Kazas – līdzās strausiem. Snēpelē būvē Baltijā pirmo gaļas kazu fermu 1
Snēpeles pagasta SIA “Nornieki” saimnieki Anda Šīmane un Pēteris Gobzemis vienlaikus nodarbojas ar strauskopības, kazkopības, restorānu un viesmīlības biznesu, kā arī pirmie Baltijā būvē industriālo gaļas kazu fermu. Intervijā Anda Šīmane un Pēteris Gobzemis stāsta par saimniecības izaugsmi un atklāj nākotnes ieceres.
– Kā nonācāt līdz Baltijas valstīs pirmās industriālās gaļas kazu fermas būvniecībai?
Pēteris Gobzemis: – Mūsu senči ir no Snēpeles. Kad varēja atgūt zemi, mans tēvs un arī es, 14–15 gadu vecs pusaudzis, braucām, meklējām brīvās zemes pa Kuldīgas novadu un nonācām atpakaļ līdz Snēpelei, kur dzimtas mājas bija pārdotas. Šeit ieguvām 40 ha zemes lielā kolhoza laukā bez pievilktas elektroenerģijas un ar vienu piebraukšanas ceļu. Mūsu darbībā visaktīvākie ir pēdējie desmit gadi, kad tīrījām zemi no krūmiem. 2008. un 2009. gada krīze paātrināja pašu iesaisti lauksaimniecībā. Sākām ar strausiem. Dažādu sakritību dēļ pirmās sešas vaislas strausu ģimenes uz Norniekiem atvedām 2011. gada 1. aprīlī.
Zināšanu par lauksaimniecību, tostarp par strausiem, pēc Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas pirms 20 gadiem bija maz. Arī veterinārārstiem zināšanu bija maz, tās bija stipri aptuvenas, tuvu nullei. Pirmajā gadā šķīlās ļoti daudz cāļu. Ļoti ražīgs gads bija līdz jūlijam, kad cāļiem sākās caureja un vēl kas cits. 60 cāļi divu nedēļu laikā aizlidoja uz citiem medību laukiem. Ar šodienas skatu vērtējot, visticamāk, ar kaut ko pārcentos. Svarīgākais, ka nepadevāmies pirmajām grūtībām. Patlaban mums ir vairāk nekā 100 strausu.
Anda Šīmane: – Kazas mūsu saimniecībā pirms četriem gadiem ienāca praktisku apsvērumu dēļ – gribējām izkopt ainavu, zemi attīrīt no krūmiem. Kādam regulāri tie bija jāpļauj, bet tie ātri atauga. Izvēlējāmies šos dzīvniekus par saviem palīgiem. Atradām Kazkopības biedrību, tās vadītāju Kristīni Pilienu. Viņa ieteica gaļas šķirnes kazas. Vispirms Talsos nopirkām tīršķirnes Āfrikas būru āzi, divus mēnešus vēlāk – divas krustojuma kaziņas ar Āfrikas būru šķirnes piejaukumu.
P. G.: – Noļukušās ausis tām bija! Patlaban esam nonākuši līdz nākamajam izaugsmes solim – fermas būvniecībai 300 gaļas kazām. Esam parakstījuši aizdevuma līgumu ar SEB banku par 150 000 eiro uz septiņiem gadiem. Ir apstiprināts arī ES atbalsta projekts, kas pēc fermas uzbūvēšanas ļaus atgūt 40% attiecināmo izmaksu.
A. Š.: – Bija grūti atrast banku, kas ticētu gaļas kazu biznesam. Tas Latvijā ir jaunums. Līdz šim zināms ir kazas siers un kazas piens. Ļoti maz cilvēku zina par kazas gaļas labajām īpašībām. SEB banka un ALTUM mums noticēja.
P. G.: – Kazu gaļas bizness ir jauns netradicionālās lauksaimniecības bizness, to daudzas bankas nepazīst. Šā iemesla dēļ fermas būvniecība ir aizkavējusies. Augusta beigās sāksim betonēšanas darbus, ziemā atliks karkasa montāža un iekšējās apdares darbi.
