Smukās karalienes asiņainā balle 10
Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Viņas māte bija apbrīnojami ražīga sieviete – līdz 40 gadu vecumam piedzemdējusi 16 bērnus! Impērijas valdniecei tas ir pat vairāk nekā neparasti daudz. 1755. gadā pasaulē nāca arī viņas visjaunākā meita, kurai deva vārdu Marija Antonija Jozefa Johanna Hābsburga-Lotaringa, un šo Austrijas imperatora Franča un viņa dzīvesbiedres Marijas Terēzas priekšpēdējo bērnu tuvinieki esot atzinuši par ārēji vispievilcīgāko no visiem šā savdabīgā imperatoru pāra bērniem.
Karalienes bērnība
Vēstīts, ka šā rietumeiropiešu monarhu pāra pēdējās meitas ierašanās iezīmējās ar vairākiem zīmīgiem notikumiem, no kuriem īpaši izceļami vismaz divi. Vispirms jau tas, ka šajās dzemdībās valdniece Marija Terēza nonāca ļoti kritiskā stāvoklī, jo dzemdības bijušas smagas un ilgas. Pieaicinātie galma ārsti ilgi baidījās uzņemties atbildību par jebkādu izšķirīgu rīcību, jo nevienam nebija skaidrs, vai dzemdētāja vispār spēs izdzīvot. Izdzīvoja. Tāda notikumu gaita varētu šķist arī dīvaina, jo laikam nebūs viegli piemeklēt pieredzes ziņā bagātāku un līdz ar to arī izturīgāku bērnu laidēju pasaulē par šo imperatori, turklāt visas iepriekšējās četrpadsmit dzemdības viņai bija ritējušas pat nesalīdzināmi vieglāk, praktiski vispār bez jebkādām problēmām.
Un otrs zīmīgais un vienlaikus baisais notikums, kas iezīmēja šā bērna nākšanu pasaulē, bija tieši tajā laikā pēkšņi sākusies spēcīgā zemestrīce Portugāles galvaspilsētā Lisabonā, kam sekoja postošs cunami un vēl arī milzīgs ugunsgrēks. Vēstīts, ka sešas minūtes ilgušajās pazemes svārstībās bojā gājuši vismaz 90 000 cilvēku, savukārt pilsēta praktiski teju pilnībā sagrauta. Šos abus šaušalīgos notikumus tā laika “vērtētāji” jau uzreiz uzskatīja par ļoti nelāgu zīmi saistībā ar jaundzimušo meitenīti. Un sanāk jau arī gaužām nelāgi: viens jaunpienācējs pret deviņdesmit tūkstošiem vienā acumirklī bojā gājušo… Turklāt par jaundzimušās tā dēvētajiem krusta vecākiem vajadzēja kļūt Portugāles karaliskajam pārim, taču viņi šīs zemestrīces dēļ nevarēja ierasties uz svinīgo ceremoniju.
Bērnībā viņu dēvēja vienkārši par Toniju, un lielākoties viņa laiku pavadīja galmā, augot un izglītojoties ģimenē, kurā visi cits citu pietiekami lielā mērā mīlēja. Un viņu kā visjaunāko, kā tā dēvēto pastarīti visi mīlēja jo īpaši. Tiesa, neskatoties uz visu to, šajā ģimenē disciplīnu un tikumību sāka mācīt jeb faktiski iedresēt jau kopš mazotnes, un tādā veidā tas skāra arī tikai trīs gadus veco Toniju.
Marija Terēza kā piecpadsmit bērnu māte uzskatīja, ka ir tiesīga izstrādāt pati savu apmācības programmu saviem bērniem, un tā bija jāiziet bez izņēmuma visām viņas atvasēm, jo sevišķi jaunākajām. Pamatā bērniem mācīja vēsturi, ģeogrāfiju, matemātiku, valsts pārvaldes metodiku un dažādas svešvalodas, bet faktiski obligātas bija arī dejas, gleznošanas un teātra nodarbības. Tāpat imperatoru ģimenes meitenes apmācīja galma sarunu uzturēšanas mākslā un rokdarbos. Tonijai ļoti patika mūzika, un viņa pietiekami ātri apguva prasmi spēlēt vairākus mūzikas instrumentus.
