Timotijs Snaiders: “Krievija ir fašistiska valsts” 0
Valdis Bērziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Timotijs Snaiders, vēstures profesors Jeila universitātē ASV, ir viens no redzamākajiem un atzītākajiem Austrumeiropas vēstures pētniekiem pasaulē. Viņš uzrakstījis virkni grāmatu par fašismu, totalitārismu un Eiropas vēsturi. Latviski tulkotas vairākas viņa grāmatas – “Asinszemes”, “Melnā zeme” un “Par tirāniju”. Nupat (19. maijā) laikrakstā “The New York Times” publicēts T. Snaidera izvērsts komentārs, kurā viņš atzīst: “Mums tas ir jāpasaka. Krievija ir fašistiska.”
Fašisma ideja nav sakauta
Savā rakstā profesors Snaiders atzīmē, ka fašisms nekad nav ticis sakauts kā ideja. Kā iracionālisma un vardarbības kults, tas nevarēja tikt uzvarēts kā arguments: kamēr nacistu Vācija likās spēcīga, eiropieši un citi izjuta kārdinājumu tam sekot. Tikai Otrā pasaules kara cīņu laukos fašisms tika sakauts. Tagad tas ir atgriezies – un šoreiz valsts, kas ved fašistisku iznīcināšanas karu, ir Krievija, atzīmē Snaiders.
“Mēs kļūdāmies, ierobežojot savas bailes no fašisma ar zināmu Hitlera tēlu un holokaustu. Fašismam bija itāļu izcelsme, tas bija populārs Rumānijā – kur fašisti bija pareizticīgie kristieši, kas sapņoja attīrīties no vardarbības, un viņiem bija piekritēji daudzviet Eiropā (un Amerikā). Visos tā veidos fašisms pauda gribas triumfu pār saprātu, tāpēc nav iespējams to pienācīgi definēt.
Cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi – bieži vardarbīgi – par fašisma būtību. Bet mūsdienu Krievija atbilst vairākumam kritēriju, ko mēdz lietot fašisma pētnieki. Tajā ir kults ap vienu līderi – Vladimiru Putinu. Tajā ir mirušo kults ap Otro pasaules karu. Tajā ir mīts par impēriskā diženuma bijušo zelta laikmetu, ko atjaunos karš kā attīrošs vardarbības akts – slepkavnieciskais karš pret Ukrainu,” raksta komentāra autors.
Vēsturiskas līdzības
Vēsturnieks atzīmē, ka šī nav pirmā reize, kad pret Ukrainu vērsts fašistisks karš. Valsts iekarošana bija Hitlera uzbrukuma galvenais mērķis 1941. gadā. Hitlers uzskatīja, ka Padomju Savienība, kas toreiz valdīja Ukrainā, ir ebreju valsts: viņš plānoja aizvietot padomju varu ar savu un tikt pie Ukrainas auglīgās lauksaimniecības zemes. Padomju Savienība nonāktu badā, bet Vācija kļūtu par impēriju. Viņš uzskatīja, ka tas būtu viegli, jo Padomju Savienība, viņaprāt, bija mākslīgs veidojums un ukraiņi bija koloniāla tauta.
Profesors Snaiders konstatē pārsteidzošas vēsturiskas līdzības ar Putina karu. Kremlis uzskata Ukrainu par mākslīgu valsti, kuras ebreju prezidents liecinot, ka tā nevar būt īsta. Tika uzskatīts, ka pēc mazskaitlīgās elites iznīcināšanas neorganizētās masas labprāt pieņems krievu virsvadību. Šodien tā ir Krievija, kas liedz piegādāt Ukrainas graudus pasaulei, kad daudzām jaunattīstības valstīm draud bads.
Kā atzīmē profesors Snaiders, daudzi šaubās uzskatīt mūsdienu Krieviju par fašistisku, jo Staļina Padomju Savienība dēvēja sevi par antifašistisku. Bet vārdu izvēle nepalīdz definēt, kas ir fašisms, un ir vēl neizprotamāka šodien. Ar ASV, Britānijas un citu sabiedroto palīdzību Padomju Savienība sakāva nacistu Vāciju un tās sabiedrotos 1945. gadā. Taču tās pretdarbība fašismam bija nepastāvīga.
