“Šobrīd Eiropai nav skaidra ekonomiskā atveseļošanās plāna!” Godmanis iezīmē, kad varētu atgriezties pirmskrīzes līmenī 46
“Līdz šim visi Eiropā strādāja ar stratēģiju 2020. gadam, tie bija ilgstoši iestrādāti konkrēti cipari, tad, kad vajadzēja izstrādāt nākamo stratēģiju, sākās konvids. Šobrīd, pilnīgi formāli, nav tādas stratēģijas, kas sauktos Eiropas ekonomiskā stratēģija, piemēram, 2030 vai 2050 un tā tālāk,” RīgaTV 24 raidījumā “Kārtības rullis” atklāj Ivars Godmanis, Latvijas Ministru prezidents (1990 – 1993; 2007 – 2009).
Šobrīd ir tā saucamais baltais papīrs, kurā ir centrālās bankas priekšnieku, dažādu komisiju vīru pieci scenāriji Eiropas nākotnei, dažus no tiem Godmanis paskaidro vienkāršoti, visiem saprotami. Pirmais scenārijs – viss paliek tā kā tagad ir, neko daudz nemaina, Lielbritānija izstājusies, bet nekas cits nemainās.
Otrs scenārijs – tie, kuri grib darīt vairāk, tie var darīt vairāk, pārējie var nedarīt. Tas attiecas uz kopējo fiskālo politiku, nodokļu politiku.
Trešais variants, kā Godmanis saka, pavisam traks, ka Eiropa paliek decentralizēta un visas valstis kā Anglija, ne gluži izstājušās no savienības, bet katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem, notiek tikai ekonomiska preču apmaiņa.
Pēdējais scenārijs, kad visi kopā sanāk un dara vienā virzienā pozitīvo.
“Problēma, ka viņi tos piecus scenāriju izlaida, bet es neesmu redzējis, kā tas matrealizētos tālāk. Eiropas parlaments varētu kaut ko pastrādāt tajā jautājumā, bet, redziet, pandēmija ir smaga lieta, tāpēc jāpieņem dažādi atlabšanas mehānismi, daudzgadu budžets, regulas, es domāju, ka viņi pie tās stratēģijas netiek,” uzskata bijušais Ministru prezidents.
Pie kuriem no šiem punktiem Eiropa šobrīd pandēmijas laikā ir vistuvāk?
“Es domāju, nedod dievs, ja kaut kas sāksies Eiropas iekšienē, ka sāksies segregācija un sadalīšanās pandēmijas sekās. Eiropas komisija pēdējā ziņojumā pateica, ka atveseļošanās pakāpeniski uzsāksies, bet 2022. gadā mēs 2019. gada līmeni vēl nesasniegsim, drīzāk cer uz 2023. gadu, bet viņi teica arī vienu negatīvu lietu, ka stipri atšķirsies situācija dalībvalstīs,” Godmanis teic.
Ja stipri atšķiras dalībvalstīs situācija, kā atveseļošanās notiek, tad tas rada papildus risku, ka var sākties decentralizācija. Tas nozīmē, ka dalībvalstis vairs neuzticas kopējiem lēmumiem svarīgos attīstības jautājumos.
