Naktī nevarēju aizmigt. Esmu tik daudz sadomājusies par to, kas būs. Par savu lielo dienu, kad būšu precēta. Par to, kas notiks, kad man pirkstā būs laulības gredzens. Daudz kas jau būs pavisam citādāk.

Bet kā, to neviens nezināja pateikt. Mana kāzu diena! Tā arī visu nakti domāju. Man nav baltas kāzu kleitas, līgavas pušķa vai mirtes vainadziņa. Kādu es sevi ieraudzīju spogulī? Smaidošu, mazliet nobijušos un apjukušu.

Mugurā man ir zaļa kleitiņa, izšūta ar pērlītēm. Un Leimanim tajā dienā vēl jāpaspēj uz mēģinājumu Valmieras teātrī. Es ātri aizskrienu uz teātri pie friziera un steidzos mājās.

Laulības ceremonijai Dzimtsarakstu nodaļā esam pieteikušies savlaikus. Tā kā Aleksandram tai dienā vēl jātiek uz Valmieru, reģistrācija noteikta ļoti agri. Pulksten vienpadsmitos no rīta mēs jau ierodamies uz ceremoniju.

No manas puses mūs tur sagaida tikai brālis un vecāmamma. Abi norūpējušies un apmulsuši. Viņi pat nenāk iekšā, bet ģimene ir pārstāvēta. Mana mamma netiek ārā no darba, viņai jāstrādā, bet tēvs dzīvo Anglijā.

Reklāma

Par to gan nepieklājas runāt, ja negrib iedzīvoties diezgan lielās nepatikšanās. Un tā, visi zina, ka man tāda tēva vispār nav. Mēs ar Leimani sarakstāmies diezgan klusi, neviens svešs par to neko nezina, nevienam nekas netiek pateikts.

Aleksandrs man uzdāvina piecas baltas kallas. Mamma saka, kāzas jārīko noteikti, un vēl viņa saka, es nevarēšot palikt mūsu istabā Stabu ielā. Sākumā viņa nav visai apmierināta ar manu līgavaiņa izvēli.

Lai arī latvietis, taču pēc kara atbraucis no Krievijas. Tas viņai nemaz nepatīk. Pēc divām nedēļām sarīkojam kāzu ballīti. Tur ielūgts viss mans aktieru kurss un Leimaņa vadītie režisori. Tad mēs arī kāzas nosvinam kā pienākas, ar kotletēm un rasoliem.

Nekādas bagātības jau tolaik nebija. Pēc sarakstīšanās ejam pie Sašas uz mājām, kur vīramāte mazgā grīdu. Viņai es tā īsti nepatīku, viņa jau saprot, ka nekāda lielā saimniece nebūšu. Mēs ienākam pa durvīm, un Sašiņš saka: “Mammu, mēs ar Baibu apprecējāmies.” Un tad es pārceļos uz dzīvi pie Leimaņiem Lāčplēša ielā, mājā, kur nodzīvoju četrdesmit piecus gadus.

Kā mēs iepazināmies. Mans vīrs, Aleksandrs Leimanis, tolaik ir režisoru kursa vadītājs Konservatorijā, Kārļa Pamšes, Pētera Pētersona un Tīnas Hercbergas pedagogs.

Pētera Pētersona kursa darbā es esmu Džuljeta, bet Romeo – Arnolds Liniņš. Leimanis nāk uz aktieru nodarbībām skatīties, kā audzēkņiem veicas, un tā mēs arī iepazīstamies.

Pētersona darbus viņam patīk skatīties visvairāk, viņš uz mūsu aktierdarbu skatēm ierodas visai bieži. Mums abiem ir kopīgs ceļš uz mājām. Tāda tuvāka pazīšanās notiek Sieviešu dienā. Esmu traki sadejojusies.

Stāvu pie loga un ēdu sniegu. Tad pienāk pedagogs un man saka, ka sniegu ēst nedrīkst. Balss vienmēr esot jāsaudzē. Jā, tā ir mūsu pirmā tuvākā iepazīšanās. Neatceros, ko viņš saka pēc tam, mani šis cilvēks ļoti fascinē.

Un man ir tikai deviņpadsmit, bet viņam – trīsdesmit astoņi gadi. Kad jau esam precējušies, meitenes man saka: “Baibiņ, viņš tak tev ir daudz par vecu!” Kad mūsu puišiem Kubilim un Jakovļevam arī jau bija 38, es domāju, šitie foršie, jaunie puiši!

