Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Aktrises Baibas Indriksones atmiņas 0
Ilona Brūvere, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
(2. fragments. Sākumu skat. Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs. Nacionālā teātra aktrises Baibas Indriksones atmiņas.
Stāsta aktrise Baiba Indriksone
Skolā man nebija laika draudzēties. Kad mācījos 3. ģimnāzijas astotajā klasē, atceros ļoti skaistu meiteni, viņu sauca Vija Artmane. Pirmajā skolas dienā Vija runāja dzejoli. Tad viņa pazuda.
Kad meitenēm prasīju, kur ir tā skaistā meitene, viņas teica, Vija esot uzņemta Dailes teātra studijā.
Un kaut kā caur mammas frizieri es arī tiku pie teātra pedagoga Mača uz pārrunām. Un viņš man saka: “Vai, meitenīt, vispirms jau jābeidz vidusskola!”
Protams, es drausmīgi raudu, esmu tuvu nervu sabrukumam.
Nonāku slimnīcā no tiem pārdzīvojumiem, ļoti uzbarojos, jo mamma man uz slimnīcu nes visādus gardumus. Un pēc slimnīcas esmu tik apaļa, radi jau sāk domāt, ka esmu stāvoklī.
Mamma laikam par to slimnīcu frizierei izpļāpājusies, un Mačs ar savu roku uzraksta man vēstuli par to, ka nekas nav zaudēts, jābeidz skola. Tā nu es skaidri saprotu, skola ir mans lielākais ienaidnieks. Beidzot astoto klasi, lieku eksāmenus arī par devīto. Tā ka astotajā klasē mācos ar vienām meitenēm, bet desmitajā jau ar citām. Skolā esmu maz, mani paņem filmēties “Rainī”.
Un tad jau pēc desmitās klases ieskaita Teātra institūta otrajā kursā. Tā ka esmu izskrējusi cauri saviem vidusskolas gadiem milzīgā ātrumā.
Atceros gadījumu, kas saistīts ar meiteņu iekārotajām kaprona zeķēm. Mums skolā bija direktore, kura maija svētkos meitenēm aizliedza staigāt zīda zeķēs.
Ir silts laiks, mēs, meitenes, satiekamies kanāla malā un izlemjam bastot. Braucam uz Mežaparku un fotografējamies veļā pie estrādes. Vakarā ir vecāku sapulce. Klase norunā, ka vecākiem neko neteiks, lai neviens uz skolu nenāk. Es palieku viena, kas ies, tomēr esmu apzinīga, un mana mamma arī nāk. Vakarā gan skolā saņemu brāzienu par visas klases grēkiem.
Direktora kabinetā vēl paspēju norunāt Baibas monologu, un tā man tā lieta beidzas, bet pēc tam visa klase par sodu pārnēsā akmeņus skolas sētā. Es, protams, jūtos kā nodevēja. Bet tā tas sanāk. Skolu es nebeidzu. Pamatskolas izlaidumu svinu Zālīšos, un mēs tur visi esam tautastērpos. Ir 1947. gads. Aktieros kurss ir draudzīgs. Bet nu jau visi miruši, palikusi tikai Skurstene Veltiņa un es. Tā nu ir. Nezinu, kur esmu tik ilgi aizsēdējusies.
Mans tēvs Latvijas laikā ir augsta ranga ierēdnis Latvijas Bankā. Vācu laikā, kad tuvojas krievi, banka sagādā ģimenei biļetes uz bēgļu tvaikoni. Uz kuģi pasažierus ved no Akmens tilta. Un mums tur ir rezervēta kajīte. Vecāmamma, mamma, brālis un es, visi ar čemodāniem stāvam pie piestātnes.
Cilvēki kaut kur skrien un spiežas, bet mēs gaidām, kad varēsim ieņemt rezervētās vietas. Te pēkšņi paziņo, ka vietu uz kuģa vairs nav. Nakšņojam bērnu poliklīnikā, kur uz fasādes rakstīts “Kraft durch Freude”, un nākamajā dienā no Andrej-ostas dodamies Vācijas virzienā. Tētis jau ir Vācijā un strādā kādā vācu bankā Berlīnē.
Kad esam galā, kāds baltvācietis mums sagādā drusku naudas, mazliet pārtikas, un mēs dodamies cauri visai Vācijai uz Neukirchen, lai pārlaistu kara laiku.
Tur ir tāds liels, liels ezers. Un es atceros, kāda tur bija ziema. Ir tumšs. Slidoju uz ezera, apkārt nav neviena cilvēka, te pēkšņi dzirdu, krakšķ ledus. Jā, tā bija pirmā reize, kad iepazinu bailes no nāves.
