Sniegbaltīte atgriežas Leļļu teātrī 0
Latvijas Leļļu teātris aicina uz Brāļu Grimmu skaisto un sirsnīgo pasakas “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” iestudējumu Māra Koristina režijā. Tā ir Sniegbaltītes atgriešanās pie mazajiem skatītājiem ar jaunu mūziku, gandrīz pilnībā atjaunotām lellēm, dekorācijām un video.
Kurš gan nezina pasaku par sirsnīgo Sniegbaltīti un septiņiem čaklajiem rūķīšiem? Ikvienam no mums bērnība saistās ar šo pasaku. Gaišs stāsts, ka nevajag pasaulē ne no kā baidīties, jo mēs nezinām, vai tās sliktās lietas mūs neaizvedīs pie kaut kā laba. Šajā rudenī klasiskā leļļu izrāde par skaisto un čaklo princesi piedzīvojusi atjaunojumu – jaunu elpu ieguvušas lelles un skatuves iekārtojums.
Muzikālā izrāde, kurā valda romantika un skaistums, veidota pēc labākajām klasikas tradīcijām – skatuves tēls veidots kā fantāzijas pasaku pils, kuras neskaitāmie tornīši un lodziņi skatītāju ieved Sniegbaltītes smalkajā sirsnības, iejūtības un ilgu pilnajā pasaulē pretstatā Ķēniņienes skaistajai, bet aukstajai ārienei un ļaunajai dabai. Komponistam Silvestram Zemgalam šī nav pirmā mūzika klasiskai leļļu izrādei – pirmā bija “Brēmenes muzikantiem”, tad “Pelnrušķīte”. “Mūzika izrādēm rodas intuitīvi. Viss sākas sarunā ar režisoru, tad izpētot leļļu, scenogrāfijas skices un pārlasot pasaku. Apkopoju informāciju un dodos uz studiju, kur ļaujos pirmajam impulsam, sajūtām, un gandrīz vienmēr tas pirmais ir arī tas īstais,” atklāj izrādes mūzikas autors S. Zemgals un neslēpj: “Man ir prieks strādāt ar Dainu Strelēvicu. Dainas teksti ir ļoti bērnišķīgi, bet viņa ļoti daudz tajos ieliek, pasaka. Tās nav vienkārši dziesmiņas. Tas ir dzejas virziens, kurā ir jāieklausās. Un viņas tekstos teiktās patiesības apstiprinās. Man ir viegli rakstīt mūziku ar Dainas tekstiem.”
Izrādes lelles veidotas klasiskajā trostu leļļu tehnikā. No iepriekšējā iestudējuma nemainīgs palicis Ķēniņienes tēls, jo mākslinieks Pāvils Šenhofs un skulptore Anna Nollendorfa to savulaik radījuši tik spilgtu un trāpīgu, ka māksliniece Anita Znutiņa-Šēve nolēma to neizmainīt. “Šī izrāde ir ar tādām lellēm, kā es atceros no savas bērnības. Es neesmu eksperts par lellēm – vai tās ir īstās vai neīstās, bet tās ir lelles, ko es atceros no savas bērnības. Es domāju, ka mans pusotrgadīgais puika, skatoties uz lellēm, redz pilnīgi citu pasauli nekā mēs, pieaugušie. Viņš nedomā, kā tās tehniski darbojas, viņš tās pieņem,” stāsta S. Zemgals un pārdomājot nosaka: “Klasika un leģendāra izrāde, bet vērtības ir aktuālas joprojām. Kad iedziļinos klasiskajās pasakās, tad, godīgi sakot, tās īstenībā ir diezgan nežēlīgas – nogalināt, izņemt sirdi –, mūsdienās tā vairs nedrīkst pasniegt. Tajā laikā nežēlība – tā bija norma, salīdzinot ar mūsdienām. Tagad tas viss ir jāietērpj mazliet citādi. Tomēr tēma par labo un ļauno ir aktuāla vienmēr. Mēs taču visi zinām, ka nevar darīt sliktu un kas var notikt, ja mēs to darām.”
Iestudējums turpina klasisko, skaisto pasaku sēriju. Tādas teātrī ir bijušas “Nāriņa”, “Pelnrušķīte” un tagad “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”.
