Šobrīd kontrasts ir graujošs. Ekspertu diskusija par situāciju Daugavas kreisajā krastā 0
Saulainā ceturtdienas pēcpusdienā pieci nopietni kungi un viena dāma sapulcējās Nacionālajā bibliotēkā uz pavisam nenopietnu diskusiju par to, kā attīstīt Pārdaugavas “zināšanu jūdzi”, dažus kilometrus garo joslu, kurā šobrīd koncentrētas lielākās Latvijas augstskolas – Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte, kā arī virkne biznesa objektu – “Z Torņi”, Mūkusalas biznesa centrs.
Šis ir mēģinājums pārstāstīt, kas tur notika, bet par to diskutēs arī “Madcity” šonedēļ.
Arhitekts un pilsētplānotājs Neils Balgalis (N. B.): Mūsu mērķis ir brīvi pārrunāt, kāda ir situācija Daugavas kreisajā krastā un pie kāda rezultāta tā attīstībā mēs vēlamies nonākt. Mūsu mērķis, tāpat kā lielākajai daļai pasaules, ir iekļauties zināšanu ekonomikā.
Taču nelaime tā, ka tas reti kur izdodas. Tur, kur izdodas – Sanfrancisko un Bostonas apkārtnē – attīstība notiek “griezdamās”…
Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks (I. M.): Silīcija ieleja gan veidojās tieši kā vienas universitātes, precīzāk, mehānikas fakultātes projekts. Un tikai tad tas apauga ar jaunuzņēmumiem un biznesu. Viņiem ieleja, varbūt mums būs kalns – Torņakalns.
N. B.: Drusku gan izklausās pēc vēlmju domāšanas. Vai mums tiešām ir kādas priekšrocības tāda izveidošanā?
Rīgas Tehniskās universitātes prorektors zinātniskajos jautājumos Tālis Juhna (T. J.): Mūsu mērķis ir attīstīt tuvo Pārdaugavu – no Ķīpsalas līdz Torņakalnam un Āgenskalnam – par zināšanu un inovāciju rajonu, līdzīgi tam, kā VEF apkārtnē veidojas sakaru un informācijas tehnoloģiju rajons.
Tomēr šobrīd nekāda rajona nav – ir atsevišķas noslēgtas salas.
Mūkusalas biznesa centra valdes priekšsēdētāja Iveta Bahmane (I. B.): Tieši tā. Jaunās LU ēkas ir rokas stiepiena attālumā no Mūkusalas biznesa centra, bet nokļūt tur var tikai pa garu apkārtceļu, jo traucē grāvis.
Tas ir briesmīgā stāvoklī un sen nav tīrīts. Taču, ja sakoptu un uzceltu tiltiņu, rastos vērtīgs vides objekts.
I. M.: Rīgas teritorijas attīstības projektā gan koka tiltiņš pāri grāvim pretī Dēļu ielai ir paredzēts.
T. J.: Tas ir tikai viens elements, taču vienalga ir daudz neizmantotu iespēju. Pirmkārt, ūdensceļi, kas Rīgā ir gandrīz miruši. Ja salīdzina ar citām pilsētām, kas atrodas pie ūdens, redzams, ka te ir potenciāls.
Otrkārt, Torņakalnā plānota “Rail Baltica” stacija – te kāps ārā un iekšā cilvēki un nav skaidrs, kā viņi pārvietosies tālāk un kurp dosies.
Treškārt, Ķīpsalā ir potenciāls zaļajai studentu pilsētiņai – vide to atļauj.
Visbeidzot, Latvijā jāveido zinātnes parks, zināšanu radīšanas inkubators. Starp citu, 90% no perspektīvākajiem Latvijas jaunuzņēmumiem gājuši tieši caur Zaļo inkubatoru.
Manuprāt, Ķīpsalā ir potenciāls zinātnes parka veidošanai un tas jāizmanto – tā ir organizācija, kurā varētu attīstīties jaunuzņēmumi.
Taču tas būtu jāveido visām universitātēm kopā, jo, sadarbojoties dažādu specialitāšu studentiem, rodas visperspektīvākās idejas.
Tāpat tieši šeit varētu veidoties sadarbība ar uzņēmējdarbību, tomēr jāsaprot, ka universitātēm interesē zinātne un izglītība, nevis uzņēmējdarbība un telpu izīrēšana.
Universitātēm vienām pašām veidojot šādu zinātnes parku, tas būtu projekts, kas nestu zaudējumus. Ja atrastos nomnieks, kam būtu interese par šāda veida darbību, varētu veidoties sadarbība.
I. B.: Es gribētu vēlreiz atgriezties pie savienojumiem Pārdaugavā. Vai nav tā, ka, ieguldot nelielas summas tiltiņos, velosipēdu un gājēju celiņos, ūdensceļos, mēs varētu panākt gan vides sakopšanu, gan būtiski labāku komunikāciju?
Pamēģiniet iziet ar kājām, kur vispār Pārdaugavā gājējs vai velosipēdists tiek. Pamēģiniet iekļūt ar velosipēdu Lucavsalā un pastāstiet par savu pieredzi… Tas ir gandrīz neiespējami.
N. B.: Tieši tā, dažus desmitus vai simtus tūkstošu vērti projekti – gājēju tiltiņš, velosipēdu celiņš u. tml. ir tas, kam jādod prioritāte kreisā krasta attīstībā, nevis 60 miljonus vērts transporta savienojums starp Raņķa dambi un Vienības gatvi, par kuru nav zināms, vai tāds vispār būs.
Kaut gan liekas, ka Rīga ātri attīstās, tomēr savienojumi attīstās lēni. “Z Torņi” atrodas blakus Ķīpsalai, bet aiziet uz turieni iedzīvotāji nemaz nevar.
