“Šobrīd atpūšamies vienā mājā un gatavojamies iet saunā” – fragmenti no Krievijas armijas telefona sarunām 0
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Kā zināms, visas valstis ir miermīlīgas, un visas gatavojas karam.” Staņislavs Lems
Jau otro mēnesi Krievijas iebrukums Ukrainā ir tēma Nr. 1 gan masu informācijas līdzekļos, gan sociālajos tīklos. Tur līdztekus agresoru nosodošiem viedokļiem joprojām – tiesa, nu jau retāk – sastopami ieraksti, ka “Ukrainā nešauj īstie krievi, bet Putins” un “ja zaldātu mātes zinātu, ko viņu bērniem pavēl darīt, Krievijā sāktos milzīgi protesti un karš beigtos”. Bez šaubām, tā gribas domāt, turklāt liekas pašsaprotami, ka neviena māte savu lolojumu nesūtīs asinspirtī. Diemžēl Krievijas sabiedrībā ne loģika, ne morāles normas nedarbojas, bet valda necilvēciskas noskaņas, attaisnojot nogalināšanu un laupīšanu. To apstiprina iebrucēju pārtverto telefona sarunu ieraksti. Piemēram, šis.
Vīrietis: “Man viss labi. Šobrīd atpūšamies vienā mājā un gatavojamies iet saunā.”
Sieviete (līksmi smejot): “Neko sev jums tur! Kad māja ar saunu, tad jau laikam…”
V. (pārtraucot): “Jā, liela izvēle. Un visām mantām augsta kvalitāte. Sporta apavi gan valkāti, bet…”
S. (apsteidzot): “Noderēs. Brāļa puikam vajag. Saki, bagāts nams?”
V.: “Ojā! Lapene ar pītām mēbelēm. Trekni dzīvojusi ģimenīte. Ne tā kā mēs. Par to jau hoholi tik nikni sitas. Pag, atradu vēl vienu skapi – sporta krekli, treniņtērpi…”
S.: “Ņem visu pēc kārtas. Paši uz vietas sašķirosim. Nav godīgi, ka viņi tur peldējās greznībā, kamēr mēs no rokas mutē. Jā, tavai mātei jaunus ziemas zābakus vajag.”
V.: “Atceros. Te nav. Iepriekš jau citi puiši darbojušies…”
S. (smejas): “Jūs gan esat lempji, ka ļaujat nosmelt krējumu. Vajag kustēties ašāk.”
Izklausās pēc dialoga, kur sieva instruē uz lielveikalu aizgājušu vīru, un abu sarunā visbriesmīgāk skan marodierisma pasūtījums. To acīmredzot pildījis arī Hersonas pievārtē kritušais krievu armijas leitnants Jurijs Deņisovs – viņa “ekipējumā” bija ne vien pusducis mobilo tālruņu un sauja zeltlietu, bet arī jau krietni palietotu lūpu krāsu un krēma tūbiņas.
No Baltkrievijas pilsētas Moziras pasta iebrucēju karavīri ar Krievijas kurjerdienesta starpniecību pāris dienās nosūtījuši ģimenēm trīs tonnas salaupītā. Smagākā paka sver 450 kg. Marodieru ģimenes saņems apģērbus un apavus, veļas mašīnas un televizorus, virtuvē noderīgas mantas un kāds pat automašīnas bagāžnieka vāku. Sūtītāju dati, tālruņa numurus ieskaitot, jau publiskoti – mūsdienu virtuālajā telpā šo “varoņdarbu” pēdas ir labi redzamas un izsekojamas.
Publiskoti arī virsnieku uzvārdi no karaspēka daļas, kas sarīkoja necilvēcības orģiju Kijivas piepilsētā Bučā. Pēc tur notikušā pasaule ir mainījusies tik lielā mērā, ka daudzi no mums ne vien apšauba, bet noraida Bībelē deklarēto kristīgo piedošanu ienaidniekam. Sakiet, vai iespējams piedot sešgadīgas meitenes izvarošanu (liecinieku apstiprināts fakts!) viņas mātes acu priekšā. Nemūžam! – saku, un no šī viedokļa neatkāpšos.
Pēc Bučas un Irpiņas slaktiņiem dzird sakām: beidzot Eiropai atvērās acis un izdabāšana Krievijai vairs nenotiks. Nu, cerams. Taču pārāk ilgi Eiropa nolaistiem plakstiņiem sēdējusi līdzās Krievijai starptautiskās instancēs un tās agresīvās prasības bieži izpildījusi. Piemēram, EDSO augstā komisāra posteni nacionālo minoritāšu jautājumā Eiropas Padome 1993. gadā steidzās izveidot, tiklīdz mūsu austrumu kaimiņa ārlietu ministrija ierunājās par tautiešu diskrimināciju Baltijas valstīs.
Komisāra pienākumu līdz 2001. gadam pildīja Nīderlandes sociāldemokrāts Makss van der Stūls (jau mūžībā), un viņa biežās vizītes Latvijas tolaiku politiķi atceras kā zobu sāpes: vajadzēja taisnoties gan par valsts valodas likuma pantiem, kuri nepatika Krievijai, gan par pilsonības iegūšanas noteikumiem – eksāmena testi esot pārāk sarežģīti u. tml. Arī nesenā pagātnē esam dzirdējuši mājienus, ka laiks aizmirst vēsturiskos aizvainojumus no PSRS laika, tagadējā Krievija ir jauna valsts ar citu skatījumu un vērtībām. Tās nu labi redzamas pēc iebrukuma Ukrainā. Skaties, Eiropa!
Atgriežoties pie Krievijas māšu protesta gaidām, vietā būs tagad Astrahaņā dzīvojošas paziņas stāsts. Viņa strādā vietējā laikraksta redakcijā un, saņēmusi uzdevumu intervēt Ukrainā kritušo tuviniekus, bija pārliecināta – satiks sēru nomāktus cilvēkus. Bet jau pirmajā ģimenē karavīra māte nemaz neļāva līdz galam norunāt līdzjūtību: “Ak, viss ir labi, dabūsim tik naudas, cik viņš te nekad nenopelnītu, un mazbērniem tagad būs dzimtenes sarga pienākumu pildījis tētis varonis, nevis nodzēries dienderis.”
Nu, lūk. Nākamo paaudzi Krievijā baros ar tēvu varonības stāstiem, un izaugusi tā vēlēsies sevi pierādīt jaunos karagājienos, kam nesen mērķi nospraudis KF Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs: “… jārod iespēja beidzot uzcelt atvērtu Eirāziju – no Lisabonas līdz Vladivostokai.” Tā ka – gaidi krievu pulkvežus un leitnantus, Portugāle, ja Ukraina zaudēs.