Kāpēc viņiem neviens nesaka, ka viņi ir veci? Bet par Leimani tā var runāt! Man dusmas uz tiem lielajiem runātājiem! Ko viņi var zināt par mani? Ko viņi var zināt par Sašu? Vai viņi vispār aptver, ko runā, vai runā tikai runāšanas pēc, tāpēc, ka mana mīlestība ir citāda.

Tā viņiem liekas. Ar laiku gadu starpība pazūd.

Nesen es teātrī parādīju savu kāzu fotogrāfiju, kur mēs abi ar Sašiņu stāvam blakus reģistrācijas ceremonijā; uz galda puķupods ar vienu Alpu vijolītes ziedu.

Ināra Slucka ieskatījās bildē, sāka skaļi smieties, un tikai tad es to ieraudzīju – viena pati Alpu vijolīte, un tā pati nolūzusi. Tādi tolaik bija apstākļi.

Vakarā man mugurā ir balta blūze, kuru pati esmu izšuvusi rokdarbu stundās rišeljē dūrieniem, noskatītiem no Ulmaņlaika žurnāla “Zeltene”, kas nejauši saglabājies pēc kara.

Esmu tik laimīga. Bet vienkārši jau tas nav. Baļunai vienmēr patīk atgādināt: “Mazais, es tūlīt tevi mīcīšu.” Un mīca jau ar. Viņai patīk, ja varam veikli realizēt viņas nodomus.

Man ir liela bijība pret saviem partneriem. Ar Jaunušanu, kas vēl skaitās jauns aktieris, jūtos drošāk, ar Videnieku spēlēju daudz biklāk. Mūsu laikā ir ļoti liela bijība pret vecākiem kolēģiem, apzinoties, ko viņi paspējuši dzīvē izdarīt.

Viņu priekšā es jūtos tāda maza maziņa. Labi, ka Jaunušans vēl nav tik pieredzējis, ar viņu spēlēt ir ērtāk. Bet Videnieks man ļoti patīk. Un tās viņa pauzes… Ar laiku sasprindzinājums pāriet, citā lugā es vēl esmu viņa meita.

Bet tās pirmās reizes ir sarežģītas. Pirmās lomas man iespiedušās atmiņā ļoti spilgti. Ar Baļunas un Veltas Līnes apsveikumu.

Jā, “Mēnesis uz laukiem” un “Revidents”. Ir tik pacilājoša un satraucoša sajūta! Nu esmu vienā teātrī ar tiem, kurus parasti esmu redzējusi tikai no skatītāju zāles balkona.

Tas ir tāds jūsmas laiks. Kad redzu uz skatuves Veltu Līni, vienmēr mirkstu asarās un esmu stipri noraudājusies. Visam, kas notiek izrādē, es tik ļoti ticu! Ļoti dzīvoju līdzi tēlu likteņiem.

Un aktieri uz skatuves ir tik dažādi, ne tikai galvenie varoņi, bet arī raksturotāji. Harijs Avens, Pēteris Cepurnieks, Viktors Gruziņš, Ludvigs Bārs. Katrs citādāks. Viens garš, cits mazs, viens liels, otrs maza auguma, cits apaļīgs. Tik liela dažādības buķete faktūrās!

Mūsu puišiem jau ļoti agri jāsāk spēlēt pusmūža vīriešu lomas, jo piecdesmitgadnieku teātrī nav. Vieni Sibīrijā, otri strādā fabrikās pāri okeānam. Viņi vairs nav teātrī, bet viņi ir dzīvi.

Man laimējies, es esmu teātrī tagad un šeit. Karš beidzies, un pēc katras pirmizrādes jau atkal ir jauni piedāvājumi lomām. Sešās izrādēs mēnesī spēlēju mīlētāju. Atkal esmu noraudājusies.

Sapņoju par jautrākām lomām, par raksturiem. Un tad es beidzot varu spēlēt galveno lomu komēdijā! Atceros, atveras priekškars, un mēs ar Jaunušanu sēžam abi uz dīvāna, es visādi grozos un metu viņam ar acīm.