Tostarp meitene auga sprigana un veselīga. Jau trīs gadu vecumā atbilstoši Vīnes galma tradīcijām un noteikumiem mazajai princesei uzstīvēja mugurā korseti, un ar to viņa paklausīgi uzsāka deju nodarbības. Uzreiz var piebilst, ka, arī neskatoties uz sažņaugto stāvokli, šīs nodarbības viņai patika nesalīdzināmi labāk kā šķietami garlaicīgā vēsture, ģeogrāfija un glītrakstīšana. Katrā ziņā viņai nozīmētie skolotāji visi atzina, ka princese mācību procesā spēj sakoncentrēties tikai uz to, kas viņai patiešām šķiet interesanti, tādējādi jebkādas zinības var apgūt vien spēles un izklaides formātā.
Bet imperatore Marija Terēza bija ne tikai iespaidīga daudzbērnu māte, bet arī pietiekami veikla politiķe. Katrā ziņā bez izņēmuma visas savas atvases viņa spēja saistīt ar laulības saitēm visdažādākajos Eiropas karaļnamos. Viens no galvenajiem Austrijas imperatores mērķiem bija savienība ar franču Burboniem, tāpēc mazās Tonijas liktenis jau sen bija izlemts: viņu kopš pašas mazotnes gatavoja laulībai ar Francijas troņa mantinieku.
Dinastiskās laulības
Francijas Burboni un Austrijā valdošie Hābsburgi jau vismaz divas simtgades uzturēja savstarpēji naidīgas attiecības, taču aptuveni 18. gadsimta vidusdaļā tas abiem klaniem jau pašiem bija apnicis, un tagadējie to pārstāvji lāgā pat vairs nevarēja atcerēties šā naida patiesos iemeslus. Abu valstu izcilākie politiķi risināja sarunas par izlīgumu un rezultātā secināja, ka vislabākā nākotnē iecerētā miera ķīla varētu būt dinastiskas laulības. Apsverot iespējamos variantus, visi iesaistītie kopīgi izlēma, ka Francijas troņa mantinieks Luijs par sievu apņems vienu no Marijas Terēzas meitām. Sākotnēji pat nebija konkretizēts, tieši kuru, vienkārši vienu no viņām visām, taču beigās izvēle krita uz visjaunāko Toniju jeb vēlāko Mariju Antuaneti.
Tas gan vēl ilgi palika tikai kā projekts. Katrā ziņā Marijai Terēzai, kura pamatā arī bija šā karaļnamu izlīguma rosinātāja un sarunu uzturētāja, vēl nācās pielikt ne mazums pūļu, lai diplomātu sarunātais pārvērstos arī gluži oficiālā laulību piedāvājumā: Francijas karalis Luijs XV vēl vismaz trīs gadus piesardzīgi nesteidzās ar liekiem žestiem šajā virzienā, proti, vienlaikus ne lāgā atsakoties, ne arī rosinot kādas konkrētas cerības.
Bet tajā laikā pēkšņi noskaidrojās, ka stingrās mātes ieskatā jaunā erchercogiene patiesībā vispār vēl ir ļoti nepiemērota Francijas karalienes lomas pildīšanai.
Vispirms jau ar to, ka viņa līdz tam momentam ļoti vāji bija apguvusi franču valodu, turklāt rakstīja ar kļūdām pat dzimtajā vācu valodā, savukārt viņas zināšanas citos priekšmetos pat lāgā nevarēja nodēvēt par virspusējām, jo, kā jau iepriekš pausts, Tonija ļoti veikli prata izvairīties no mācībām, pārvēršot visu jokā, spēlē un izklaidēs, bieži vien tādā veidā lāgā neko daudz ne iemācoties, ne apgūstot.
Taču beidzot 1769. gadā Francijas karalis Luijs XV gluži oficiāli lūdza vēl mazgadīgo erchercogieni izdot par sievu savam tikpat vēl mazgadīgajam dēlam. Kamēr abas puses rūpīgi un detalizēti saskaņoja gaidāmo kāzu ceremonijas nianses, pie Francijas troņmantnieka līgavas no Versaļas nosūtīja abatu Vermonu – kā Tonijas audzinātāju franču galma etiķetes, dažādu zinību un reliģijas lietās.