“Z Torņu” komercdirektors Andžejs Neguliners (A. N.): Jā, mūs redz no visurienes, bet atbraukt pie mums nav viegli – apmaldās pat taksisti.
Tas atgādina situāciju, kad esi apmeties dārgā viesnīcā un no balkona redzi jūru, tikai viena problēma – priekšā autostrāde, kuras šķērsošanai jāiet kilometrs vai divi.
Pašreiz ceļš no mums līdz tirdzniecības centram “Olimpija” aizņem 12 līdz 14 minūtes, lai gan tas atrodas tikai pāris simtu metru attālumā.
Mēs saņēmām būvatļauju pirms desmit gadiem, toreiz par mobilitāti domāja maz, bet mūsu kaimiņi – “Filozofu rezidences” – to saņēma pirms pusotra gada un viņiem ir visas tās pašas problēmas – pie viņiem nevar nokļūt.
N. B.: Varbūt filozofiem nekur nav jāiet? Viņiem tikai jāsēž mājās, sastrēgumā pie bibliotēkas un pēc tam pie iekļūšanas savā mājā? Varbūt Rīgas dome uzskata, ka tas veicina refleksiju?
Rīgas Stradiņa universitātes administrācijas un attīstības prorektors Toms Baumanis (T. B.): Domāju, ka mums visiem kopā ir jāiet uz Rīgas domi, citādi neviens neklausīsies. Ir jāiztaisno velosipēdu un gājēju ceļi.
Otra lieta – Pārdaugavā ir trīs maģistrālās ielas – Daugavgrīvas, Slokas un Dzirciema. Viena no tām, Slokas, ir gandrīz mirusi un nefunkcionē. Abas pārējās – “pārgāztas”.
Pa Dzirciema ielu iet viss iespējamais sabiedriskais transports, pa Slokas – tikai viens tramvajs, pa Daugavgrīvas – autobuss uz Bolderāju.
N. B.: It kā jau risinājumi ir visiem skaidri – aiziet, aizbraukt ar riteni, uzlēkt uz elektroskūtera. Ir paredzēts, ka no “Rail Baltica” stacijas Torņakalnā astoņu līdz piecpadsmit minūšu laikā varēs nokļūt līdz lidostai, tas būtu lielisks rādītājs.
Bet – nekas pagaidām nenotiek. Varbūt jāizmanto Āgenskalna aktīvisti, “Hāgenskalna kopiena” – šķiet, visaktīvākā iedzīvotāju organizācija Rīgā? Vai nav tā, ka veiksmīgās nākotnes pilsētas būs tās, kurās iedzīvotāji spēs sadarboties, piedāvāt savus priekšlikumus pilsētai un prasīt to izpildi?
Ja visas augstskolas tagad pateiktu, ka mums vajag nevis koncertzāli, bet gan ieguldīt tos 23 miljonus eiro savienojumos?
T. B.: Inovācijas rodas tur, kur satiekas dažādas zināšanas un specialitātes, kopā pavada laiku, studē un runā. Kāda tur satikšanās – pēdējais Tehniskās universitātes beidzējs, kurš apprecēja mediķi, ir klātesošais Tālis Juhna.
RTU pat ir aizmirsuši, kad bija pēdējais “tusiņš” ar mediķiem.
Ja grib veidot vietu, kur studenti var pulcēties un sanākt – tam jābūt aizejamā attālumā. Tā liecina visa pasaules pieredze.
Taču – ja runājam par šādu parku veidošanu, tad pilsētai un valstij tas dod lielāku pienesumu nekā pašām universitātēm. Tādēļ būtu loģiski, ja šīs puses arī piedalītos.
I. B.: Runājot par universitāšu un biznesa sadarbību, jāteic, ka vismaz Mūkusalas biznesa centra pieredze ir negatīva – cik esam aicinājuši darbā, piemēram, elektriķus, nesekmīgi.
N. B.: Laikam traucē nespēja nokļūt pie jums? Varbūt varam attīstīt trošu ceļu no universitātes uz biznesa centru un “Z Torņiem”. Tas būtu inovatīvs risinājums…
A. N.: Es pievienojos Ivetas Bahmanes teiktajam, mums arī nav izdevies izveidot sadarbību ar studentiem – visi aicinājumi nesekmīgi. Varbūt nav intereses.
Mēs varam radīt “tusiņa” sajūtu Pārdaugavā, pārņemot Kalnciema tirdziņa organizatoru pieredzi, taču vai ar to pietiks Pārdaugavas attīstībai?
Te blakus veidojas dažādi projekti – pārbūvētais Preses nams, “MMM”, paredzētā “Akropoles” laukuma vietā pretī “Olimpijai” būs dzīvojamo māju un biroju komplekss.
Tas viss kopā veidos apbūves apjomu.
Šobrīd kontrasts ir graujošs – esam mēs un simts metru attālumā no mums – zupas virtuve, kas, starp citu, šobrīd piesaista vairāk cilvēku nekā “Z Torņi”.
N. B.: Varbūt tieši Kalnciema kvartāla “tusiņa” gaisotne ir tas, kas jāpārņem, lai attīstītos. Universitātes te būs un paliks. Iedzīvotāju kopiena un Kalnciema kvartāls paliks.
Taču tie pagaidām ir tikai atsevišķi fragmenti. Jautājums ir par pievilcīgas vides radīšanu, un tās dēļ šie fragmenti ir jāsavieno.
Ja nav cilvēku kustības – tad to vietā kustas mašīnas. Vide jāpiepilda ar citu kustību.