Mūsu klienti, restorāni, jau gaida, kad viņiem piedāvāsim kazas gaļu. Nebaidos teikt – kazas gaļas iekļaušana ēdienkartē ir Latvijā kas pilnīgi jauns. Agrāk izmantoja vien brāķēto kazu un kazlēnu gaļu. Mums ir vēl kur augt. Nornieku ganāmpulkā patlaban ir 128 kazas – divas reizes vairāk nekā šāgada sākumā. Lai sāktu regulāras piegādes restorāniem, mums ganāmpulks ir jāataudzē līdz 300 kazām. Līdz šim kazas gaļu piegādājām, piemēram, restorānu nedēļai Rīgā, kuras laikā vienu ēdienu vienu nedēļu iekļāva ēdienkartē. Šādu daudzumu varējām nodrošināt. Latvijas restorāni un šefpavāri ir gatavi pirkt kazas gaļu.
– Kur pērkat kautuves pakalpojumus?
– Cēsu gaļas kombināta kautuvē, turpat, kur kauj mūsu strausus. Esam par kaušanas pakalpojuma pirkšanu runājuši ar vietējām kautuvēm. Tām pasūtījumu pietiek, turklāt mēs neesam lieli klienti. Vienošanās par kaušanas pakalpojumiem ar kādu no vietējām kautuvēm mums ir svarīga, lai samazinātu transporta izmaksas.
Restorānam nevajag visu kazu, aitu vai cūku. Tam vajag konkrētu gabalu. Mums ir jādomā, kur likt atlikušo kautķermeni. Patlaban saprotam, kā jādala strausa kautķermenis – kas steikam, kas tartaram, kas aiziet vītināšanai un kas desām un konserviem. Gaļas pārstrādes produktu ražošanā pērkam pakalpojumu no mazajiem ražotājiem. Patlaban daļu no saražotās gaļas izlietojam viesu uzņemšanas biznesā – restorānā Ar putniem.
A. Š.: – Vienmēr ir mazais izaicinājums – savienot ražošanas stāstu ar viesu uzņemšanas stāstu. Visu laiku notiek saimnieciskie darbi, darbojas mašīnas, ir rakšana, stumšana. Saimniecības viesi saprot, un viņiem patīk redzēt, kā saimniecība darbojas. Viņi ļoti augstu novērtē, ka šeit patiešām ir sakopta vide, daba ir neskarta un ka naudas pelnīšana nav vissvarīgākais. Ir kur aci piesiet, prieks, ka var pasēdēt skaistā vietā un apbrīnot, kā notiek procesi.
– Pavērtējiet kazu kā ekonomisku vienību.
P. G.: – Kaza dzīvo aptuveni 10 gadu. Vienai kazai dzimst vidēji divi kazlēni, un mirstība ir niecīga. Āzim vislabākais darbības laiks ir no 2 līdz 7 gadiem. Mums vēl veidojas pieredze. Šā iemesla dēļ vēl nezinām precīzi pateikt, kad ekonomiski visizdevīgāk to nokaut – 7 vai 12 mēnešu vecumā. Šā izdevīguma aprēķins mums vēl ir jāveic. Labs āzis maksā no 1000 eiro. Tās ir palielas investīcijas. Kaziņas maksā no 500 eiro. Mēs izvēlējāmies ceļu, ka pērkam tīršķirnes āzi un krustojam ar daļēja būru kazu krustojuma kazām.
Kazas gaļa maksā ap 10 eiro/kg kautsvarā. Kad restorāniem piegādāsim konkrētus gabalus, cenu plānojam ap 14–17 eiro/kg.
Patlaban menedžējam kazu ganāmpulka papildināšanu ar trijiem angļu džentlmeņiem – būru šķirnes āžiem no Anglijas. Ar Anglijas veterinārajām iestādēm patlaban saskaņojam dzīvnieku pārvietošanas maršrutu. Paldies Kazkopības biedrības vadītājai Kristīnei Pilienai un Līgai Kaņepai šo dzīvnieku importēšanas atbalstīšanā!
Latvijā tīršķirnes būru kazu patlaban visvairāk ir Valmieras pusē Līgai Kaņepai. Arī mēs plānojam veidot tīršķirnes ganāmpulku.