Abats acumirklī esot juties nākamās Francijas karalienes ārējā daiļuma apburts. Viņš vēstījis Versaļai: “Ar daiļumu viņa sevī apvieno pievilcību, grāciju, prasmi sevi pasniegt, un pēc tā, kad būs mazliet fiziski nobriedusi, viņai piemitīs visi ārējie dotumi, kādus vien varētu vēlēt princesei.” Lai gan vienlaikus abats jau acumirklī bija sapratis arī otru pusi – viņa jaunā audzēkne ir izlutināta, mēreni vieglprātīga un pārlieku izklaidīga, tāpēc savam vēstījumam pievienojis arī šādus vārdus: “Viņai piemīt vairāk intelekta, nekā varētu iedomāties, taču diemžēl haotisma dēļ savos divpadsmit gados viņa nav iemācījusies to sakoncentrēt.”
Turklāt jau drīz abats konstatēja arī to, ka Tonijas laiskums un vieglprātība ievērojami apgrūtina jebkādas nodarbības ar viņu. Viņš sešas nedēļas centies pasniegt daiļrunas pamatus, konstatējot, ka vispār jau meitene itin labi uztver priekšmetu, taču tā arī neesot izdevies viņā pamodināt interesi uz iedziļināšanos, lai gan pamatā viņai tādas spējas neapšaubāmi esot. Un arī abats agri sapratis, ka Tonija kaut ko puslīdz labi iemācās tikai tajā gadījumā, ja tas vienlaikus viņu arī izklaidē.
Lai kā arī būtu, bet līdz laulību dienai Tonija tomēr jau prata franču valodu tik lielā mērā, lai varētu pilnvērtīgi sarunāties ar savu precinieku par jebkuru tēmu. Tiesa, realitātē tas lāgā vēl nemaz nebija nepieciešams, jo laulību ceremonija notika neklātienē: precinieku Vīnē uz pilnvaras tiesībām pārstāvēja līgavas brālis erchercogs Ferdinands, kurš tad arī pavadīja savu māsu uz altāri.
Divas dienas pēc šīs dīvainās ceremonijas, 1770. gada 21. aprīlī, jaunā franču troņmantnieka dzīvesbiedre aizbrauca no dzimtās Vīnes.
Bet pēc divām nedēļām uz nelielas pierobežas saliņas netālu no Strasburgas notika “pieņemšanas–nodošanas akts”, kad Toniju no vienas karaliskās ģimenes nodeva citā.
Viņa atvadījās no savas svītas un faktiski tūlīt pat bija spiesta izģērbties kaila, lai pilnībā ietērptos tikai franču apģērbā. Tādējādi šķīrusies no visas savas austriešu pagātnes, ieskaitot iemīļoto klēpja sunīti, princese, kuru tagad franču manierē dēvēja par Mariju Antuaneti, beidzot pirmo reizi ieraudzīja arī savu izredzēto – biklo un neizlēmīgo Francijas troņa mantinieku Luiju.
Versaļā viņa ieradās 1770. gada 16. maijā. Vēstīts, ka topošās Francijas karalienes vēlāk uzplaukušo nevaldāmo kaislību uz neprātīgām izklaidēm gluži neviļus iekurināja jau tad, kad viņa vēl tikai bija ceļā uz Parīzi. Proti, ierodoties Francijas teritorijā un braucot cauri Strasburgai, Nansī, Šalonai, Suasonai, Kompjeņai un vēl citām vietām, viņai par godu visviet sarīkoja lepnas viesības un balles, un viņai jau tad tas viss ļoti iepatikās.
Franču aristokrātijai un noteiktai daļai vienkāršās tautas – cik nu viņiem vispār bija to iespēju redzēt Mariju Antuaneti vaigā – viņa šķita simpātiska, faktiski pat skaistule. Katrā ziņā savos piecpadsmit gados greznajā kāzu kleitā viņa jau uzreiz uzrādījusi to graciozo majestātiskumu, kādu vēlāk demonstrēja, esot jau karalienes tronī. V
iņai bija dabas dota slaida figūra, maza un eleganta mute, smalks deguns un gaiši zilas, allaž jautrības uguntiņu pilnas acis zem skaidri izteiktiem melno uzacu puslokiem.
Viņas sejai bija viegli ovāla forma ar taisnu pieri un salīdzinoši reti sastopamas krāsas mati, kas atgādināja nobriedušas labības vārpas jeb tātad ļoti tuvu dabiskajai zelta krāsai.
