Luga, kuru nosauca par sapelējušām drupačām, svin 115 gadus! Nezināmi fakti 6
… Ko? Vai ārā, kupenās? Šādas izbrīnītas replikas dzirdētas, uzzinot, ka “Skroderdienas Silmačos” tiks spēlētas ziemā… Protams, laukā nevienam jāsalst nebūs. Pirmdien, 30. janvārī, atzīmējot 115 gadus, kopš 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu biedrības namā notika Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos” pirmizrāde, kā arī izcilā latviešu dramaturga 154. dzimšanas dienu, uz “Māmuļas” Lielās zāles skatuves atkal izrādīs visvairāk iestudēto un, neapšaubāmi, vispopulārāko latviešu lugu.
Režisors un Ābrama lomas atveidotājs Zigurds Neimanis gan teic: “Uz ziemu darbību nepārcelsim, uz skatuves kupenu nebūs, Jāņu zāļu vietā sniega pikas zālē nelidos…” Gluži pretēji, izrādes veidotāji centīšoties radīt iespaidu, ka ārā spīd saule un ir plus trīsdesmit…
Ābrams – autoveikalu priekštecis
Visticamāk, rakstot “Skroderdienas”, Blaumanis nevarēja iztēloties, ka ar laiku tās saistīsies tikai ar Līgo svētkiem, jo luga jau nav par līgo, bet cilvēku attiecībām. Kā atceras Zigurds Neimanis, vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos toreizējā Drāmas teātra repertuārā šis gabals spēlēts gan oktobrī, gan novembrī, gan decembrī, gan janvārī – ar papīra vainagiem un papīra meijām… Izrādot iestudējumu ziemā, turklāt tik īpašā datumā un izrādei nozīmīgā vietā, arī uzvedumu vasarā redzējušajiem tā emocionāli var radīt negaidītus pārsteigumus.
Jubilejas izrādē spēlēs aktieri no visiem lielākajiem Latvijas teātriem. Dūdara lomā iejutīsies Ģirts Ķesteris (Dailes teātris), Elīna būs Ieva Puķe, Antonija – Elīna Vāne, Pindacīša – Regīna Devīte, Tomuļmāte – Inese Ramute, Rūdis – Kārlis Neimanis (visi – Valmieras teātris), Aleksis – Edgars Pujāts (Liepājas teātris), Bebene – Inta Tirole, Joske – Juris Hiršs (Latvijas Nacionālais teātris), Pindaks – Gints Grāvelis, Zāra – Dārta Danēviča (abi – Dailes teātris). Ieviņu atveidos dziedātāja Ieva Sutugova, bet Kārlēnu – dziedātājs Nikolajs Puzikovs. Tik raibā spektrā interesanta ir aktieru izvēle. Kāpēc, piemēram, Antonija ir Elīna Vāne? “Tāpēc, ka man šī lieliskā aktrise tāda izskatās,” izrādes aizkulises paver Z. Neimanis. “Režisoram nav ko demonstrēt savas ambīcijas un censties pierādīt, ka Lāčplēsi var nospēlēt arī, piemēram, Nikolajs Puzikovs. Taču, ja Silmaču saimniece ir par sevi pārliecināta, visu respektēta dāma, tad viņai tādai jāizskatās arī vizuāli.” Par Aleksi režisors teic, ka nez vai kādas skatītājas sirds varētu būt viņa pusē: “Tik neizlēmīgs čalis, kas mīl vienu, bet kaut kādu pienākumu dēļ precēs citu…” Tāpat mūsdienās īpaši jau jaunatnei var arī nebūt līdz galam skaidrs, ko tas Ābrams ar savu preci tā braukā riņķī. Viss tāpat pa rokai! Taču padomju laikā bija tāds autoveikals. Ābrama rūpala pēctecis. Pieveda preces lauciniekiem vai tieši pie sliekšņa. “Droši vien Ābrams bija šīs kustības aizsācējs,” pieļauj izmanīgā žīda atveidotājs.
Vai “Skroderdienas” ziemā varētu kļūt par tradīciju? “Ja skatītājs būs ar mieru nākt, mēs būsim gatavi spēlēt,” saka Zigurds Neimanis.
Blaumaņa kapu zvans?
“Skroderdienām” ne vienmēr klājies spoži. Teātra kritiķe Zane Radzobe pagājušajā vasarā portālā “Satori.lv” rakstīja: “”Skroderdienas Silmačos” bija Blaumaņa trešā komēdija. To pirmo reizi uzveda 1902. gadā, un kritika to burtiski iznīcināja. Visslavenākais piemērs, protams, ir Jānis Asars, kurš recenzijā lugu ne tikai nosauc par sapelējušām drupačām (salīdzinot ar Blaumaņa iepriekšējiem darbiem), kas piemērotas tikai krogiem, bet arī pareģo, ka “Skroderdienas” ir Blaumaņa kapu zvans.”
Blaumanis pat juties spiests aizstāvēt sevi publiski, presē skaidrojot, ka viņa mērķis ir bijis radīt vieglu izklaidējošu gabalu, neko vairāk, bet publiku šis arguments neaizkustinājis. Kā uzsver S. Radzobe, īstenībā lugas statuss mainījies no tās neatkarīgu apstākļu dēļ – pēc tam, kad 1908. gadā Somijā Blaumanis plašākai publikai negaidīti mira, piemiņas pasākumi viņu ātri padarīja (protams, pelnīti!) par klasiķi.
Zigurds Neimanis atceras, ka talantīgais kritiķis Normunds Naumanis, kad vēl bijis pavisam jauns, Jaunušana iestudējumam bija piedēvējis naftalinīgumu. Bet varbūt tā bijusi vērtētāja paša tikko studijas Maskavā beiguša cilvēka maksimālisma izpausme…
Tiesa, iznīcinošās kritikas šai izrādei nekaitēja – kā liecina Eduarda Smiļģa Teātra muzejā pieejamie materiāli, sākot ar 1908. gadu, “Skroderdienas Silmačos” iestudētas regulāri. 30. gados – Liepājas, Jelgavas un Dailes teātrī, sākot ar 1955. gadu – Andreja Upīša Akadēmiskajā drāmas (tagad – Latvijas Nacionālajā teātrī), Krievu Drāmas teātrī, Ruses (Bulgārija) teātrī, Jaunatnes teātrī (divreiz) un pat Jaunajā Rīgas teātrī…
Un arī kritika kļuva labvēlīgāka: pašos padomju “ziedu laikos” – 1955. gadā – Jurijs Jurovskis laikrakstā “Sovetskaja kuļtura” raksta: “Rūdolfa Blaumaņa komēdija dramaturģiskās kompozīcijas ziņā ir spīdoša. Te nav neviena “ieroča”, kas īstajā laikā neizšautu.” Leģendārā aktrise Berta Rūmniece, kura aktrises gaitas uzsāka Rīgas Latviešu teātrī, ilgus gadus “Skroderdienās” spēlēja Pindacīšu, un 1941. gadā atzina, ka šī loma viņai “iegājusi asinīs”. “Labi atceros lugas autoru Blaumani, kas pastāvīgi bija jautrs un smaidīgs, kādēļ arī viņa lugām piemīt jautrs, priecīgs saturs,” aktrise teikusi kādā intervijā.
