Šobrīd cilvēkiem nav drošības par rītdienu! Kā pandēmijas laikā “nepazaudēt galvu” 2
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 pandēmijas otrais vilnis ir pārņēmis arī Latviju, un gandrīz katra diena nāk ar sliktām ziņām: simtiem saslimušo, arvien jauni ierobežojumi, kas maina ierasto dzīves kārtību. Šajā situācijā ir apdraudēta ne tikai mūsu fiziskā, bet arī garīgā veselība, tādēļ ir svarīgi laikus vērsties pēc palīdzības, lai neļautu skumjām un depresijai nomākt dzīvotprieku.
Pavasarī, kad Covid-19 sasniedza Latviju, bija lielākas bailes un neziņa, jo vēl īsti nebija skaidrs, kas tas ir par “zvēru” un kādas briesmas tas mums atnesis,
toties bija arī vairāk cerību, jo dienas kļuva arvien garākas un siltākas, tādēļ šķita, ka biedējošais vīruss varētu izgaist līdz ar vasaras sākumu.
Šīs cerības daļēji piepildījās, taču tagad “nezvērs” ir atpakaļ, vēl lielāks un niknāks, turklāt nākas samierināties ar domu, ka mūs gaida gara un smaga ziema. Gribētos kā lācim iegrimt ziemas miegā un pamosties pavasarī, kad, iespējams, būs pieejama vakcīna un koronavīruss zaudēs savu spēku, taču pagaidām nākas pielāgoties situācijai un domāt, kā pārdzīvot ziemu.
“Cilvēkiem, kas jau līdz šim bijuši nomāktā stāvoklī, pandēmijas saasināšanās un jaunu ierobežojumu ieviešana ir smags trieciens. Daudzi cerēja, ka pandēmija beigsies un viss ātri vien atgriezīsies ierastajā kārtībā, taču otrais vilnis ir iedragājis šīs cerības.
Ja cilvēkam ir nosliece uz trauksmi vai depresiju, tagad iespējama simptomu saasināšanās,” secina ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons.
“Tagad sācies gada tumšākais laiks, bet pandēmijas dēļ iespējas iziet ārpus mājas un izklaidēties ir ierobežotas, tādēļ arvien vairāk laika nākas pavadīt sava mājokļa četrās sienās. Daudziem ir grūti samierināties ar šo situāciju.”
Psihoterapeits un mācītājs Uldis Jumejs uzsver, ka nedrīkst krist panikā, jo stress atņem cilvēkam spēku un enerģiju, bet novājināts organisms ir viegls upuris vīrusiem. Jumejs atzīst, ka Covid-19 pandēmija ir kļuvusi par smagu pārbaudījumu gan sabiedrībai, gan atsevišķiem indivīdiem.
“Šobrīd cilvēkiem nav drošības par rītdienu.
Viņi nezina, vai rītdien viņiem vēl būs darbs, vai varēs nopelnīt iztiku sev un ģimenei. Tas būtu valdības svarīgākais uzdevums: mazināt šīs bažas, nodrošināt, lai šajā grūtajā laikā neviens nepaliek bez atbalsta un iztikas līdzekļiem.”
Attālinātā palīdzība
Svarīgs darbs ir veicams arī garīgās aprūpes profesionāļiem: psihologiem un psihoterapeitiem, mācītājiem, uzticības tālruņu darbiniekiem, kas uzklausa grūtībās nonākušos cilvēkus. Kā stāsta garīdznieks Juris Rubenis, pēdējā laikā viņš daudz runā ar cilvēkiem, kam nepieciešams atbalsts, piemēram, viņu tuvinieki ir saslimuši ar Covid-19, un cilvēks nezina, kā reaģēt uz šīm ziņām.
“Ne visi cilvēki ir spējīgi paši nonākt pie atziņas, ka viņiem nepieciešama palīdzība.
Daudziem šķiet, ka jācenšas turēties līdz pēdējam, jo vēršanos pēc palīdzības viņi uzskata par vājuma izpausmi. Diemžēl kādā brīdī viņiem nākas secināt, ka ar saviem spēkiem būs par maz,” spriež Rubenis.
Pieprasījums pēc kāda, kas uzklausīs tavu sāpi, ir liels, un šajā nišā parādījušies pat biznesa projekti. Piemēram, šonedēļ darbu sāka maksas tālruņa līnija “Uzklausīsim!”, kas piedāvā izrunāt visu, kas sakrājies uz sirds, turklāt līnijas darbinieki esot gatavi uzklausīt arī lamāšanos.
