Sniedzes Prauliņas mūzikas fabulas 2
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, “Latvijas Mediji”
Mācītājs un politiķis Francis Trasuns (1864–1926) bijis ne tikai ievērojamākais Latgales valstsvīrs, bet arī pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstījis asprātīgas cilvēciskām vājībām veltītas fabulas, kurās netrūkst ne humora un dzēlības, ne arī sirds mīlestības un bērnišķīga naivuma. Nākamnedēļ, 29. aprīlī, pirmizrādi koncertzālē “Gors” Rēzeknē piedzīvos jauna dziesmuspēle “Trasuns. Fabulas”, muzikāls jaundarbs, kurā fabulas kopā ar četriem mūzikas autoriem – Platonu Buravicki, Orestu Silabriedi, Ievu Paršu un Ernestu Mediņu – iedzīvinās arī jaunā komponiste, ēteriskās balss īpašniece un flautiste Sniedze Prauliņa, kura šobrīd studē kompozīciju Latvijas Mūzikas akadēmijā un ir pazīstama arī kā dažādu neakadēmisku mūzikas apvienību dalībniece.
Franča Trasuna fabulas izdziedās un izspēlēs Rēzeknes kamerorķestra mūziķi, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas kora grupa un Rēzeknes Tautas teātra aktieris Aldis Leidums diriģenta Jāņa Stafecka un režisores Ineses Mičules vadībā.
Sniedze, pirms runāt par dziesmuspēli, vispirms vēlos pavaicāt par tevi pašu un tavu mūzikas ceļu. Tas sācies ļoti muzikālā vidē, augot komponista Uģa Prauliņa un komponistes, ērģelnieces Silvijas Silavas ģimenē, un turpinājies visai akadēmiski – Dārziņskolā un mūzikas akadēmijās Rīgā un Māstrihtā – nu esi flautas maģistre. Reizē pazīstam tevi gluži neakadēmiski, muzicējot un radot dziesmas tumšā folka grupā “Juuk” vai kopā ar panku vectēvu Dambi grupā “Amorālā psihoze”, kā arī pašas solo daiļradē. Tie ir atšķirīgi ceļi vai tomēr apvienojas?
S. Prauliņa: Protams, vecāki ir kaut ko devuši, tomēr nav tā, ka mūziku es būtu izvēlējusies, jo kāds man būtu to spiedis. Tu mācies mūzikas skolā un zini klasiskās mūzikas telpu un tās brīnišķīgos cilvēkus… Ir cilvēki, kas it kā aiziet prom no klasiskā, bet īsti no šīs mūzikas aiziet nevar – galu galā mēs visi patērējam klasisko mūziku, tā mūs bagātina. [Pēc sarunas uzzinu, ka Sniedze Prauliņa šobrīd studē kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesora Andra Vecumnieka.] Tomēr mani interesē un vilina arī kaut kas cits, ne tikai klasiskā mūzika. Savulaik liktenis saveda kopā ar dziesminieci Helēnu Kozlovu un viņas grupu “Levīti”, mani interesēja viņas dziesmas un pasaule – tas bija mans alternatīvās mūzikas ceļa sākums. Tu vienkārši satiec pareizos cilvēkus, dari to, kas tev patīk, un esi gatavs tā labā daudz ko ziedot, daudz nedomājot. Tā notika, piemēram, Dārziņskolā, kur mitu klasiskās mūzikas pasaulē, bet turpat blakus, pāri pagalmam, Rīgas Doma kora skolā izdzirdēju kori. Man šī vieta šķita kā nepieejams templis, kur mācās skaistākās balsis. Tomēr saņēmos aiziet uz tobrīd diriģenta Gunta Cimiņa vadīto jauniešu kori “Mūza”. Galu galā izdevās apvienot abus – grupu “Levīti” un kori – vienā koncertā. Sevi redzu abās pasaulēs, nemaz nevaru atbildēt, vai esmu klasiskais mūziķis vai alternatīvais. Esmu mūzikas radītājs. Alternatīvā mūzika ir interesanta, lai izkustētos visādos veidos un eksperimentētu ar sevi.
Tieši aprīlī pirms sešiem gadiem, 2017., iznāca tavs pirmais solo albums “Inkrustācija”. Kādēļ tev ir vajadzība radīt savas kompozīcijas, ja ar savu radošo pienesumu labi iekļaujies arī dažādās apvienībās?
