Sniega leopards lūko pēc Grieķijas. Intervija ar Imantu Zaulu 0
Imants Zauls kopā ar Teodoru Ķirsi pirmo reizi uznesa Latvijas karogu pasaules augstākajā virsotnē Everestā. Ķirša un vēl vairāku alpīnistu mūsu vidū vairs nav. Varbūt tāpēc Zaulā ir tik daudz dzīves mīlestības un spītīga optimisma, ka viņam uzticēts arī citu neizdzīvots prieks?
– Tedim (Teodoram Ķirsim) 25. novembrī bija dzimšanas diena. Izskatās, ka beidzot sadzirdēts priekšlikums kādu no bezvārda ieliņām nosaukt viņa vārdā.
– Vai Teodora Ķirša soma, kas bija līdzi liktenīgajā ekspedīcijā, joprojām nav atrasta?
– Drīz pēc mūsējo traģiskās bojāejas, mēģinot uzkāpt Kuka kalnā, mēs, deviņu cilvēku grupa, tieši ar tādu mērķi noorganizējām braucienu uz Jaunzēlandi – cerībā atrast Teda mantas. Somu ar piezīmju grāmatiņu, fotoaparātu un videokameru. Žēl, bet neizdevās.
Kalni trenē prātu un māca precizitāti. Bet vienlaikus nebeidz pārsteigt ar to, kas racionāliem skaidrojumiem nepakļaujas.
Līdzi bijām paņēmuši plāksnīti. Gribējām piestiprināt kalna pakājes klintij kādu atceres zīmi. Maršruts it kā nav sarežģīts, bet prasījis daudz dzīvību. Taču izrādījās, tur drīkst novietot tikai standarta plāksnītes.
Līdz Kuka kalna virsotnei netikām – pāri takai tikko bija nogāzies leduskritums. Tomēr atradām vietu, kur visi četri gājuši augšā, un pie kādas klints savu plāksnīti tomēr piestiprinājām. Gulējām tajā pašā būdā, kur viņi pavadīja pēdējo naktī. Uz mirkli atkal bijām kopā.
– Astoņi gadi pagājuši, kopš viena no spožākajām Latvijas alpīnistu blicēm – Teodors Ķirsis, viņa meita Evija, Ilmārs Bernāns, Aivars Prošenkovs – kāpj citos kalnos, bet tev viņi joprojām ir šībrīža savējie. Nostalģija? Mēģinājums ignorēt laika skrējienu?
– Drīzāk tāds dzīvošanas veids, kur gadiem nav īpašas nozīmes. Svarīgākās ir sajūtas. Lai kā bijis pirms tam, kad esi kalnos, visu vari. Nekas nesāp. Organisms pārslēdzas. Atgriezies mājās atjaunots un mierīgi vari tikt galā ar ikdienu. Jau 35 gadus esmu galvenais inženieris Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un hausmeistars Pāvula Jurjāna mūzikas skolā. Manā pārziņā jumti, atslēdznieku darbi, santehnika. Uz pusēm plēš arī draugi un paziņas, kam privātmājās jāuzstāda apkures sistēmas, jo strādāju ar pēdējiem jaunumiem – saules baterijām, zemes siltumu. Firmas nav, bet Zaula komanda zināma daudziem. Tas silda. Tāpēc nav grūti – jau septiņos no rīta būt darbā. Mājās ap desmitiem vakarā, tad arī ir galvenā ēdienreize.
– Studenta vecums sen garām, bet darbadiena – padsmit stundas, galvenā ēdienreize – pirms pusnakts. Vai tādā dzīvesveidā nav tīša nevērība pret sevi, ja zini, ka šur tur veselība sākusi buksēt?