“Dzīvē ir situācijas, kad cilvēks ir saspringts, nesaprasts, uzvilcies, un tā vietā, lai izlādētu savas dusmas uz tuviniekiem, mēs piedāvājam piezvanīt profesionāliem uzklausītājiem. Emocijām ir jādod telpa, un ar šo jauno pakalpojumu mēs ceram palīdzēt atbrīvoties no dusmām, nomierināt satraukumu un palīdzēt cilvēkam atgūt līdzsvaru,” vēsta projekta vadītāja Inga Muižniece.
Par sarunu tiek iekasēti 60 centi minūtē, bet citviet ir pieejami arī bezmaksas pakalpojumi, piemēram, krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts tālrunis (67222922, 27722292).
Arī psihoterapeiti un mācītāji ir pielāgojušies darbam jaunos apstākļos, tādēļ piedāvā ne tikai klātienes, bet arī attālinātu palīdzību. “Pēdējā laikā es daudz strādāju attālināti, runāju ar cilvēkiem tiešsaistē, ar “Skype” vai “Zoom” programmu palīdzību.
Ja sarunā ir iesaistīts lielāks cilvēku skaits, šis veids nav tik efektīvs, bet “viens pret vienu” formātā tas darbojas ļoti labi.
Es varu paskatīties cilvēkam acīs, sajust viņu un ļauties mijiedarbībai. Faktu, ka starp mums ir ekrāns, es neuzskatu par traucēkli. Protams, tas nevar pilnībā aizstāt saziņu klātienē, bet šīs tehnoloģijas ir svarīgs palīglīdzeklis, lai mēs varētu strādāt arī pandēmijas laikā,” stāsta Juris Rubenis.
Neļauties aizspriedumiem
Latvieši pārsvarā ir introvertu tauta, kas nelabprāt runā par savām emocijām un cenšas neizrādīt, ka viņiem ir slikti. “Daudziem šķiet, ka viņiem pašiem izdosies tikt galā ar savām problēmām. Ir arī tādi, kas mierinājumu meklē alkoholā,” atzīst psihoterapeits Raimonds Lazda. “Pavasarī piedāvāju cilvēkiem iespēju saņemt bezmaksas konsultācijas saistībā ar krīzes izraisītām problēmām, bet atsaucība bija neliela.”
Pētījumi gan rāda, ka Covid-19 pandēmija ir negatīvi ietekmējusi daudzu Latvijas iedzīvotāju garīgo veselību. Piemēram, “Kantar” veiktā aptauja rāda, ka vairāk nekā 40% strādājošo pandēmija un tās dēļ noteiktie ierobežojumi ietekmēja emocionālo labsajūtu. No krīzes nav pasargāti arī mediķi, kas pandēmijas laikā vistiešāk saskaras ar slimību. Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Laura Valaine vēsta, ka Latvijā katrs ceturtais ārsts ir ar depresijas simptomiem.
Introvertiem ir nedaudz vieglāk samierināties ar dažādiem ierobežojumiem, jo viņiem nav tik svarīgi apmeklēt dažādus pasākumus un baudīt aktīvu sociālo dzīvi, taču ilgstoša izolācija var negatīvi ietekmēt ikviena cilvēka garīgo veselību. Sevišķi liels risks ir gados vecākiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi (Latvijā vientuļo pensionāru īpatsvars ir viens no augstākajiem Eiropā).
Pat ja sirmgalvim ir bērni, šobrīd daudzi izvairās apmeklēt vecākus, jo raizējas, ka varētu aplipināt viņus ar bīstamo vīrusu.
Raimonds Lazda norāda, ka mūsu seniori ir vairāk gatavi pārciest dažādas grūtības, jo pieraduši sakost zobus un nežēloties. Taču jebkurai izturībai ir robežas, tādēļ ir svarīgi sajust īsto brīdi, kad jālūdz palīdzība no citiem. “Padomju laikā augušiem cilvēkiem ir aizspriedumi pret psiholoģiskās palīdzības saņemšanu. Mūsdienu bērni aug vidē, kur skolās viņiem ir brīvi pieejams psihologa atbalsts, bet iepriekšējām paaudzēm nav šādas pieredzes,” secina psihoterapeits Lazda.
