir pierādīts, ka darbs ar rokām attīsta sīko muskulatūru un veido arī rakstītprasmi. Ja rokraksts vairs nebūs svarīgs, ja visu tikai ar datoru, tas degradēs sabiedrību.”
Kārlim ir savs viedoklis arī par darbu dalīšanu: “Man var nepiekrist, bet ir lietas, ko dara meitenes un ko puiši.
Kāpēc tiek izjaukts līdzsvars? Nenoliedzu, ir meitenes, kas Amatniecības kamerā ieguvušas zeļļa diplomu, arī kokapstrādē veiksmīgākas par dažu labu puisi, taču tā ir pašas meitenes izvēle. Bet pēc jaunajām ievirzēm visi darīs visu – visi šūs, visi adīs, visi taisīs ēst, visi zāģēs. Bet amati tiks iznīcināti.”
Kārļa Ziediņa mamma stāstījusi, ka arī viņas tēvs Edmunds Ziediņš, kuru Kārlis gan nepiedzīvoja, esot bijis radošs cilvēks, kas aizrāvies ar metālu un koku, un arī rados viņiem ir galdnieki.
Jau četrus gadus “Bumbieros” vēlējusies ierasties Talsu novada komisija, kas apbraukā visus pagastus, meklējot, kam dažādās kategorijās piešķirt titulu “Radošākais novadnieks”. Un nu beidzot Kārlis piekritis, ka ierodas arī pie viņa. “Jo man beidzot ir sava vietiņa, sava darbnīca, ko parādīt,” viņš saka. Bet, izejot laukā, ir atklātāks. Māte stāstījusi, kad “Bumbierus” cēluši, paši dzīvojuši vienā kūts galā. Kaut ēka pussašķiebusies, īstenībā tā ir Kārļa sapņu darbnīca.
Novērtē tālās zemēs
Kārļa Ziediņa darinājumi aizceļojuši uz Kanādu, Ameriku, Ķīnu, Somiju, Nīderlandi. Jā, tie nav lēti, jo atgādina mazus mākslas darbus. Starpniekiem un uzpircējiem gan viņš saka kategorisku nē, jo tie visu prasot par kapeikām, nesaprot, cik liels darbs koka darinājumos ieguldīts.
Tāpēc labāk sēdēt Brīvdabas muzeja gadatirgū. “Sēžu, griežu, cilvēki skatās, varu pastāstīt par katru koku.” Viens vīrs reiz pienācis un teicis – tas viss tev ar frēzēm taisīts. Kārlis atbildējis – jā, ar pašu universālāko, neatkārtojamāko, re, kur vadības bloks – un viņš pieskāries ar roku galvai – un, lūk, divas frēzes, manas rokas. Vīrs apstulbis: tu nopietni? Visu ar rokām?
Šogad Zvejnieku svētkos Kolkā jaunieši no Nīderlandes bijuši sajūsmā, redzot, kā Kārlis strādā. Viņš secinājis: “Citās valstīs roku darbu novērtē, bet pie mums to grib iznīdēt.
Pamatprasmes ir jāapgūst skolā. Bet pat vecāki jautā – kāpēc bērniem darīt to, kas man pašam nepatīk? Kad runā, ka stundās pēc iespējas vairāk vajag izmantot informācijas tehnoloģijas, smejoties pajautāju – kā ar datoru var pielikt gleznu pie sienas? Neesmu pret tām, taču visam jābūt līdzsvarā.
Kad studējot Kārlis Ziediņš bijis apmaiņā Somijā, tur gluži otrādi – atkal cieņā rokdarbi, meitenes lekcijās ada, tamborē, jo tas nomierina. Bet viss ar informācijas tehnoloģijām saistītais ir nervi un stress. Un kas ir labākās zāles? Darbs.