– Jā, pirms pieciem gadiem man ielika gūžas protēzi. Tā mazliet salīdzināma ar mašīnas stūres šarnīru. Ir ligzda, ir lodīte un iekšā dzelzis. Viss simetrisks, perfekts, aprēķināms. Arī manas gūžas bļodveida kaulā iesista sīkzobiņu ligzda, bet kājā ielikts dzelzs stienis ar līku galiņu un lodīti priekšā. Tikai kāja nav taisna un aprēķināma – katrs kaula izliekumiņš savādāks. Un katram cilvēkam citāds. Operācijas laikā kauls var pagriezties uz vienu vai otru pusi…
Ja viss izdodas perfekti, kāja pēc tam ir absolūtā lietošanas kārtībā. Bet vajag par dažiem grādiem nokļūdīties, lai pie noteiktas kustības šarnīrs kā ar lauznīti tiktu no ligzdas izcelts.
– Kā uzzināji, ka tavos grādos tomēr kļūda?
– Trīs mēnešus pēc operācijas. Paziņa, kura dzīvo Skrīveros, lūdza apzāģēt liepai augšējos zarus. Savilku striķus, apliku jostu: veči, padod zāģi! Aizmirsu, ka kreiso kāju nedrīkst noslogot. Tiklīdz pārvietoju uz tās svaru, kauls no ligzdas ārā. Paliku kokā karājoties. Nolaida čaļi mani pa striķi lejā, sazvanīja palīdzību, aizdabūja līdz traumām. Pirmajā reizē tiku atsāpināts tikai līdz vidum, tad arī redzēju, kā ar tādiem kā es rīkojas. Divi veči tur pie pleciem, trešais stellē atpakaļ izlekušo dzelzs gabalu. Vēlāk to darīja tikai pilnā narkozē. Sašpricē, aizmiegu, no rīta pasaku dakterim paldies, sēžos savā autiņā un laižu uz darbu.
– Vai piederi cilvēkiem, kuriem bieži iznākusi darīšana ar dakteriem?
– Līdz gūžas kreņķiem slimības lapu ne reizes nebiju ņēmis. Kad zemessardzē vajadzēja ieroču turēšanas atļauju un nācās iet uz medicīnas komisiju, negribot sakaitināju reģistratūras dāmu. Šī pajautāja, kāda ir mana poliklīnika, bet es atbildēju, ka tādas nav. Viņa sadusmojās: es šitādus pazīstu – šņabja veikals ir, bet poliklīnikas nav. Neticēja – ja cilvēks vesels, viņam poliklīnika nav vajadzīga.
Paziņa, kura dzīvo Skrīveros, lūdza apzāģēt liepai augšējos zarus. Savilku striķus, apliku jostu: veči, padod zāģi! Aizmirsu, ka kreiso kāju nedrīkst noslogot. Tiklīdz pārvietoju uz tās svaru, kauls no ligzdas ārā. Paliku kokā karājoties.
Bet pamazām gūža tomēr lika par sevi manīt. Cietos un būtu cieties vēl, bet nejauši nokļuvu dzelzceļniekos pie traumatologa Gundara Lāča. Viņš uztaisīja rentgenu un aprādīja, ka ārzemēs ar tādām deformācijām neviens nestaigā, bet labo. Pierakstīja mani rindā uz operāciju.
No tā laika saistība ar dakteriem kļuvusi mazliet ciešāka.
– Kad kārtējo reizi kāja sakārtota, turpini koku apzāģēšanu, ja labs cilvēks palūdz?
– Tā nav tikai atsaukšanās kāda lūgumiem, bet arī nauda, par ko tikt uz kalniem. Jau no Teda laikiem tā pelnījāmies. Arī ar jumtu tīrīšanu, baznīcu torņu remontdarbiem, skursteņu krāsošanu. Televīzijas tornī darbs bija 337 metru augstumā – salā ledu ar spirtu kausējām, lai var dabūt nost. Arī pēc operācijas vēl padarbojos. Bet nu jau vairākus gadus pret šīm aktivitātēm izturos rezervētāk, kaut arī tās manu dzelzi pārāk neietekmē. Tas vairāk pamanās izkrist ikdienišķākās situācijās.