Tās komēdijas iet labi, arī tā, kur mans mīlnieks uz skatuves ir dižais Jānis Osis. Pirms priekškara nopietns, koncentrējies, tikko skatuves ripa pagriežas, viņš jau ir gatavs mīlētāja tēlam. Redzu, kā viņš tuvojas apbrīnas pilnām acīm.

Tās komēdijas tiešām iet labi. Ezeriņa spēlē Oša sievu, es dabūju trūkties. Starp visām tām naivajām Annām un Anniņām tā jau ir pavisam cita loma, man tur pat jāsmēķē. Leimanis, noskatījies izrādi, saka: “Spēlē tu labi, no kurish prosto otvraķiķeļno” (“bet smēķē vienkārši atbaidoši”). Man gan liekas, ka smēķēju pietiekami šarmanti, bet acīmredzot kļūdos.

Kad mācos fakultātē, pedagogi runā, beidzot atrasta romantisko lomu tēlotāja! Sākumā teātrī man nav ne draugu, ne ienaidnieku. Grimētavā esmu kopā ar Mirdzu Šmitheni. Aktrise ir stipri apaļīga un jau gados, Šmithenei teikuši, es esot viņai līdzīga. Es Mirdzai tā kā iekrītu sirdī. Un viņa man pirmizrādē uzdāvina mazu dimanta atslēdziņu…

SNIEGU ĒST NEDRĪKST. Leimaņu dzimtas sāga trijās paaudzēs

Mēģinājumu starplaikos, kad nav ko darīt, sāku krustdūrienā izšūt spilventiņus. Mājās, lai iemācītos lomas tekstu, apvīlēju dvieļus. Kaut kā vajag nodarbināt rokas. Un vēl tas nomierina. Tolaik jau kaprona zeķes ir deficīts. Man patīk uzņemt valdziņus, tas liek koncentrēties.

Dažreiz gadās ielēkt izrādē arī bez mēģinājuma. Baļuna no rīta uz mani tā drusku paskatās, un vakarā jāspēlē. Daudz jau neko nezinu no tās lomas. Divos mēs ar Baļunu tā saukto mēģinājumu beidzam.

Vakarā ir izrāde, es palieku teātrī. Nu ko tad tur sadarīt? Staigāju pa garderobi no viena kakta uz otru. Atkal lāpu tās kaprona zeķes, lai iemācītos vakara izrādei tekstus.

Un ienāk sufliere: “Ārprāts, tev vakarā jāspēlē, bet tu lāpi zeķes?” Saku: “Anitiņ, es tā drusku nomierinos, citādāk man svīst rokas.” Tas kolēģiem ir liels pārsteigums, kā es pirms izrādes nervus nomierinu.

Mani ātri saliek pārī ar Kubili. Leimanis iestudē “Ķiršu dārzu”, un es tur spēlēju Aņu. Kad Briedīts sāk mēģinājumus izrādei “Pēc vētras”, mēs atkal esam pāris. Tolaik viņam ir melni lokaini mati un spēcīgs temperaments.

Es spēlēju kalponi, bet ņipru. Tajā laikā viss ir deficīts, un kādu dienu uz teātri atnes zābakus. Esmu jau uzvilkusi melnās kokvilnas zeķes izrādei, otrā kājā velku gaišo, lai uzmērītu jaunos zābakus.

Tie zābaki man tomēr nepatīk, nu jāiet uz skatuvi, un es ar saviem skatuves zābaciņiem jau grozos pa skatuves priekšu. Bet te dzirdu suflieri: “Viena kāja balta, otra melna, viena balta, otra melna…”

Nekā nevaru saprast, kas tas par tekstu, man jau lomā tāda nemaz nav! Paskatos uz leju, un tiešām, kājās nav vienādas zeķes. Viena balta, otra melna. Saprotu, ka jālokās un jāliek kaut kas priekšā, lai šito lietu notušētu.

Tad vēl man tajā izrādē jāsit pļauka Katlapam. Esmu drausmīgi nobijusies, es taču neprotu kauties, iesist es nevaru tādam cilvēkam! Bet viņš man saka: “Tu, Baibiņ, neuztraucies, te vaiga galos jāsit, tad nesāp, var sist droši!”