“Inkrustācija” radās no tādas mūzikas, kādu pati gribēju klausīties, bet tāda nebija atrodama. Tā radās pasaulīte, kurā varēja šo manu “inkrustāciju” ierakstīt, izdot, koncertēt. Līdzās mūzikai albumā ir īsstāstu krājums “Kosmiskie priekšraksti” – tas ir blakus stāsts albuma muzikālajam saturam, ko papildina arī mākslinieces Zanes Putniņas ilustrācijas. Līdzās manai mūzikai vēl viena pasaule, kas ir uzbūvējusies, ir īstie cilvēki grupā “Juuk”, kuras kodols ir Edgars Šubrovskis [Sniedzes dzīvesbiedrs] un Oskars Jansons. Kad izdzirdēju viņus pirmoreiz, toreiz vēl muzicējot kopā ar vijolnieci Dinu Skreituli, nodomāju – ārprāts, cik skaisti, es arī gribu būt tajā iekšā! Man palaimējās, ka mani paņēma grupā! Jāsaka, ka viss, ko daru, sasaistās vienā ķēdītē. “Juuk” albumā skan dziesma “Kro-Kro” franču valodā, kas radīta dzejniekam Knutam Skujeniekam veltītajai izrādei ar tādu pašu nosaukumu, ko savukārt veidojām kopā ar režisori Inesi Mičuli, kura tagad veido dziesmuspēli “Trasuns. Fabulas”.
Izrāde “Kro-Kro” tieši šodien skatāma Līgatnes kultūrvietā “Zeit”. Tas ir tevis un aktiera Mārtiņa Meiera izspēlēts iestudējums, balstīts dzejnieka Knuta Skujenieka un viņa sievas Intas Skujenieces mīlestības vēstulēs, ko viņi sūtīja viens otram, dzejniekam esot apcietinājumā Mordovijā. Mārtiņš uz skatuves iedzīvina vēstuļu tekstu, tu – runā mūzikā. Atceros, pirmizrādē aizmugurējās rindās skatījās arī pats Knuts Skujenieks un Inta. Ko tev tas nozīmēja?
Veidojot izrādi, mums bija iespēja paviesoties pie paša Knuta, redzējām viņa mājiņu, ko Inta bija cēlusi savām rokām, kamēr Knuts bija izsūtījumā. Viņa toreiz iedāvināja tādus īpašus sīpoliņus, kuri aug virs, nevis zem zemes. Knuta un Intas klātbūtne manī radīja īstenības izjūtu, apziņu, ka viņi tiešām bija dzīvi cilvēki, kas visus septiņus gadus bija ap tūkstoš piecsimt kilometru attālumā viens no otra. Knutam un Intai izrāde patika, lai gan viņi atzina – nu jau ilgu laiku ir cita dzīve Latvijā un lēģeris ir tālu aiz muguras. Izrāde piedzīvoja vairākus posmus – pirmais bija pirms pandēmijas laika, otrais – kad iesākās karš Ukrainā. Katrā posmā šīm vēstulēm parādījās pavisam citāds svars.
Tev allaž esot līdzi blociņš pierakstiem. Internetā atradu arī tevis pierakstītās pandēmijas dienasgrāmatas. Vai raksti piezīmes arī par šo – kara – laiku?
Man patīk pierakstīt – tas palīdz sakārtot domas. Tā var kaut ko nepalaist garām, tas palīdz atcerēties. Katru dienu lasu ziņas, arī nepatīkamās, jo jūtu, ka tas ir mans pienākums pret maniem senčiem, manu vecmāmiņu, kura tika izsūtīta uz Sibīriju, un rakstu – man šobrīd ir būtiski pierakstīt to, kas ir labs, kas – slikts. Pierakstu, lai varētu salīdzināt, kā bija pirms gada un kā ir tagad. Pierakstīšana, vai tas būtu notīs vai vārdos, ir veids, kā es darbojos. Reizē tā ir pašterapija – mums vajag rūpēties par sevi, arī mentāli. Par to, kas ir briesmīgs, iespējams, nemaz nevar parunāt. Tomēr nedomāju, ka mums te ir kas briesmīgs – briesmīgi ir cilvēkiem Ukrainā, mums nav pamata sūdzēties. Šobrīd gaidu kādu jaunu pasauli, vēlams, veselīgu, skaistu, labu, kas varēs mani pārņemt un ļaus radīt kaut ko jaunu.
Tu dažādos projektos neiesaisties nejauši, piedalies tajos, kas patiesi interesē. Noteikti nejauša nav arī tava dalība režisores Kristīnes Briedes dokumentālajā filmā “Svārstības” – stāsts par sievietēm, kurām Latvijas luteriskā baznīca neatļauj būt mācītājām. Par mūziku filmai kopā ar Rihardu Zaļupi pērn saņēmi nomināciju “Lielajam Kristapam”.
Latvija ir unikāls gadījums, kur sievietei ir ticis kaut kas atļauts un tad – aizliegts. Tas man šķiet netaisnīgi. Ir noticis atpakaļejošs solis. Režisorei un montāžas režisoram jau bija ideja, kādai jābūt filmas mūzikai, un man šķita interesanti un derīgi būt klāt šādā stāstā. Es izjūtu pietāti pret garīgo mūziku, un ilgus gadus dziedāju vokālajā ansamblī “Anima Solla”, kur sešbalsīgi izpildījām mūsdienu latviešu komponistu garīgo un oriģinālmūziku, kā arī tautasdziesmu apdares. Tā nu likās pareizi, ka “Anima Solla” jāizpilda viena dziesma no šīs filmas, un tā ir “Mūsu Tēvs debesīs”, tā priecīgi noslēdzot šo dokumentālo filmu.