Kopš seniem laikiem man ir draudzīgas attiecības ar ķirurgu Pēteri Studeru – spicāko gūžu protēžu speciālistu Latvijā. Pēc atkārtotiem izslīdējumiem viņš sāka manu gadījumu pētīt. Secināja, ka ligzda ieaugusi mazliet nepareizi. Divus gadus pēc pirmās operācijas kopā ar Konstantīnu Kalnbērzu nolēma kļūmi labot. Bet atgrieza vaļā un saprata, ka tur nekas nav līdzams. Lai pamatni novietotu citādi, jākaļ kauls, bet tas kļuvis tik plāns, ka var neizturēt. Tā man tikai nomainīja ieliktni, bet tos pāris aplamos grādus atstāja. Ar to rēķinos. Reiz Studeram pat nodemonstrēju, kā šāda sadzīvošana notiek. Abi runājāmies – privātos apstākļos, dārzā. Tiklīdz mazliet pagriezos, gar zemi gan. Mierināju viņu: iedabū tikai šovakar mani golfiņā un parūpējies, lai kāds aizgādā līdz traumām. Rīt uz darbu tikšu pats.
– Ja dzīves ritms būtu rimtāks, risks taču mazinātos?
– No tā, ka sēdētu uz beņķīša un raudātu, gan nekas nemainītos. Lai kādi apstākļi, jādzīvo kā cilvēkam. Kādus divus gadus pēc operācijas es taču arī uz orientēšanos gāju. Tomēr tas izrādījās mazliet par sarežģītu – mežā kājai vairāk iespēju aizķerties.
Taču kalnos pēc operācijas esmu bijis jau reizes piecas. Trigolovā, Slovēnijas augstākajā virsotnē. Dolomītu Alpu klintīs – desmit stundas augšā, tikpat lejā. Biju aizlaidis arī paslēpot. Divi slēpošanas maratoni Kanādā, viens Amerikā. Kamēr pārējie skrēja, es pa to distanci slēpoju. Un kājai nekas. Pērnziem aizbraucu līdzi maratonistiem uz Itāliju.
Bet pietika atbraukt mājās, kā vannas istabā paslīdēju uz flīzītes. Nākamreiz pirtī uz lāvas. Vai sēžot uz dīvāna un velkot zeķi. Bet tāpēc kā idiots tikai tupēšu siltā istabā? Neiešu uz pirti? Iztikšu no pensijas?
Gan galnos, gan uz jumta jāievēro princips: netaisi izrādīšanos, drošinies. Jo nevar vienlaikus kārtīgi strādāt undomāt par drošību.
Vienīgais, no kā bail, – iegāzt cilvēkus, kurus vedu uz kalniem. Parasti jau tie, ar kuriem kopā braucu, uz virsotni bez manis nemaz neiet. Ja nu tad kāpienā kāja izslīd? Zinu – ja kas tāds notiktu, vienmēr atradīsies veči, kas lejā nodabūs. Arī protēzi vietējie dakteri ieliks atpakaļ. Taču manējiem tiktu sabojāts viss brauciens.
– Bijis daudz gadījumu, kad brauciens sabojāts?
– Tādu pietiek, bet gandrīz jebkuru negadījumu iespējams pagriezt tā, lai virspusē tieši zelta maliņa paliek. Kaut vai kāpiens uz Daulagiri; tas bija 1993. gadā, kad aprīkojuma ziņā mēs uz pasaules alpīnistu fona izskatījāmies īstākie nabadziņi. Citiem nometnes iekārtoja un kravu līdz pat virsotnei uznesa nolīgtie palīgi – šerpas. Turpretī mēs – visu paši. Nometnē pienāk klāt nepālietis, plūkā man uz krūtīm spalvas un cieņpilni dveš: jetij, jetij. Tādus baltos nebija redzējis.