Nu tad beidzot ir tā izrāde, saņemu visus spēkus, noskatos to vaigu un ka dodu no visa spēka, aiziet pa gaisu viņa uzlīmētais deguns. Šausmas! Es tik ļoti centos. Tāds kauns, un tik neērti. Bet Katlaps ir ļoti saprotošs, iepravī to degunu atkal iekšā un spēlē tālāk.

Mūs sapucē teātra šuvējas. Naudas tolaik nav nevienam. Bet ir tādas lētas šuvējas, kuras mēs, aktrises, zinām. Un kaut kādus audumus vienmēr var nopirkt.

Atceros, man bija viena tāda ļoti mīļa čigānietes kleita, no melna katūna auduma ar sarkanām puķēm un lielu dekoltē. Man patika liels kakls, es mīlēju rādīt savus plikumus, un audumam jau vairs tur nebija nekādas lielas nozīmes.

Laikam jau tikai uzreiz pēc kara pāršuvām vecāsmammas kleitas. Mana mammīte bija ļoti tieva, es nelīdu viņas lepnajās kleitās. Tās man nederēja, bet no aizkariem kleitas nešuvu. Mana mamma adīja, un “Zvejnieku dēlā” es filmējos ar džemperīti, uz kura viņa man bija izšuvusi divus lielus taureņus.

Veikalos dabūjamās zeķes bija biezākas nekā tās, kuras nēsājām teātrī, varbūt piecdesmitajos gados varēja jau nopirkt veikalā tādas kā plānākas tīkliņu zeķes. Bet pirmās kaprona zeķes bija diezgan raupjas. Vēlāk kāds arī no ārzemēm kaut ko atsūtīja.

Mana vīra ģimenē saimniece bija Sašas mamma. Saprotu, ka esmu bijusi ārkārtīgi slinka. Man jau arī nebija laika. No rīta mēģinājums. Vakarā izrāde. Pa dienu bija ieraksti radiofonā, dublāža kinostudijā. Vēl mēs braucām uzstāties uz rūpnīcām un skolām. Es biju ļoti aizņemta.

Daudz braukājām pa rūpnīcām, lasījām dzeju. Stāstījām, kā var kļūt par aktieri. Kāds ir tas darbs. Dzejoļus lasījām. Runājām par to, kādas ir lomas, kāds ir mēģinājumu process. Stāstījām par apkalpojošo personālu, kas strādā teātrī. Par to, ka teātris nav tikai tas, kas notiek uz skatuves.

Kad nomira vīramāte un piedzima Aivars, pie mums pārnāca dzīvot mana vecāmamma.

Vecāmamma mums bija vēl septiņus gadus, un tad es paliku viena pati. Pirmoreiz nopirku vistu, un man tā vista bija jāsadala. Kā tas darāms, ierādīja mana komunālā dzīvokļa kaimiņiene.

Bet vienmēr atceros, cik brīnišķīgi Sašas mamma gatavoja žagariņus un kāpostu tīteņus.

Tolaik jau mēs teātrī svinējām ļoti daudzus un dažādus svētkus. Visās šais ballēs un jubilejās es biju galvenā galdu kārtotāja. Es parasti izvēlējos, ko un kā likt galdā, un pati tad to arī sagādāju.

Varēja domāt, ka esmu nez kāda kulināre. Kad savā dzimšanas dienā sarīkoju garderobē Ķiploku balli, viss teātris smirdēja pēc ķiplokiem.

Bet ar šņabīti pa virsu nebija nekāda vaina! Tikai Jaunušans staigāja apkārt pa teātri un ošņāja gaisu.

“Kas tā par tādu smaku!” viņš klaigāja. “Baibai balle, Baibai balle!” meitenes kliedza pretī.

Mani Leimanis vienmēr gaidīja mājās. Un es nekur apkārt nestaigāju. Dzert jau ar es neko daudz nedzēru. Tāpēc tās lielās balles es nemaz neatceros, līdz beigām nekad nepaliku.

Atceros tikai to, kā Teātra fakultātē ar Sašu dejoju. Un viņš dejoja labi. Pēc kara Maskavā viņš pat bija piepelnījies kā deju skolotājs. Viņš jau zināja, ka man patīk izrādīties, bet es arī nekad neatļāvos uzvesties tā, lai viņam nepatiktu.

Loma jau paliek loma. To viņš saprata labāk nekā jebkurš cits. Viņš taču bija režisors.

(Turpinājums nākamnedēļ.)

Tēmas