Pērn pirmo reizi sākām paši apstrādāt savus laukus, iesējām zālājus – āboliņu un stiebrzāles. Esam sagatavojuši sienu. Mācāmies – vērtējam, kurš lauks būs jāpārsēj. Visticamāk, būs jāņem paraugi augsnes analīzēm, jāvērtē, kas nepieciešams, lai varētu iegūt maksimāli lielu atdevi no lauka. Ejam uz efektīvu katra lauka stūrīša izmantošanu. Kazām būs pastaigu laukumi pa graviņām un pa lejiņām, lauki būs zālājiem. Ja nepietiks barības, vajadzēs savācējpiekabi tās pievešanai. Staigājot pa ganībām, daudz barības nomīņā.
Mūsu skaistā atrašanās vieta tradicionālajai lauksaimniecībai nav īsti piemērota.
Siena un zāles pietiek. Ir jāpiepērk vien graudi un minerālvielas. Papildu barība kazām ir Latvijā audzētas auzas, mieži un zirņi. Vēl neesam tikuši līdz tik precīzai uzskaitei, ka var eksperimentēt ar gaļas ražošanai vispiemērotākajām barības devām. Tomēr tas noteikti būs vajadzīgs.
Šobrīd kazas ganās bez aploka un prom no mājām neiet. Kad jaunā ferma būs uzbūvēta, kazas ganīsies aplokā. Šis nākamais izaugsmes posms kazām, visticamāk, ne visai patiks.
– Cik svarīgs Norniekiem ir strauskopības bizness?
– Tas ir pelnošs nu jau vairākus gadus. Strausu gaļas piegāde restorāniem, privātajiem klientiem – tas ir mūsu bizness. Pirmie pieci gadi strausu audzēšanā bija investīciju projekts, patlaban tie nes atdevi. Esam iemācījušies izmantot strausu – Anda gatavo krēmus no tā taukiem, spalvas aiziet suvenīriem, meistardarbnīcās. No strausa patlaban neizmantojam vien ādu. Strausāda ir ekskluzīvs produkts, bet nav kas Latvijā to ģērē. Strausam ir plikāda, šis putns ir bez vilnas, tāpēc ģērēšanai ir vajadzīgi citi ķīmiskie līdzekļi. Lai ģērētu Lietuvā, vienā sūtījumā ir jābūt vismaz 700 ādām. Patlaban ir interese no Vācijas izmantot šo ražošanas atlikumu suņu barībai. Tik ilgi, kamēr nebūs iespējas ražot produktu ar lielāku pievienoto vērtību, iespējams, centīsimies to izmantot.
Ir mums arī idejas, kur izmantot kazas ādas.
A. Š.: – Praktiskais latvietis var izaudzēt ļoti labas lietas, tomēr, kad savs produkts ir jāpārdod, kaut kas apstājas. Protams, mums sākumā bija ļoti dārga loģistika uz Rīgu. Ja vestu pa kilogramam gaļas uz Rīgu, tas, visticamāk, nebūtu bizness. Esam gan veduši šādu daudzumu.
P. Š.: – Sākotnēji restorāniem strausa gaļu piegādājām, darbojoties ar zaudējumiem. Tobrīd bija sajūta, ka tā ir jādara un ka rezultāts būs! Ka klients ir pirmajā vietā un pārējais nāks vēlāk. Sapratu – ja šefpavārs ir ielicis strausa gaļu ēdienkartē un viņam vajag vienu kilogramu, tad mums tas ir jāpiegādā. Domājām, kā uz Rīgu to aizvest. Patlaban ar šo agrāk izveidoto sadarbību ar restorāniem varam būt priekšā citiem. Latvijā šobrīd ir divi strausu audzētāji, kuri piegādā gaļu restorāniem. Restorāniem mēs sakām – nekonkurējam ar cenu, garantējam, ka noteiktajā laikā piegādāsim tieši to, ko viņiem vajadzēs. Ja vajag papildu piegādi, arī to nodrošinām. Jādomā, kā piegādāt un kā izpildīt restorānu nosacījumus. Tie pat nav nosacījumi, tās ir elementāras vajadzības. Viņi ir gatavi pirkt visu mūsu audzēto, ir jābūt vien piegādei, kvalitātei un jāievēro kvalitātes standarts. Veikalos mūsu strausu gaļu nopirkt nevar. To var pie mums pasūtīt. Gaļas mums nav tik daudz, tās patlaban pat nedaudz trūkst.
