Guna Roze: “Mums liek bīties pašiem no savas ēnas.” 2
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītās nedēļas nogalē noskatījos filmu par mūsdienu Latvijas dižākās leģendas – Raimonda Paula – atklāsmēm Covid gadā. Un atkal ir iemesls pārdomām. Par dažādu attieksmi pret darbu: easy peasy vai ar sviedriem. Par atšķirību starp statusu “populārs”, “slavens” un “leģendārs”. Par satumsumu un baltumu.
Maestro šo laiku nodēvē par Trešo pasaules karu. Tikai leģenda var atļauties to pateikt skaļi, turklāt apzinoties, ka šis spriedums tiek iemūžināts vēsturē. Kāds no miljardiem ar tik ekstrēmu paziņojumu netiktu tālāk par savu “Facebook” kontu vai komentāru pie raksta internetā. Jo tas ir easy peasy. Populāru cilvēku, iespējams, citētu pašā interneta rakstiņā. Arī tas ir easy – bez sviedriem. Identisks slavenības izteikums varētu iekļūt drukātajā presē vai pat TV ziņu izlaidumā, ja redaktors vai producents uzdrošinātos to publicēt. Un tikai tad, ja ko tādu pasaka leģendāra personība, arī filmas radošā grupa zina, ka neatstās šo vēstījumu ārpus montāžas.
Trešais pasaules karš izpaužas kā tāds ieildzis nervozs rāmums. Šķiet, mums liek bīties pašiem no savas ēnas. Esam jau pieradināti iztikt bez teātra un koncertiem, tagad mūs māca atradināties arī no grāmatu pirkšanas, līmlapiņām un apavu krēma, bet nez kāpēc tajās pašās pārdotuvēs drīkst iegādāties tualetes gaisa atsvaidzinātāju un kalendārus. Viena no vadošajām izdevniecībām dodas ilgstošā mājsēdē, un tas jau patiešām izskatās pēc kara sekām…
Bet aiz loga viss tik cerīgi (vispirms biju uzrakstījusi “mānīgi”) tīrs un balts. Jaunieši, tikko izgājuši pa rakstniekmājas vārtiņiem, ātrās palīdzības stacijas priekšā smejot mīca plaukstās sniegu un met ar to draugam, mīļotajai. Met otram baltumu. Cenšas trāpīt ar saujiņu gaišuma. Tā vien gribētos sarīkot masu nekārtības ar pikošanos. Tādu kārtīgu kariņu pret mājsēdēm un karantīnām un aizliegumu nopirkt apavu krēmu. No sirds izplosīties baltumā! No neatliekamās palīdzības busiņa, kas atgriezies no izsaukuma, izkāpj nebūt ne vecs, bet jau pilnīgi sirms ātrās palīdzības ārsts, noraugās jaunajos un smaida. Pēkšņi arī sirmumam dzimst pavisam cita nozīme.
Sniegs. Kā visdārgākā dabas dāvana šajā aptumšotajā laikā. Sniegota ziema ir laiks, ko es ik gadu ceru sagaidīt kā tīru, baltu lapu, uz kuras rakstīt, rakstīt un rakstīt. Pierakstīt balto jaunatvērto lapu ar septiņ… desmit reižu nomērītiem vārdiem un teikumiem, lai nepiešmurgātu easy peasy. Pārāk daudz bezsviedru literatūras spiež grāmatnīcu un bibliotēku plauktus. Par daudz slapjdraņķa grāmatu vākos. Par maz pietātes pret valodu, lasītāju, darāmo darbu. Un es nolemju vēlreiz izrevidēt savu mājas bibliotēku, lai plauktos paliktu tikai mirdzošs sniegs un vieds sirmums.
Šķiet, Trešais pasaules karš bijis pagrieziena punkts arī rakstnieku paaudzes nomaiņai. Latvijā noteikti, bet visticamāk – visā pasaulē. Desmit gadus piedaloties Kurzemes un Latvijas prozas lasījumos, esmu novērojusi, ka taustīšanās savādākā (nevis citādā) virzienā bija jaušama jau agrāk, taču tie bija atsevišķi un ne visai pārliecinoši mēģinājumi. Aizvadītā gada rudenī pēkšņi “opā!” – salīdzinoši ļoti daudz jaunu autoru un viņu darbi kā no citas pasaules. Reverss klasikai. Jauna rakstniecības ceļa iemīšana. Un, pat ja, ejot šo ceļu, kāds apraksta to, kas redzams labajā malā, cits kreisajā, cits zem kājām, nepārprotami redzams, ka visi gados jaunie iet vienā virzienā, un vecās paaudzes prozistu darbi uz tā fona kļūst par tautas dziesmu skuju svārkos. Kā šlāgeris pret Art roku. Salīdzinot ar nu jau vecās paaudzes rakstniekiem, kam svarīgākais ir sižets, jaunie skatās 5D dziļumā; materiālās pasaules viņiem it kā nemaz nav. Ja ir, tad tikpat gaistoša kā garaiņi vai sniega baltums pilsētā. Ir piedzimusi pēckovida literatūra. Un tā nav easy peasy literatūra, tā nāk ar sviedriem. Mani iepriecina šis pavērsiens. Viss liecina, ka ar vai bez Trešā pasaules kara palīdzības izmirs ne tikai vecās literatūras rakstītāji, bet arī tās piekritēji. Jaunie savus sniega plauktus kārtos pēc citiem, nē – savādākiem kritērijiem.