Jāvaicā, kas tevi saistīja gluži citā stāstā – Franča Trasuna fabulās un mūzikas radīšanā tām. Cik pazīstama biji ar Trasunu iepriekš?
Kādu dienu atskanēja zvans no “Gora” mākslinieciskās vadītājas Ilonas Rupaines ar aicinājumu piedalīties pasākumā “Gorā” un sarakstīt mūziku Franča Trasuna fabulām. Fabulas man šķiet interesants žanrs – izlasi stāstiņu, kas beigās vēl dod pamācību vai morāli. Tiesa, pirmoreiz saskāros ar fabulām latgaliski. Man ir ļoti būtiski, kā iedarbojas teksts, tāpēc vienmēr, pirms uzņemos kaut ko darīt ar vārdiem, man ir jāpārbauda šie teksti, ko arī darīju. Šoreiz bija jālūdz palīdzība, lai iztulko to, kas nav skaidri saprotams, jo reizēm doma un morāle ir apslēpta ne tikai nepazīstamos vārdos, bet, piemēram, interesantā teikuma uzbūvē. Aptuveni gada laikā izveidojās komponistu loks – Orests Silabriedis, Ernests Mediņš, Platons Buravickis un Ieva Parša –, kas, savā starpā sazinoties un izvēloties fabulas, veido kopēju stāstu. Iznākumā šajā sadarbībā kāds man sarakstījis flautas vai dziedāšanas partiju, un arī es kādam esmu kaut ko sarakstījusi, piemēram, kompozīciju akordeonam. Fabulu teksti, lai tie skanētu dziesmām, ir mazliet jāpārveido, tāpēc pieaicināju arī Edgaru Šubrovski no grupas “Juuk”, lai palīdz sakārtot vienu no dziesmām “Vuškas i cyukas” (“Aitas un cūkas”) – lieku cerības, ka šo dziesmu dzirdēšu vēl arī ārpus šī uzveduma kādā bērnu ansamblī. Mūzikā ietērpts fabulas teksts ļauj labāk izcelt morāli, parādīt, kas ir labs, kas slikts. Piemēram, dziesmiņā “Saiminīks i žurkas” ir stāsts par slinku runci, kurš neķer peles, līdz galu galā tās apēd pašu saimnieku… Doma aiz šī mazā šausmu stāstiņa pavisam aktuāla. Franča Trasuna fabulas ir ļoti piemērojamas mūsdienām – saprotamas, aktuālas.
Dziesmas bērniem tev ir jau pazīstams lauciņš – kopā ar grupu “Juuk” izdots bērnu mūzikas albums “Sikspārņi” (2021), kur līdzās Edgara Mākena, Edgara Šubrovska un Oskara Jansona mūzikai ir arī tevis radītās, mazliet “patumšās” dziesmas. Jāatzīst, diemžēl šo neparasto albumu “pieaugušiem bērniem” toreiz nenovērtēja “Zelta mikrofona” žūrija, tā netieši vēstot, ka joprojām esam gatavi pamatā tikai bērnu estrādes dziesmām.
Domāju, ka tie, kas mūs klausās, ir cilvēki ar labu gaumi, kas spēj novērtēt arī šādas dziesmas. Stāsts, kas veidojās šajā albumā, ir mākslas darbs. Tas ir albums ģimenei, ko vari paklausīties, mašīnā braucot, un nevienā brīdī nav tā, ka atkal skan parastais “umpā umpā”, bet kaut kas mazliet citāds. Mēs esam priecīgi, ka kāds mūs klausās, novērtē, un prieks, ka turpinām pastāvēt, lai izdotu nākamo albumu, kas gan vairs nebūs bērniem. 25. maijā būs prezentācijas koncerts jaunajam “Juuk” albumam, ko lentēs ierakstījām pie Ingus Baušķenieka. Jau esam publicējuši dažas dziesmas no tā [“Dzejnieks” ar Linarda Tauna vārdiem un “Neveiksminieku vientulība”]. Tomēr mūzika bērniem allaž ir kaut kur tuvumā. Piemēram, tagad, pēc tam kad sarakstīju mūziku televīzijas raidījumam “Urga urda”, mani uzaicināja rakstīt vienai no cikla “Latvijas kods” filmām – Žaklīnas Zāberes-Gāgas veidotam stāstam par īpašu māju, kur dzīvo bērni un jaunieši, kuri viens otru kā senākos laikos arvien sauc pagalmā spēlēties – mūsdienās tādu vietu tikpat kā vairs nav. Tomēr ticu, ka vajag tikai paskatīties, un varēs ieraudzīt, kur tā burvība un maģija ir palikusi.