Sākumā jau arī mums bija sarunāti nesēji, bet tie drīz pamuka. Palika tikai divi pavāri un viens īsti spēcīgs šerpa. Un pusotra tonna kravas. Lai nogādātu to bāzes nometnē, pa vairākiem lāgiem kāpām augšā un lejā ar 30 vai 40 kilogramiem svara uz pleciem. Augstumā, kur jau sākas skābekļa bads. Bet vēl bija trīs nometnes jāiekārto, jādabū līdz tām teltis, produkti, guļammaisi. Nepārtraukti sniegputeņi, kupenas līdz viduklim.
Sākumā jau arī mums bija sarunāti nesēji, bet tie drīz pamuka. Palika tikai divi pavāri un viens īsti spēcīgs šerpa. Un pusotra tonna kravas. Lai nogādātu to bāzes nometnē, pa vairākiem lāgiem kāpām augšā un lejā ar 30 vai 40 kilogramiem svara uz pleciem.
Kad bijām gatavi doties uz virsotni, izrādījās, ka pēdējās nometnes vietā ir tik stāvs, ka uzcelt vēl vienu telti nav iespējams. Jāgaida sava kārta jau uzslietajā. Mēs ar Tedi un Ilgvaru Paulu tomēr saņēmāmies un nolēmām ar nastām rāpties uz augšu un kaut kā mēģināt savu telti uzsliet. Laimīgā kārtā tas izdevās – uz akmens. Trijatā tikām līdz virsotnei.
Nonākuši atpakaļ bāzes nometnē, binoklī vērojām, kā šo maršrutu veic pārējie no mūsu ekspedīcijas. Redzam: tik lēni ejot, viņi līdz nometnei netiks. Bet septiņarpus kilometru augstumā palikt bez telts – tā ir pašnāvība. Pierunājām, lai griežas atpakaļ un kāpj no rīta. Bet līdz ar gaismiņu laiks sadraņķējās. Jāmet mieru. Taču Pēteris Kūlis – nē, jātiek līdz virsotnei. Atpūties nav, gulējis augstumā un aukstumā. Krita. Lidoja kādu puskilometru. Bet laimīgā kārtā aizķērās tieši aiz tiem ledus klučiem, kuros bijām savu pēdējās nometnes telti nostiprinājuši. Veiksmīgi tika cauri tikai ar salauztu plecu. Bet tālāk vēl viena veiksme – ciematā bija armijas daļa, kuras dakteris runāja krieviski; izrādījās – mācījies Maskavā.
Pietiekams iemesls palīksmot. Viņiem jau dzērienu veikalu nav, tikai daži apputējuši žuļiciņi viesnīcās uz plauktiem salikti. Ieejam: mums visus! Pēc tam nākuši vācieši, bet pārdevējs tikai plātījis rokas: nekā nav – te latviešu ekspedīcija tikko kā cauri gāja.
Šim stāstam ir arī turpinājums: 2000. gadā aizbraucām uz to pašu vietu – Marfas ciematu – vēlreiz, sameklējām šo viesnīcu. Aizvedām saimniekam bildes. Viņš mūs labi atcerējās un par atbildi sagrabināja pāris sabrauktu vistu un gabalu jaka gaļas, rīsus savārīja. Tur tas skaitās karalisks cienasts. Sarīkoja mums neaizmirstamu Jaunā gada sagaidīšanu.
– Reiz tu gluži kā faķīrs izdarījies – vējā un salā uzskrēji līdz virsotnei plānā džemperītī?