Strausu ganāmpulkā mums ir vairāk nekā 100 putnu. Aizvadītais 2018. gads nebija ražīgs, slikti šķīlās olas. Grūti teikt, vai dabas apstākļi bija iemesls, jo kolēģa saimniecībai pērn bija labs gads, tāpēc nevaram šo samezglojumu norakstīt uz sauso laiku vasarā. Tas rosināja vairāk domāt par barību. Visu ziemu strausus barojām ar burkāniem, ķirbjiem, lai māte būtu veselīga un spētu dēt kvalitatīvas olas, kur, cālim attīstoties, pietiktu visas barības vielas un vitamīni. Strausiem attīstības procesi ir atšķirīgi no zīdītājiem – kas ir ielikts olā, ar to cālim ir jāizaug, jāattīstās un jāspēj pārlauzt biezā čaumala. Zīdītāji grūtniecības laikā no mātes vēl var uzņemt vitamīnus un citas vajadzīgās vielas.
– Ar ko barojat strausus?
– Strausiem pamatbarība ir graudi. Mēs tos neaudzējam un neaudzēsim, jo zemes nav tik daudz. No apkārtējiem zemniekiem pērkam auzas, kviešus un miežus. Ir vajadzīgas arī klijas, lucerna un citas barības sastāvdaļas. Polijas kolēģi gadiem ilgi ir pētījuši šiem putniem vajadzīgās barības vielas, ir izveidotas receptes pa vecuma grupām, kuras maisām paši. Dodam iepriekš nosaukto kultūru sabalansētu barību, tai arī pievienojam mikroelementus. Kalcijs ir vajadzīgs olām, tā īpatsvars lielo strausu barībā ir 3%. Vasarā pļaujam mauriņus un dodam zāli. Strauss ir veģetārietis, labprāt to ēd.
– Cik daudz olu dēj strausu mātīte?
– Viena laba strausu mātīte var izdēt līdz 80 olām dēšanas sezonas laikā. Saimniecībā notiek precīza uzskaite, cik olu kura mātīte ir izdējusi un vai tēviņš tās ir apaugļojis. Rudenī izpētām pierakstu un pārskatām sadarbības līgumus ar strausiem, turpinām sadarbību ar labākajiem, bet ar pārējiem kopā pāršķirstām pavārgrāmatu.
Mums strausu audzēšanā notiek pilns cikls – no vaislas strausiem iegūstam olas. Ik vakaru tās savācam un liekam inkubatorā. Pēc desmit dienām, skatoties ar spilgtu lukturīti, redz, vai ola ir apaugļota. Inkubācijas process sākas aprīļa beigās, maijā, pēc 42 dienām inkubatorā izškiļas strausēni, ziemas periodā strausi olas nedēj. Olas inkubatorā maina stāvokli ik pēc četrām stundām 36,6 grādu temperatūrā. Mitrums tajā ir aptuveni 30%. Patlaban olu ir mazāk, strausi aktīvi dēj līdz augusta vidum. Olu bizness ir pavasarī uz Lieldienām. Strausa ola maksā 25 eiro.
– Kādi ir strausu audzēšanas nosacījumi?
– Strausiem dzīves ilgums dabā ir līdz 70 gadiem. Pavairošana tik ātri nesokas tāpēc, ka tēviņš sasniedz dzimumgatavību vien trešajā dzīves gadā. Strausa mātīte olas sāk dēt otrajā dzīves gadā. Atzīstu – nezinu, cik ilgi mātītes dēj olas. Mums ir viena mātīte, kurai ir vairāk nekā 10 gadu.
Strauss gada laikā sasniedz aptuveni 100 kg dzīvmasu, gaļas iznākums ir aptuveni 30 kg. Strausa gaļu pārdodam par 25–28 eiro/kg. Steika gaļa – 28 eiro/kg, tartars – 25 eiro/kg, 17 eiro/kg maksā cietākie muskuļi.