Mamma strādāja sanatorijā, kur no Hamburgas atveda zēnus, kuriem tēvi bija iesaukti armijā un kurus mātes vienas nespēja savākt. Algu gan manai mammai tā arī nesamaksāja. Ko es vēl atceros? Atceros, kā braucām uz Šverīnu, tur bija tāda ļoti skaista pils, un sākās amerikāņu armijas lidmašīnu uzlidojums. Debesis palika tumšas, gaisā drebēja dobjš, sīcošs troksnis.
Vienreiz mēs arī braucām pie tēva uz Berlīni. Bet tur jau nebija, kur palikt! Mums Vācijas laukos tomēr bija viena liela istaba privātmājā un mežs blakus, kur paslēpties. Tur neviens virsū bumbas nemeta. Kad aizbraucām pie tēva, atceros, kā gājām cauri drupām, tā bija sabombardētā Berlīne.
Visapkārt drupas, bet lielā bankas ēka stāvēja neskarta ar visiem stikliem. Ienākot novilkām virsdrēbes, un pēkšņi trauksme. Tā bija tāda drausmīga sajūta, visi steidzas uz patvertni un satraukti, ik mirkli pavadot cerībā, ka izdzīvos. Tur lejā varēja labi dzirdēt, kā augšā viss rīb un šķind. Kad nācām atkal augšā, visi logi bija izsisti, un uz mūsu mēteļiem gulēja stikla lauskas.
Karš beidzās, palikām krievu pusē, atstājis sabombardēto Berlīni, tēvs bankas uzdevumā devās uz Ķelni.
Kad beidzās karš, viņš palika rietumu pusē. Dīpīšu nometnē satika savu tēvu, brāli un pamāti. Daudz vēlāk, kad slepus sarakstījāmies, viņš vēstulēs mammai pārmeta, kāpēc mēs palikām pie krieviem un nepārgājām robežu. Tad taču mēs visi būtu kopā! Bet tas nemaz nebija iespējams.
Es gulēju slima ar tīfu, tad saslima arī mamma un brālis. Mani izglāba dakteris, kura acu priekšā izvaroja un nošāva sievu. Viņam vairs savas dzīves nebija žēl, un viņš darīja visu, lai es izdzīvotu. Gadu bijām pavadījuši Vācijā, slēpjoties no kara. Pēc gada bēgļiem paziņoja, ka jābrauc atpakaļ uz dzimteni. Un mēs ešelonā caur Ščecinu, Rostoku un Baltkrieviju devāmies atpakaļceļā.
Braucām ilgi, veselus trīs mēnešus. Ārā ziema. Auksti. Kad iebraucām Rīgā, vairs nebija, kur palikt, mūsu dzīvoklī jau bija iemitinājušies sveši cilvēki.
Tāda bija jaunā kārtība. Draugi mūs kaut kur izmitināja pie sevis. Un sākās pavisam cita dzīve. Tēvs kā vientuļnieks devās uz Angliju. Bēgļi bez ģimenes varēja šķērsot valsts robežu, tikai viņiem divi gadi tur bija jāstāda mežs. Vīrieši, kas nonāca šai bēgļu nometnē, pēc gada varēja izsaukt arī savas ģimenes.
Bet viņš bija viens! Viņam ģimenes vairs nebija. Mans tēvs visu mūžu mitinājās kaut kādās mazās, īrētās istabiņās. Un mamma nekad vairs neapprecējās. Ar laiku mēs saņēmām mazu istabiņu komunālā dzīvoklī. Tur mamma varēja gulēt vienā gultā ar vecomāti, es nakšņoju uz veca zofā, bet brālis uz saliekamās gultas. Pēc sešiem gadiem apprecējos ar Aleksandru Leimani. Ar Sašu.
Baiba būs aktrise. Man vienmēr paticis uzstāties un visādi izrādīties. Kad sāku iet skolā, man mamma uzšuva sarkanu skolas kleitu ar bumbulīšiem. Inese, draudzene no blakus mājas, ieraudzījusi mani jaunajā kleitā, paskatījās uz mani un noņurdēja: “Fuj, kāda tev sarkana komunistu kleita!” Tad es sapratu, ka tas laikam ir kaut kas slikts. Bija 1939. gads. Visas meitenes staigāja zilās kleitās ar priekšautiņu.
Un man tad arī beigās tādu pašuva. Blakus Zālīša skolai bija Teātra institūts, un man tur kādreiz tik ļoti gribējās mācīties. Pēc kara es sāku iet Pionieru pils dramatiskajā pulciņā, un tad mani uzaicināja filmēties Rīgas kinostudijas filmā “Rainis”. Tā tas viss bija.
