Anda Līce: Birokrātija turpina uzblīzt kā rauga mīkla 16
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziemā bieži redzam, kā grāvjos vai pat uz līdzenas vietas buksē automašīnas – motors rūc, kūp melni dūmi, riteņi griežas, gaisā lido sniega un dubļu pikas, bet mašīna nekust no vietas. Garāmgājēji piestāj, dod padomus un komentē notiekošo: vieni teic, ka vainīgas esot riepas, citi, ka šoferis ir nejēga.
Ik pa brīdim ir sajūta, ka tāpat buksē arī valsts, kaut gan pie stūres sēdošie mainās, tiesa gan, parasti tas notiek ar skandāliem. Lai nenošķiestos ar dubļiem, mēs, sabiedrība, turamies pieklājīgā attālumā, sacenšoties indīgu piezīmju teikšanā, un brīžiem pat, šķiet, nemaz nevēlamies, lai auto izbrauktu uz ceļa.
Vai gan citādi pretēji katras valdības solījumam samazināt birokrātiju un strādāt cilvēku labā, eleganti iekārtoto kabinetu siltumā birokrātija turpinātu uzblīzt kā rauga mīkla, aizvien vairāk norobežojoties no tiem, kuriem tai būtu vajadzējis kalpot. Kā labā tiek veidotas jaunas komitejas, komisijas un pat ministrijas, notiek banku, VID nodaļu, poliklīniku, autobusu maršrutu slēgšana un tieši sīkās uzņēmējdarbības smacēšana ar priekšrakstiem, kontrolēm, sodiem un nodokļiem?
Nesen ieraugot dokumentu kaudzi, ko nācies aizpildīt tikko atvērtas pavisam nelielas konditorejas vadītājai, es neticēju savām acīm. Ar kādu nolūku interneta laikmetā turpinās dārgā papīra, laika un cilvēku enerģijas izniekošana, kam vajadzīgi šie makulatūras kalni? Lai, imitējot rosīgu darbošanos, aizmetnī apturētu jebkādu iniciatīvu un lielajiem uzņēmumiem nebūtu konkurentu, bet uzraugošajiem dienestiem būtu pieklājīgas algas.
Pieskaitīt saimnieciskajai darbībai kultūru, uz vārda mākslu un mūziku attiecināt tādus pašus nodokļus kā uz jebkuru ražošanas nozari, ir viens no lielākajiem mūslaiku absurdiem, kas kavē kultūras attīstību. Nodokļu politika sašaurina kultūrtelpu kā pudeles kakliņu, un tajā iekļūst tikai nedaudzi.
Sākas neētisku paņēmienu lietošana un neveselīga konkurence, arī visbaltāko sniegu dubļi tad spēj padarīt melnu. Kultūrtelpai saraucoties, mēs it kā zaudējam garšu, nejūtam nianses un žanru atšķirības un sākam daudz ko vienkāršot. Jādomā, daudziem skatītājiem radās jautājums, kāpēc LTV1 vajadzēja vienā vakarā rādīt gan Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Pūt, vējiņi!”, gan arī slaveno latviešu filmu “Pūt, vējiņi!”.
Var gadīties, ka mūžībā aizies vesela paaudze, Rīgas jauno koncertzāli tā arī nesagaidījusi. Var arī gadīties, ka šogad Jūrmalā tik raiti notikusī bibliotēku slēgšanas “speciālā operācija” turpināsies arī citās apdzīvotās vietās. Viss var gadīties, ja automašīnai nav gadalaikam atbilstošu riepu, ja bedrains ceļš vai pie stūres sēž ļaudis bez vai ar negodīgi iegūtām autovadītāja tiesībām.