Vienai vaislas strausu ģimenei, kurā ietilpst viens strausu tēviņš un trīs mātītes, ir nepieciešams 60 metru garš aploks un 30 m2 nojume, kurā var paslēpties no vēja, lietus un sniega. Ziemā jānodrošina ar salmiem pakaisīta sausa guļvieta. Parasti mums jautā, vai ziemā putniem nav auksti. Mana versija – putns nezina, ka tam ir auksti. Strausa acis sver ap 60 g un smadzenes 40 g, tāpēc domāju, ka viņš daudz ko nezina.
Ir jārūpējas, lai mazajiem strausiem būtu svaigs gaiss. 90–120 kg ir normālais ekonomiskais strausa kaušanas svars. Līdz kondīcijai strauss apēd pustonnu barības. Vaislai audzētie putni apēd 2 kg barības dienā. Barības pamatā ir graudi – auzas, mieži, kvieši, nedaudz arī sojas, kukurūzas kliju. Sagatavota strausu barība izmaksā 220–250 eiro/t.
– Cik daudz strausu pārdodat gada laikā?
– 70 līdz 100 putnu. Mums ļoti paveicās, ka sākām šos putnus audzēt vienlaikus ar restorānu kultūras attīstīšanos Latvijā. Šī kultūra Latvijā salīdzinājumā ar Lietuvu, Poliju un citām valstīm ļoti attīstās. Latvijas šefpavāri ir gatavi eksperimentēt, viņi ir gatavi pasniegt garšīgus, kvalitatīvus ēdienus, no kuriem būs bauda gan acīm, gan garšas kārpiņām. Manuprāt, cilvēki viņiem uzticas un ir gatavi arī mēģināt nogaršot kaut ko jaunu.
Mēs sazināmies ar vienu strausu audzēšanas saimniecību Polijā. Tās saimnieks teic, ka Polijā vien šajā gadā restorāni sāka pirkt strausa gaļu. Visu laiku to eksportēja uz Vāciju. Mēs Polijai esam pāris soļu priekšā restorānu kultūrā. Tikai Latvijas tirgus ir ļoti mazs – vien 2 miljoni cilvēku, Polijā – 35 miljoni. Jautājums par cenu un tirgu vienmēr ir svarīgs. Arī mazajām tautām vajag ēst augstas kvalitātes produktus, iespējams, pat kvalitatīvākus nekā lielajām tautām (smej).
– Kā nonācāt līdz viesmīlības biznesam un restorānam meža ielokā?
– Viesu uzņemšanas bizness dabiski atnāca pats. Pēc strausu ģimeņu pirkuma sestdienas un svētdienas saimniecībā tāpat pavadījām draugu, radu un kuldīdznieku kompānijā, kas ieradās aplūkot šos eksotiskos putnus. Kad daudzas brīvdienas bija pavadītas, rādot un stāstot par saimniecībā redzamo, sapratām, ka tas arī var būt bizness. Un ļoti labi sader ar strausu gaļas ražošanas biznesu – putni ir parādīti, spalvas ir pārdotas, to gaļa ir nogaršota. Tūristu grupas brauc arī ēst omletes. Desmit cilvēku no vienas olas var paēst, 20 cilvēku var omleti pagaršot.
Visticamāk, vieglāk mums būtu izaudzēt lielāku daudzumu dzīvnieku un putnu un vienā reizē tos pārdot. Es, šķiet, esmu procesa cilvēks, man patīk process, tāpēc to nedaru. Mūsu saimniecībā viena nozare papildina otru. Vasarā ir vairāk tūristu, ziemā ir mierīgāk, tad var citas lietas darīt. Esam iecerējuši, ka darbosimies visus 12 gada mēnešus, arī restorāns Ar putniem ziemā būs atvērts. Patlaban tas zem jumta ir salīdzinoši neliels. Saimniecību agrāk apciemojušie cilvēki brauc arī pie mums vienkārši ieturēt maltīti.
– Tomēr Nornieki aizvien ir hobija saimniecība?