Taču Marijas Antuanetes galvenā burvība bija viņas jaunība, izteiktais naivums un vēl esošā pieticība, kas galvenokārt izpaudās kustībās un žestos. Pirmajā acumirklī visiem esot šķitis, ka viņa ir vistīrākās mīlestības iemiesojums, un laulību ceremonija radījusi iespaidu par kaut ko ārkārtīgi svaigu, viedu un brīnišķīgu, kas bija absolūti kliedzošs kontrasts Francijas galmā, kurā valdīja par izvirtuli iedēvētais Luijs XV un viņa favorīte jeb vienkārši piegulētāja Dibarī kundze.
Vēstīts, ka svinības par godu šīm laulībām ilgušas vairākas dienas un beigušās kopumā ļoti bēdīgi. Parīzes mēra nekompetences dēļ ne galvaspilsētas galvenajā laukumā, ne ceļā uz to praktiski nebija nekādas kārtības, lai gan sapulcējies bija iespaidīgs ļaužu pūlis. Un tad nu sanāca tā, kā nepilnus divus gadsimtus vēlāk Maskavā padomju tirāna Staļina bērēs: ļaužu masa, turpinot stihiski virzīties pa bulvāriem, kas veda uz galveno laukumu, spiedās virsū tiem, kuri plūda pa citām ielām, bet visi kopā stūmās virsū tiem, kuri jau bija sapulcējušies.
Turklāt ātri vien salūta dēļ aizdegās tautas masām speciāli ierīkotās vietas, uz kurām ar smago tehniku ieradās ugunsdzēsēji, kam sekoja musketieri zirgu mugurās un viņiem nopakaļ vēl arī karaliskā gvarde ar garām alebardām. Un tad, kā mēdz teikt tādos gadījumos, tikai gāja vaļā…
Nākamajā dienā esot nācies steigšus apglabāt 53 bojāgājušos, lai gan neoficiāli vēstīts, ka tādu bijis aptuveni 140.
Vēlāk pētnieki secinās, ka Marijas Antuanetes valdīšana iesākās praktiski tā, kā tai vēlāk bija jānoslēdzas, – ar nelaimi, asinīm un upuriem.
Jautrā princese
Tostarp nepieciešams uzsvērt, ka jaunajai Francijas princesei tobrīd vēl nebija pat pilni 15 gadi, tāpēc viņas ārkārtīgi pieredzējusī māte vēstulēs regulāri apmācīja viņu ģimenes dzīves teorijā. Taču Marijai Antuanetei ilgi nemaz nesanāca likt lietā mātes labos padomus. Izrādās, Francijas troņa mantinieks Luijs sirga ar fimozi (ar dzimumorgānu funkcionālo nepilnību saistīta lieta), un tās dēļ pirmos septiņus viņu laulības gadus viņu attiecībām piemita tikai un vienīgi platonisks raksturs.
Vīnes un Parīzes karaļnami jau sāka nervozēt, jo tīra aprēķina dēļ tapušo dinastisko savienību katrā ziņā vajadzēja nostiprināt ar nākamā monarha piedzimšanu, taču šeit pat nesanāk vispār tā ieņemšana…
Vispār jau šo jautājumu varēja atrisināt ātri, veicot elementāru ķirurģisko operāciju, taču jauniņais Luijs ļoti baidījās no faktiskās apgraizīšanas, un ilgu laiku neviens viņu nevarēja ne piespiest, ne pierunāt. Rezultātā Versaļā ieradās Marijas Antuanetes brālis Jozefs, kurš ilgā un dažādu pārliecināšanas elementu pārpilnā sarunā tomēr beidzot pierunāja savu svaini ļauties ķirurga nazim. Un viss noritēja sekmīgi.
Taču nevajadzētu domāt, ka Marija Antuanete arī visu šo laiku sēdēja un monarhistiski skuma. Nekādā gadījumā. Pēc mēreni atturīgā Vīnes galma Versaļa viņai šķita jautra un grezna, un viņa patiešām ātri iemācījās tur nevaldāmi izklaidēties. Viņa aizrautīgi un bezrūpīgi metās dejās neskaitāmajās ballēs un maskarādēs, vienlaikus pat neiedomājoties, ka ikvienu viņas rīcību slepus apspriež, turklāt bieži arī sagrozot realitāti.