– Tas laikam bija Antarktīdā 2001. gadā, kad kopā ar Tedi un Juri Ulmani gājām uz Vinstonu. Vējš liels. Mīnusi arī. Nekāpsim jau, kur visi, bet pa savu maršrutu – taisnāk. Sešu kilometru augstumā uzkūlāmies uz gluda ledus. Sapratām, ka iešanai pa tādu jāizvelk striķi. Kamēr rokos pa somu, meklējot auklu, pūķene – bumbulī sasieta dūnu jaka – izslīdēja un noripoja. Pliks jau nebiju, bet skāde liela. Tedis iedeva kaut ko uzvelkamu no saviem krājumiem, Juris tāpat. Galvenais tādās reizēs – nekrist panikā. Toreiz tas bija diezgan svarīgi – kā tikām ledum pāri, sākās vētra. Telti uzcelt nav iespējams. Ja to neizdara, dzīvotājs neesi. Mēs ar Tedi ilgi malāmies, kamēr vietu sameklējām un telti tomēr uzslējām. Juris atnāca tikai pēc stundas, bet tā izpūsts, ka krūzi nevar rokās noturēt. Skābekļa badā un aukstumā asinis sāk cirkulēt lēnāk un sabiezē, pārņem nāvīgs gurdenums, domāšana atslēdzas. Cilvēks nav dabūjams uz kājām, lai ietu tālāk. Šādi gadījumi kalnos bijuši – džeks nosalst, sēžot uz savas mugursomas, kurā pāris siltu kamzoļu. Dažreiz tad jārauj viņam kājas no dibenapakšas laukā un kārtīgi jāpagrūž, lai ripo. Nokritis pārsimts metru, cilvēks atjēdzas un ir glābts. Pat apskādēts, tomēr ir dzīvāks, nekā nosalis.
To nekad nevar īsti pateikt, kā kurš jutīsies skābekļa badā. Vari uztrenēt fizisko izturību līdz olimpiskiem parametriem, bet jau virs 5000 metriem justies īsts nīkulis. Un vari nesaspringt, bet augstkalnos justies brīnišķīgi. Es piederu tiem otrajiem. Nevienā virsotnē, izņemot Everestu, nav bijusi vajadzība pēc skābekļa maskas.
– No kurienes līdzenumu cilvēkam tāda kalnieša izturība un sīkstums?
– Lauku rūdījums. Desmit gadu vecumā jau pļāvu sienu līdzās vecajam. Mācoties VEF tehniskajā skolā, gāju uz klasisko un brīvo cīņu, braukāju pa sacensībām. Sešus gadus gāju jūrā, tajā laikā iestājos Kaļiņingradas Tehniskajā institūtā. Tikko dabūju Rīgā dzīvokli, no kuģiem prom. Sāku strādāt, vēl būdams neklātienes students – vispirms Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, tad pieķēru klāt citus muzejus. Tur katlu mājās ražošanas praksi iziet arī citu augstskolu studenti, bet šai šlakai atvaļinājums garš, eksāmenus var mierīgi nokārtot arī pirms sesijām. Sākām braukt uz kalnu turiādēm. Bet, lai drīkstētu tādās piedalīties, desmit kilometru kross jānoskrien, trīsdesmit kilometri jāspēj noslēpot, jāzina, kā ziemas apstākļos teltī nakšņot. Tas daudz ko deva ne tikai fiziskai sagatavotībai, bet arī domāšanai. Tam pasaules redzējumam, ko apgūst tikai kalnos: saprast, ka just atbildību pret sevi nozīmē vispirms domāt par otru, censties jebkurā situācijā saglabāt mieru un aukstasinību.
– Lai dabūtu Sniega leopardu – apliecinājumu, ka cilvēks uzkāpis visās bijušās padomijas virsotnēs, kas sniedzas virs 7000 metriem – bija vajadzīgs šis īpašais redzējums?
– Sākās tā epopeja ar nejaušību. Kad ceļā uz Ļeņina smaili bijām augšējā nometnē, uzzinājām: igauņi tikuši līdz virsotnei, taču sniega vētrā apmaldījušies, viena sieviete nokritusi un joprojām nav atrasta. Pieteicāmies glābējos. Pazudušo tā arī nesameklēja, bet mēs dabūjām dokumentu, ka esam piedalījušies glābšanas darbos Ļeņina smailes virsotnē. Uzreiz doma: kā būtu uzkāpt arī pārējās – Komunisma smailē, Koržeņevas smailē, Hantengri virsotnē? Par Uzvaras smaili cerību nebija, jo Krievija konfliktēja ar Ķīnu, tāpēc tā mūsu alpīnistiem bija slēgta. Taču tai tika pielīdzināta par pieciem metriem zemākā Hantengri. Vēlāk gan pieveicām arī Uzvaras smaili.