Izlādē dusmas
Psiholoģiskais atbalsts ir nepieciešams arī ģimenes cilvēkiem, jo šajā laikā saasinās dažādi konflikti, kas ikdienā bija noklusēti. Ja vīrs un sieva spiesti strādāt no mājām, turklāt paralēli nākas pieskatīt bērnus, kas nevar iet uz skolu, neizbēgami sākas rīvēšanās. Turklāt pandēmijas dēļ ierobežotas arī izklaides iespējas, kas agrāk deva iespēju izrauties no mājas un atslēgties no ikdienas.
Ja cilvēks ilgu laiku uzkrāj sevī dusmas un neapmierinātību ar apkārt notiekošo, agri vai vēlu tās izlauzīsies uz āru. Šādā gadījumā tiek meklēts kāds vainīgais, kam uzvelt atbildību par savām problēmām. Tas rada labvēlīgu augsni dažādām sazvērestības teorijām.
Pavasarī vairākums sabiedrības bez liekas kurnēšanas samierinājās ar ierobežojumiem, bet šobrīd arvien vairāk cilvēku apšauba to lietderību, piemēram, atsakās valkāt sejas maskas.
“Mēs redzam, ka citās valstīs notiek protesti un pat grautiņi, kas vērsti pret ierobežojumiem.
Sēžot mājās, cilvēkiem sakrājušās negatīvas emocijas, ko viņi izlādē šādā veidā,” spriež psihoterapeits Lazda. Viņš gan nedomā, ka šādi protesti varētu strauji izplatīties arī pie mums.
RSU Psiholoģijas laboratorijas vadošā pētniece Jeļena Ļubenko, kas pētījusi Covid–19 ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju psiholoģisko stāvokli, vēsta, ka vismaz pirmā viļņa laikā Latvijā cilvēki bija motivēti ievērot speciālistu ieteikumus, kuru mērķis bija ierobežot slimības izplatīšanos. Ļubenko norāda, ka krīzes situācijā ir svarīgi izturēt stresu un pielāgoties jaunai situācijai.
“Mēs redzam, ka cilvēkiem, kam bija iespēja turpināt iet uz darbu, strādāt klātienē un saņemt apkārtējo atblastu, vidēji bija vieglāk piemēroties pārmaiņām. Daudz grūtāk klājās tiem, kas smagi cietuši Covid krīzes dēļ, piemēram, palikuši bez darba.”
Viss ir pārejošs
Šobrīd papildu stresu rada neziņa un neskaidrība par nākotni, jo neviens nevar pateikt, cik ilgi mums nāksies sadzīvot ar ierobežojumiem. Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons saviem pacientiem iesaka neignorēt problēmas, bet laikus ķerties pie to risināšanas.
“Nevis gaidīt līdz janvārim un cerēt, ka viss atrisināsies pats no sevis, bet jau tagad aktīvi darboties lietas labā. Tas attiecas gan uz darba un finanšu lietām, gan savstarpējo attiecību jautājumiem.”
Psihoterapeits un mācītājs Uldis Jumejs aicina ikdienā atrast laiku sev un kādām patīkamām nodarbēm. “Pat ja esi iesprostots mazā dzīvoklītī kopā ar vairākiem cilvēkiem, vienmēr ir iespējams atrast risinājumu. Piemēram, uzlikt austiņas un klausīties sev tīkamu mūziku.
Labai mūzikai ir dziedinošs spēks.”
Dvēseles mierinājumu iespējams rast arī baznīcā. “Ja nevēlies apmeklēt dievkalpojumu kopā ar citiem, vari aiziet uz baznīcu dienas vidū, vienkārši pasēdēt un padomāt par to, kas ir svarīgs.”
Jumejs iesaka neaizmirst arī par fiziskām aktivitātēm, jo tās palīdz stiprināt ne tikai miesu, bet arī garu. “Es kā ārsts visiem iesaku stiprināt organisma imunitāti. Pēc iespējas biežāk doties pastaigās, paelpot svaigu gaisu. Pats labprāt eju skriet pa mežu. Brīvā brīdī ar ģimeni aizbraucam pie jūras, lai kārtīgi izstaigātos.”
Sarunās ar saviem pacientiem Jumejs mēģina viņus iedrošināt un aicina nezaudēt cerību. “Runājot ar cilvēkiem, stāstu viņiem par ķēniņu Zālamanu, kura gredzenā bija iegravēta frāze “Un arī tas pāries”.
Domāju, ka tā ir laba devīze, kas palīdz saprast: visas grūtības mūsu dzīvē ir pārejošas, un reiz pienāks labāki laiki.”