Viņa arī lāgā vēl nebija izpratusi to, ka franču karaļnams un konkrēti tieši pati karaliskā ģimene tautā bija ārkārtīgi nepopulāra.
Troņmantnieka fiziskais defekts visiem bija labi zināms, tas kalpoja par pamatu dažādiem jokiem un tostarp arī izsmieklam, kas izpaudās dažādās pagrīdē nodrukāto antirojālistu pamfletu versijās. Savukārt viņa jauneklīgās sievas bezrūpību pasniedza kā nākamajai karalienei absolūti nepiedienīgu. Dažādās anonīmās publikācijās visi kavalieri, ar kuriem Marija Antuanete ballēs dejojusi visu acu priekšā, šajās interpretācijās acumirklī pārvērtās arī par viņas mīļākajiem. Jau krietnu laiku vēl pirms revolūcijas franču tauta faktiski bija sākusi ienīst “austrietīti”, uzskatot, ka viņa ir nevis jautra, bet gan paviegla, un nevis atbrīvota, bet gan izvirtīga, un nevis eleganta, bet gan skopulīga un vulgāra.
No iemīļotās par ienīsto
Tostarp var piebilst, ka pēc kļūšanas par troņmantnieka dzīvesbiedri Marija Antuanete pati vēl krietnu laiku īpaši nemainījās. Vairākus gadus viņa joprojām palika pievilcīga jauna meitene, kura tagad varēja atļauties nevalkāt korseti, ne gluži vienmēr izbirstēt zobus un kura allaž daudz runāja, smējās un sačukstējās ar citām jaunajām meitenēm galmā. Un katrā ziņā jāuzsver, ka viņas vīrs attiecībā pret viņu izskatījās kā absolūti nepieredzējis puišelis.
Tostarp kādā brīdī izplatījās runas par to, ka Marija Antuanete joprojām ir nevainīga, kas, protams, kļuva par iemeslu dažādām baumām.
Turklāt jau kopš pirmās tikšanās reizes viņu neieredzēja karaļa Luija XV favorīte Dibarī kundze, kura katrā izdevīgā mirklī nekautrējās publiski izsmiet un pazemot Mariju Antuaneti. Jau drīz galms bija sadalījies divās partijās, kuras, kā vēlāk izrādīsies, nespēja savstarpēji samierināt ne Luija XV aiziešana mūžībā, ne vēlāk pat revolūcija.
Karalis Luijs XV nomira 1774. gadā, viņa vietā tronī kāpa Luijs XVI, un Marija Antuanete savai mātei par absolūtu iepriecinājumu beidzot kļuva par Francijas karalieni. Tostarp zināms, ka par valsts lietām viņa neesot nemaz interesējusies, lai gan vīrs viņu tām pat negrasījās laist tuvumā.
Taču tagad viņas uzmanību centās izpelnīties arī dažādas šaubīgas personas. Un drīz noskaidrojās, ka tie, kuri ir spējīgi izklaidēt un uzjautrināt Mariju Antuaneti, ātri kļūst arī pietiekami ietekmīgi galmā. Tādā veidā kāds pamanījās radīt karalienei atkarību no azartspēlēm, konkrēti – no kāršu spēles, kas kopš laika bija teju vai galvenā nodarbe viņas apartamentos, kur dažkārt vienas nakts laikā viņa pamanījās zaudēt fantastiski lielas summas. Un vispār – karalienes uzturēšana Francijas budžetam izmaksāja tiešām bargus līdzekļus. Taču, arī neskatoties uz to, viņai allaž pietrūka naudas jauniem tērpiem, dārglietām, izklaidēm un vispirms jau azartspēlēm.
Pirmais iespaids par Mariju Antuaneti bija strauji izplēnējis, pārtopot ne tikai galma skaudībā un ienaidā, bet arī tautas paustā nicinājumā. Kopš laika jebkuras viņas elementāras draudzības jūtas acumirklī kļuva par melnu aizdomu iemeslu, un pat pēc tā, kad vēlāk karalis Luijs XVI beidzot bija pilnībā iepazinis savu sievu un jutās viņas apburts, iemīlot tā, kā iepriekš Francijas karaļi bija mīlējuši tikai mīļākās, galms pilnībā un atklāti sāka ienīst Mariju Antuaneti – tagad jau par to, ka “karaliene uzurpējusi karaļa favorītes vietu”.