Pēcāk mūs ar Arnoldu Liniņu no tā pulciņa paņēma Teātra fakultātē uz otro kursu. Tur atbrīvojās budžeta vietas. Toreiz es nezināju, bet tagad saprotu, tās bija brīvas, jo vairākus studentus aizveda uz Sibīriju. Par vienu puisi vēl runāja, esot bijis ļoti skaists un ļoti labs.
Vēlāk vēl divus kursa biedrus izmeta no skolas, jo biogrāfijā atrada valsts noziegumu.
Bet es jau nebiju labāka, ar mani arī visādi varēja notikt. Mamma gan mācīja teikt, saki, ka tēvs tev pazudis un laikam ir jau miris. Saki, ka neko par viņu nezini. Un es tā arī darīju.
Mēs ar tēvu sarakstījāmies caur radiem, un viņš vēstulēs vienmēr parakstījās kā Strautiņš. Kad Aivaram bija kādi trīs četri gadiņi, mani izsauca uz Centrālkomiteju un parādīja tēva bildi. Vēstule bija atnākusi no kādas nelielas pilsētas Anglijā. Tā tika konfiscēta.
Bildē bija redzams mans tēvs un viņa brālis. Partorgs bakstīja ar pirkstu fotogrāfijā un kliedza: “Jūs taču melojat, jūsu tēvs nav miris! Aktrise! Vai jums nav skaidrs, kas draud par melošanu? Tā taču ir dzimtenes nodevība!” Teātra kadru daļas priekšnieks bija gudrāks un laikam zināja un saprata, kā to visu kaut kā vērst par labu un nokārtot.
Varbūt teica, ka es tāda muļķīte vien esmu un tur neko nevar darīt.
Varbūt stāstīja par to, cik svarīga esmu teātrim un Latvijas kinematogrāfam. Viņš man nekad neko nepārmeta. Bet es visu laiku baidījos par to, ka mana biogrāfija var atklāt pretvalstiskas darbības, jo mans tēvs taču bija dzīvs. Un es to zināju.
Aleksandrs Leimanis nāca no Smoļenskas. Tur viņa vecāki bija uzbūvējuši māju, un tur savas mājas bija būvējuši arī viņa brāļi. Pēc Staļina lielās tīrīšanas 1937. gadā viņus visus apcietināja. Aleksandrs izglābās, jo diplomdarbu aizstāvēja Irkutskā, vēlāk dzīvoja Omskā, kur arī pirmoreiz apprecējies.
Tā jau bija Sibīrija. Īsi pirms kara sākuma Saša rakstīja Vilim Lācim par to, ka gribētu atgriezties Latvijā. Bet tad sākās karš. Un, kad tas bija beidzies, ar pašu pirmo aģitbrigādes vilcienu Aleksandrs atbrauca uz Rīgu, Leimani nozīmēja darbā Dailes teātrī. Pēc kāda laika Saša izsauca uz Rīgu arī māsas un mammu.
Atceros, tolaik biju Mākslas darbinieku lekcijā, kur viņš stāstīja par Staņislavska metodi. Leimanis ļoti slikti runāja latviski. Vārdus, kurus viņš nezināja, tad tulkoja.
Vēlāk jau Sašiņš runāja labi, tikai man vajadzēja salikt garumzīmes un salabot galotnes visam, ko viņš rakstīja. Ar rakstīšanu viņam īsti neveicās. Jā, es viņam biju arī kā mašīnrakstītāja. Nesen, papīrus kārtojot, atradu rakstāmgalda atvilktnē tādu mazu zilu papīra strēmelīti, kas apliecināja Aleksandra Leimaņa tēva reabilitāciju.
Sašiņš man par to nekad neko nestāstīja. Dziļi, dziļi šūblādē atradu noglabātu tādu mazo papīriņu, kur bija krieviski rakstīts: Ar šo paziņojam, ka Oto Leimanis ir miris.
Turpat varēja atrast arī nelielu piezīmi – reabilitēts. Tātad nomocīts nevainīgs. Man daudz par to jādomā, cik maz vērta ir cilvēka dzīvība.
Jau spēlēju teātrī Meraldīnu, Leimanis tikai noteica: “Vai, vai, vai, kā es tevi savaldīšu?” Izrādes recenzijā bija rakstīts – “ja Indriksone spēlētu ar galdu, tad viņa nepalaistu garām izdevību koķetēt pat ar galda kāju”. Jā, tāda izrādīšanās jaunībā man bija. Sašiņš strādāja arī Filharmonijā, kad saņēma pirmo honorāru, kas bija pieci rubļi, viņš nopirka man dāvanā salātu zaļu kleitas audumu. Es no tā uzšuvu halātu ar volāniem priekšā un aizmugurē. Izskatījās ļoti šiki.