Tā mēs – Teodors Ķirsis, Ilmārs Bernāns, Pēteris Kūlis un es – šīs virsotnes salasījām un vēl pirms padomijas sabrukuma dabūjām vecā kaluma nozīmīti PSRS Sniega leopards. Vēlāk pie šī goda nosaukuma tika vēl daži mūsu alpīnisti, bet tad jau nozīmīte izskatījās mazliet citāda.
– Katras šādas uzvaras prieks tomēr ir komplektā ar risku un fizisku pārslodzi. Kā sauc urdītājspēku, kas ļauj to ignorēt? Atkarība?
– Varbūt. Bet varbūt pasaules paplašināšana. Vienmēr taču centies izjust, ieraudzīt, atstāt sevī kā ieguvumu pēc iespējas vairāk no tās valsts, uz kuru aizbrauc.
Piemēram – Huaskarana virsotne Peru. Kalns nav tehniski grūts, bet atrodas vietā, pār kuru pirms trīsdesmit gadiem nobruka milzīga ledus masa, apberot veselu pilsētiņu. Uzej sedlienē, bet otrā pusē jau Amazones džungļi. Pirms tam bijām sazinājušies ar kādu japānieti, kura par lētu samaksu ar satiksmes autobusu noorganizēja braucienu pāri visai valstij no Titikakvas ezera līdz pat Peru galvaspilsētai Kusko. Kā autiņš apstājās, izvadāja pa interesantākajām vietām, izkārtoja ēdināšanu. Bet cits kungs iepazīstināja ar džungļiem un taisni laikā, kad tie līkst daudzkrāsainās orhidejās. Apkārt milzīgi tauriņi visās varavīksnes krāsās.
Gribas uz kalniem. Vienmēr.
Austrālijas tūrē divas reizes ciemojāmies pie slavenā latviešu izcelsmes dēkaiņa Arvīda Blūmentāla, saukta par Krokodilu Dendiju; pēc tam viņam ilgi sūtījām Latvijas preses izdevumus. Kad bija beidzis medīt krokodilus, Arvīds Kuberpīdijas pilsētas apkaimē noīrēja kalnu un sāka rakt opālus. Uz divdesmit gadiem tajā vietā iestrēga. Bija īstu pazemes pasauli vecajās raktuvēs izveidojis, jo augšā tur valda briesmīgs karstums. Līdzīgais līdzīgo saož pa gabalu – uz viņa kalnu sāka plūst dēkaiņi no visas pasaules. Ar visādiem slavenību atstātiem suvenīriem, tādiem kā Tīnas Tērneres krūšturis, mūsu tautietis varēja palielīties. Bet turpat senu šaujamieroču kolekcija. Un Latvijas karogs.
Pirms četriem gadiem Krokodilu Dendijs nomira. Fiziski varbūt arī sakrities, bet ne nieka nezaudējis no tā personības starojuma, ko vietējie joprojām piemin cieņpilnā apbrīnā.
Šogad kopā ar bariņu kolosālu cilvēku bijām Sardīnijā. Dabūjām lētās biļetes. Dažādi pārpratumi ceļā gadījās, bet neviens nepsihoja, nekrita panikā. Pasitam zolīti, iemalkojam vīniņu un mierīgi izspriežam, kā labāk tikt no nepatikšanām laukā. Tādās reizēs ļoti svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem tā var atļauties – uztvert pasauli viegli, nešūmēties par sīkumiem, bet neaizskatīties garām būtiskajam.
Nākamajā pavasarī štukojam braukt kaut kur atkal. Varbūt uz Grieķiju. Lai viņi streiko. Visi ceļi jau tāpēc nav slēgti. Un cilvēki nav kļuvuši mazāk viesmīlīgi.