Vēsturnieks atgādina, ka 1939. gadā Padomju Savienība pievienojās nacistu Vācijai kā “de facto” sabiedrotā, un abas valstis kopā iebruka Polijā. Nacistu līderu runas tika pārpublicētas padomju presē, un nacistu virsnieki pauda apbrīnu par padomju efektivitāti masu deportāciju veikšanā.
Padomju “antifašisms” kļuvis par “rašismu”
Snaiders atzīmē, ka Otrais pasaules karš ir daļa no Putina vēsturiskā mīta par Krievijas nevainību un zaudēto dižumu – ka tikai Krievijai ir tiesības būt vēstures upurim un uzvarētājai. Neapstrīdamais fakts, ka Staļins veicināja Otro pasaules karu, stājoties sabiedroto attiecībās ar Hitleru, mūsdienu Krievijā nedrīkst tikt publiski izpausts un ir krimināli sodāms.
Padomju antifašisms bija politika dažādai izmantošanai, bet tā nebija atbilde fašismam. 21. gadsimta Krievijā “antifašisms” vienkārši kļuvis par Krievijas vadoņa tiesībām nosaukt valsts ienaidniekus. “Īstie Krievijas fašisti, tādi kā Aleksandrs Dugins un Aleksandrs Prohanovs, var paust savu viedokli masu medijos. Putins pats ir aizņēmies domas no krievu pirmskara fašista Ivana Iļjina darbiem. Prezidentam “fašists” vai “nacists” vienkārši ir cilvēks, kas pretojas viņam vai viņa plānam iznīcināt Ukrainu. Ukraiņi ir “nacisti”, jo viņi nepiekrīt, ka ir krievi, un pretojas,” raksta “The New York Times” komentāra autors.
Laika ceļotājam no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nebūtu grūti atpazīt Putina režīmu kā fašistisku, secina profesors Snaiders. Simbols Z, saieti, propaganda, karš kā attīrošs vardarbības akts un apbedījumu bedres ap Ukrainas pilsētām to skaidri parāda. Karš pret Ukrainu nav tikai atgriešanās tradicionālajā fašistu kaujas laukā, bet arī atgriešanās pie tradicionālās fašistu valodas un darbības. “Citas tautas ir domātas kolonizēšanai. Krievija ir bez vainas tās senās pagātnes dēļ. Ukrainas pastāvēšana ir starptautiska sazvērestība. Atbilde ir karš.”
“Naida runa pret ukraiņiem atvieglo viņu slepkavošanu, kā mēs redzam Bučā, Mariupolē un daudzviet Ukrainas teritorijā, ko okupējis Krievijas karaspēks. Masu kapi nav tikai kara nelaime, bet fašistiska iznīcības kara likumsakarīgas sekas.”
Citu dēvēšana par fašistiem, pašam esot fašistam, ir būtiska Putina politikas daļa, ko profesors Snaiders nodēvējis par “šizofašismu”. Ukraiņi ir atraduši elegantu formulējumu, saucot to par “rašismu”.
Ukrainai un demokrātijai ir jāuzvar
Mēs zinām vairāk par fašismu, nekā zinājām pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, un mēs zinām, pie kā tas noveda, atzīmē profesors Snaiders. Bet fašisma atpazīšana nenozīmē tā novēršanu. Fašisms nav diskutējama tēma, bet gribas kults, kas izplata izdomājumus. Tas vēsta par kādu cilvēku, kas “ārstē pasauli ar vardarbību, un šis process tiks atbalstīts ar propagandu līdz pat galam”. To var pārtraukt tikai vadoņa vājuma izpausmes. “Fašistu līderis ir jāsakauj, un tikai tad mīti tiks sagrauti,” brīdina profesors Snaiders.
Ja Krievija uzvar Ukrainā, tā būs ne tikai demokrātijas sagrāve ar spēku, tā būs demokrātiju demoralizācija visur, atzīst profesors Snaiders. “Pat pirms kara Krievijas draugi – Marina Lepēna, Viktors Orbāns, Takers Karlsons – bija demokrātijas ienaidnieki. Fašistu uzvaras kaujas laukā apstiprinātu, ka spēks dod tiesības, ka saprāts domāts zaudētājiem un ka demokrātijām jāzaudē. Ja Ukraina nebūtu pretojusies, šis būtu drūms pavasaris demokrātiem visā pasaulē. Ja Ukraina neuzvar, mēs varam sagaidīt tumšus gadu desmitus,” savā publikācijā “The New York Times” brīdina profesors Snaiders.