Tolaik man teātrī bija daudz lomu, mani aicināja uz koncertiem, uz televīziju, sākās kinolomas. Un, pieņemot viesus mājās, es vienmēr pucējos savā jaunajā gaiši zaļajā ķitelī. Mēs jau mājās arī vienmēr runājām par teātri, par lomām un par grāmatām.
Sašam patika izrādīt savu milzīgo bibliotēku un lasīt biogrāfiskus romānus par tā laika lielajiem gariem. Es arī ļoti daudz lasīju, tāpēc mums vienmēr bija, par ko runāt. Bet vispār es vairāk klausījos viņā un brīdi pa brīdim kaut ko čivināju.
Desmitos no rīta teātrī vienmēr bija mēģinājums. Priecājos, kad Aleksandrs mūsu teātrī iestudēja Čehova “Ķiršu dārzu”.
Tā man teātrī bija jau kāda trešā vai ceturtā loma. Skraidīju pa podestiem, un bija jau arī kaut kas jārunā, bet Saša no zāles tikai kliedza: “Ņe verju! Ņe verju! Neticu, neticu!” Es mēģinu atkal un atkal, un atkal nav labi. Man acīs asaras. Saņemos.
Mēģinu atkal. Un tad dzirdu: “Redzi, ja gribi, tad vari!” Atceros, kā, mājās ejot, raudāju un prasīju viņam, kāpēc viņš mani mēģinājumā tik ļoti pazemoja. Tur taču sēdēja Žanis Katlaps, tur sēdēja Klintīte. Nu kā viņš tā varēja pateikt, ka es neko nemāku? Un tad mans vīrs teica: “Trupai jāsaprot, ka izturos pret tevi tāpat kā pret citiem, esmu prasīgs, nevis saudzēju tevi kā savu sievu.” Tā bija tāda viena reize, parasti viņš man ļāva darīt pašai. Mēs jau nestrīdējāmies.
Kad Sašiņš nolēma badoties, viņš lasīja visādas gudras grāmatas. Bija jau ļoti jāuzmanās arī tad, kad atkal sāka kaut ko ēst.
Drīkstēja tikai dzert minerālūdeni Boržomi, ēst neko.
Tas viss notiek mūsu komunālajā dzīvoklī. Pēc diētas noteikumiem Sašam vannā jāiet katru dienu. Ūdeni vārām uz gāzes plīts, siltā ūdens nav. Uz četriem gāzes plīts riņķiem uzliekam vārīties ūdeni. Un neviens vairs netiek pie ēdiena gatavošanas. Toties, kad Saša jau ir vannā, cep un šmorē visi kaimiņi. Citreiz viņš mani pasauc no vannas, ja man rokās ir sviestmaize, viņš ir ļoti dusmīgs.
Pēc 24 dienām tad varēja atkal sākt ēst. Bet tas bija ļoti sarežģīti, jāēd bija katru stundu. Un jāsāk ar 50 gramiem. Tieši ap to laiku bija Lilitas Bērziņas jubileja. Un Leimanim bija jauns uzvalks. Viņš štrami nometās uz ceļa un noskūpstīja prīmai roku. Visi bija izbrīnīti un pārsteigti, kāda Leimanim bija figūra!
Sašiņš mīlēja visu darīt ar vērienu, tā mēs savam mazajam Berģu dārziņam esam pirkuši desmitiem kravu melnzemes un minerālmēslu, kas tā arī nostāvēja daudzus gadus bēniņos, līdz mēs atstājām Berģu mājas. Tā arī viss tur palika. Sašam patika audzēt rozes. Tās viņš kopa pats.
Mēs visur gājām kopā – uz mēģinājumiem teātrī, uz izrādēm un tad nācām kopā mājās. Kādu dienu pa ceļam uz māju veikala skatlogā ieraudzīju papagaiļus. Man tik ļoti sagribējās tādus putniņus! Viņi bija tik skaisti, koši un krāsaini. Un vīrs taču man tos nopirka.
Tie bija divi dzelteni papagailīši. Mājās putniem patika kāpelēt pa rokām, un viens no viņiem pat iemācījās runāt. Viņš prata teikt B-a-i-b-a un S-a-š-a. Aleksandrs viņiem to bija iemācījis. Atceros, tai laikā bija tāda izrāde “Baltie un vējainie pavasari” Leimaņa režijā.
Tur biju es, Antra Liedskalniņa, Juris Lejaskalns, Gunārs Cilinskis, Mārīte Zemdega. Kritiķi teica, tā esot mūsu pēdējā jaunības izrāde.