– Nevienu brīdi Norniekus nebijām iecerējuši veidot par hobija saimniecību. Tā ir virzīta uz biznesu, un pirmajos darbības gados saimniecībā ir investēta nauda, lai šobrīd varētu sākt pelnīt. Mēs Norniekos neturēsim citus dzīvniekus, lai veidotu minizoo, par ko dažkārt interesējas mūsu viesi. Šobrīd attīstām trīs virzienus – strausu gaļas ražošanu, tūrisma nozari un kazu gaļas ražošanu. Līdz kaut kādam brīdim saimniecība ir hobijs, tomēr tas ir viens posms, kam ir jāizaug līdz biznesam. Lai gan nav svarīgi, vai šo biznesu ikdienā vadīšu es vai kāds cits. Svarīgi ir – vai tas spēj pelnīt un vai varam no tā paņemt arī kaut ko sev.
Esam īstenojuši jau trīs ES atbalsta projektus. Arī tūrisma jomā pirms diviem gadiem ir īstenots projekts – virtuve, restorāns, terase, vides sakārtošana. Protams, vēlāk vēl paši ieguldījām papildu naudu, lai terasē var pasēdēt lietus laikā. Bija arī citi naudas ieguldījumi. Izmantojam dotās iespējas, un tās, manuprāt, Latvijā ir. Esmu pierakstījis teicienu – iespēja nereti staigā pelēkās drēbēs un ļoti līdzinās darbam. Šā iemesla dēļ iespēju dažkārt ir grūti ieraudzīt. Latvijā tās aizvien ir, vien jāierauga un jādarbojas ar tām.
– Cik darbinieku nodarbināt Norniekos?
– Vasaras sezonā nodarbinām līdz pieciem darbiniekiem. Mums ir divi salīdzinoši nelieli zemes īpašumi – viens 40 ha un otrs 10 ha liels. Patlaban papildu zemes pirkšanas iespējas ir ierobežotas. Šā iemesla dēļ mums ir jāpievieno vērtība mūsu ražotajam produktam, lai to varētu pārdot izdevīgāk. Man šis vērtības pievienošanas process patīk.
Ar tiem darbiniekiem, kas mums patlaban ir, esam gatavi augt kopā visās jomās. Gan kvantitatīvi – lai būtu ražīgi, lai spētu saražot vairāk uz vienu cilvēku, lai būtu rentabilitāte –, gan arī kvalitatīvi. Plānojam saražot vairāk strausa un kazas gaļas, kā arī noturēt kvalitatīva restorāna latiņu.
Par kvalitāti runājam ar darbiniekiem, un viņi mūs saprot. Darbs ir arī, ka stāstām darbiniekiem, kādu vidi veidojam un kādas ir mūsu prioritātes. Patlaban mums ir Inga, viņa strādā 5–6 gadus, zina visu par strausu kopšanu un inkubēšanu, kontrolē to. Šajā gadā Kitija un Judīte sāka virtuvē darboties. Tā ir vadītāja būtība – mēģināt noteikt uzstādījumu un pārbaudīt, vai to īsteno.
– Vai ikdienas biznesā ir kas traucējošs?
– Ir cilvēki, kuri sūdzas par PVD. Man šā dienesta un citu valsts iestāžu prasības šķiet loģiskas un saprotamas. Cilvēkiem mēdz būt īpatnēja tīrības izjūta. Es ļoti reti vēlos uzrūkt valsts iestādēm. Ar kādu attieksmi izturies pret tām, tādu saņem pretim.
– Kā esat iecerējuši saimniecību attīstīt tālāk?
– Vispirms koncentrēsimies uz kazas fermas projekta īstenošanu. Nākamais projekts jau ir apstiprināts – mūsu bijušo dzīvojamo māju, kur notika ugunsnelaime, pārveidosim par brīvdienu māju vienai divām ģimenēm. Tās varēs atbraukt baudīt mieru, dzīvot ar kazām, ēst labu ēdienu, lasīt grāmatu, relaksēties baseinā. Papriecāties nedēļas nogalē par dabu gan vasarā, gan arī ziemā.
Būtu priecīgs, ja Snēpelē izveidotu vēl kādu tūrisma objektu. Viesi visu dienu pie mums nepavada, un viņiem patiktu vienā braucienā uzzināt vēl kaut ko jaunu un interesantu.