– Vai šādiem plāniem netraucē doma, ka tev vairs nav ne astoņpadsmit, ne četrdesmit pieci?
– Drīz būs 70 gadu. Taču pārāk nespriedelēju, vai tas daudz vai maz. Vismaz pagaidām gadi nekādas problēmas nav radījuši. Laba dzīve, kurā neko mainīt negribētu.
Tomēr turos pie pārliecības, ka pat smagākās nastas atsvaram katrs pats taču var kaut ko nolikt pretī. To, kas mazliet pavelk uz augšu. Man tie ir kalni. Un draugi – savi cilvēki. Ļoti patīk palīdzēt, tāpēc draugu ir daudz.
Taču nesen izlasīju grāmatu par Hemingveju. Pirmo reizi aizdomājos, ka pasauli var tvert arī citādi. Ja visu mūžu esi bijis aktīvs, veiksmīgs, neatkarīgs, spējīgs uzņemties atbildību, ir ļoti grūti pārdzīvot, ka vienā mirklī viss sagriežas otrādi. Pat tāda tipa cilvēkiem – īpaši stiprajiem. Hemingvejs to nespēja un pats aizgāja no dzīves. Es viņu saprotu. Nenosodu. Tomēr turos pie pārliecības, ka pat smagākās nastas atsvaram katrs pats taču var kaut ko nolikt pretī. To, kas mazliet pavelk uz augšu.
Man tie ir kalni. Un draugi – savi cilvēki. Ļoti patīk palīdzēt, tāpēc draugu ir daudz. Taču nekad nejūtos viņu izmantots, jo man patiesi ir labi, ja labi citiem.
Vienīgais, ko nevaru ciest un kas joprojām tracina, – čīkstēšana un žēlošanās. Nesaprotu nevienu, kurš vaimanā, ka nevar atrast darbu, ka dzīve grūta un apkārt tikai ļaundari.
– Vai kalnu rūdījums tevi darījis gudrāku sadzīvošanā nevis ar cilvēkiem vispār, bet pašiem tuvākajiem?
– Ne vella. Lai kā cenšos, tas ir daudz grūtāk, nekā tikt pie Sniega leoparda.
Ja esi kaut kur virs septiņiem kilometriem, uzreiz skaidrs, ar kuru iet augstāk nevajag, bet kuram jebkuros apstākļos uzticēsi turēt striķim otru galu. Ikdienā to pamanīt ir daudz grūtāk. Turklāt īpašības, kas vajadzīgas kalnos, sadzīvē bieži nav svarīgas, dažreiz pat traucē. Taču Dieva pasaulē acīmredzot vienlīdz labi un vajadzīgi visi.
| Imanta Zaula dzīves principi 1. Ekstremālos apstākļos nostiprinātu draudzību likt augstāk par jebkādām sīkām nesaskaņām un domstarpībām. 2. Kalnos maksimālu uzmanību pievērst drošībai, kaut arī šķiet: vari visu, pat neiespējamo, jo organisms tam pielāgojas un neprotestē. 3. Iespēju robežās neatteikt palīdzību draugiem, kolēģiem un katram, kurš to lūdz – lielāko gandarījumu tas sagādā pašam. 4. Pirms došanās uz jebkuru pasaules malu iepazīt vietējās tautas tradīcijas un paražas – ja tās ciena un ievēro, nav problēmu saskarsmē ar cilvēkiem. 5. Jebkurā dzīves jomā izvirzīt mazliet augstākus mērķus par tiem, kas tobrīd šķiet sasniedzami. 6. Publiski neiztirzāt savas raizes un slimības. 7. Nevienu neapvainot un neaprunāt; paša neveiksmēs nevainot citus, bet meklēt kļūdas sevī. |
Foto – www.andriskozlovskis.lv un no Imanta Zaula personīgā arhīva.
