“Šobrīd izskatās, ka valsts vara kā tāds gādīgs saimnieks papliķē sargsunim pa muguru un saka “labs suns!” Kasparāns par ordeņa piešķiršanu žurnālistiem 19
„Politikā un jebkurā sabiedriskās dzīves jomā svarīga loma ir simboliem. Ja šoreiz būtu apbalvoti divi trīs žurnālisti, neviens tam nepievērstu uzmanību,” savu viedokli par ordeņa piešķiršanu RīgaTV 24 diskusiju raidījumā „Pilna bilde” pauda sabiedrisko mediju portāla „Lsm.lv” žurnālists Ģirts Kasparāns.
„Bet te pēkšņi tāds ordeņu birums! Veseli divpadsmit cilvēki no žurnālistu saimes tika apbalvoti, un tas tomēr bija signāls.”
Kasparāns iepriekš savā Facebook publicējis plašāku viedokli par šo tēmu.
“Man ir divējādas sajūtas, lasot ziņu, ka Valsts prezidents un Ordeņu kapituls nolēmuši apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni uzreiz duci manu kolēģu, žurnālistu (Jāni Domburu, Aivaru Ozoliņu, Nelliju Ločmeli, Ilzi Jaunalksni–Rēderi, Jāni Krēvicu, Māru Libeku, Eduardu Liniņu, Ingu Spriņģi, Ilzi Strengu, Ingu Šņori, Aidi Tomsonu un izcilo vārda meistaru Egīlu Zirni).
No vienas puses, tiešām prieks par kolēģiem, kas visi ir augstas klases profesionāļi un neapšaubāmi ir pelnījuši valsts augstāko apbalvojumu. Daudzus no viņiem pazīstu personīgi, un varu teikt, ka viņi ir ne tikai talantīgi žurnālisti, bet arī forši, atsaucīgi cilvēki.
Un tomēr, kā teiktu mūsu bijušais valdības vadītājs Ivars Godmanis, ir kāds liels BET:
šāda masveidīga ordeņu piešķiršana žurnālistiem man šķiet diezgan bezgaumīgs gājiens no Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula puses.
Ja ordenis vienlaikus tiktu piešķirts 12 ārstiem vai 12 aktieriem, es neko neteiktu, bet žurnālistika ir profesija, kurai ir īpašas attiecības ar valsts varu. Esmu pārliecināts, ka Valsts prezidents Egils Levits (augstākās klases jurists) un Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte (bijusī laikraksta “Diena” vadītāja, kas žurnālistikā apēdusi daudzus pudus sāls) to visu zina daudz labāk par mani, bet man šķiet, ka viņi nav īsti aizdomājušies, kā tas viss izskatās no malas.
Kā zināms, žurnālistus dēvē arī par demokrātijas sargsuņiem, kuru uzdevums ir aizstāvēt sabiedrības intereses un uzraudzīt politiķus, valsts varu. Bet šobrīd izskatās, ka ar šo ordeņu pasniegšanu valsts vara Levita personā kā tāds gādīgs saimnieks papliķē sargsunim pa muguru un saka “labs suns, labs suns!”.
Esmu pilnīgi drošs, ka ordeņa saņemšana nekādā veidā neietekmēs manu kolēģu profesionālo attieksmi un viņi arī turpmāk kritiski izvērtēs gan Levita, gan citu politiķu darbību. Taču ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”, kas visi ir uz vienu roku un darbojas tikai savās interesēs.
Jāņem vērā arī tas, ka Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte savulaik bijusi priekšniece lielai daļai tagadējo ordeņa saņēmēju. Tad nu zināmām aprindām ir piespēlētas visas kārtis, lai varētu bļaut, ka “sorosītu banda apbalvo cits citu” un “Ēlerte izdala valsts ordeņus saviem draudziņiem”.
Vēl viena dīvainība ir nesaprotamie kritēriji ordeņa šķiru izvēlē, jo Domburam, Ozoliņam un Nellijai ir piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pārējie tiks pagodināti ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Man īsti nav skaidrs, ar ko Ozoliņa nopelni Latvijas labā ir lielāki par Tomsona nopelniem un kādēļ Domburs izpelnījies augstāku novērtējumu nekā Spriņģe.
Bet šajā jomā nav trūcis absurdu lēmumu. Manuprāt, spilgtākais piemērs bija 2017. gadā, kad talantīgais dūru vicinātājs Mairis Briedis tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet Ordeņu kapituls nosprieda, ka tādām izcilām personībām kā Uldim Marhilēvičam, Gunai Zariņai un Skaidrītei Lasmanei pienākas vien ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Visu cieņu Mairim Briedim, viņš ir lielisks bokseris un Latvijas patriots, bet manā subjektīvā vērtējumā viņa veikums un nopelni Latvijas labā nav ne desmitā daļa no tā, ko paveikuši Marhilēvičs, Zariņa un Lasmane.
Ordeņa saņēmējiem novēlu izbaudīt šo brīdi un ceru, ka ar savu darvas karoti nebūšu sabojājis viņu medus mucu,” viņš raksta.
Raidījums tapis sadarbībā ar NEPLP sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.