Skaudēju un intrigantu galms
Avotos vēstīts par kādu savdabīgi traģisku notikumu, kas saistīts arī ar Mariju Antuaneti. Neilgi pirms savas nāves pret viņu līdz mūža pēdējiem mirkļiem absolūti labvēlīgais vīratēvs jeb tātad karalis Luijs XV kopā ar saviem galminiekiem piedalījās medībās Fontenblo, kur kādā brīdī sākās jau pamatīgi ievainota brieža vajāšana.
Panikā bēgot, dzīvnieks pārlēca kādam zemam žogam un tiešā tēmējumā uzdrāzās virsū turpat dārzā strādājošam zemniekam, diemžēl ar saviem ragiem pārplēšot viņam vēderu. To redzēja zemnieka sieva un acumirklī sacēla brēku. Tūlīt pat atjoņoja arī viss vajātāju jeb tātad galminieku pulks, ieskaitot arī Mariju Antuaneti, kura esot pirmā devusies palīgā nelaimīgajam zemniekam.
Ar tādu rīcību viņa panākusi to, ka visi klātesošie augstmaņi burtiski apmētājuši smagi ievainoto zemnieku ar saviem zelta naudas pilnajiem makiem, savukārt karalis pavēlējis, lai viņa pirmais ķirurgs tūlīt pat apkopj zemnieku un pēc tam ilgāku laiku katru dienu viņu apmeklē.
Šādos apstākļos zemnieks izdzīvoja, un jau drīz Marija Antuanete vēl iekārtoja viņu darbā par dārznieku Versaļā, uz kurieni pārcēlās arī viņa ģimene – sieva un dēls. Turklāt dēlu Pjēru Šanjē turpināja audzināt par Marijas Antuanetes līdzekļiem, bet pēc gada viņa pieņēma viņu kā savu pāžu. Pētnieki pauduši, ka Pjērs bijis varena auguma, stalts un spēcīgs jauneklis, kuram turklāt ļoti labi piestāvējis pāža kostīms. Vēlāk viņš pieslējās tai galma “partijai”, kuras ļaudis turpināja pret nelaimīgo karalieni izturēties cienīgi, neaizmirstot to, cik savulaik viņa bijusi jauka, labsirdīga un cēlsirdīga…
Lai kā arī būtu, bet ap Mariju Antuaneti vītās intrigas neapsīka arī pēc viņas kļūšanas par karalieni. Vēloties paslēpties no iedibinātās etiķetes tirānijas un tām pašām karaļgalma intrigām, jaunā karaliene ārpilsētas īpašumā, ko dēvēja par Mazo Trianonu, ierīkoja nelielu pati savu nosacīto galmu, kurā par ietekmīgām personām kļuva karaļa musketieru kapteinis d’Espiraks un viņas tā dēvētais piena brālis Vebers, kurš vispār bija ieradies no Vīnes jau kopā ar viņu. Savukārt Marijas Antuanetes draudzene grāfiene de Lambāla bija iecelta par karalienes lauku īpašuma pārvaldnieci.
Un, kā vēstīts avotos, šeit Marijai Antuanetei bija lemts kā pievilcīgai sievietei uzplaukt visā savā karalienes varenībā. Viņa jau vairs nebija naivā pusaudze no Reinas krastiem. Vēlāk grāfiene de Polinjaka aprakstījusi, ka “karalienes figūra bija gluži kā radīta tronim, viņas zīdainie mati, burvīgais kakls, ieapaļie pleci, brīnišķīgās rokas un eleganti plūdenā gaita, kā arī majestātiskā maniere braši turēt galvu kopā ar seju allaž izgaismojošo neatvairāmo smaidu – tāds bija tā laika Marijas Antuanetes veidols”. Krietni jau patētiski, bet, kā mēdz teikt, lai jau tā būtu.
Mazajā Trianonā nekādas etiķetes nebija, un tur Mariju Antuaneti par Viņas Augstību dēvēja tikai pasaku uzvedumos, ko vakaros izrādīja uz skatuves. Viņa kategoriski nevēlējās, lai ikdienā tur būtu vispār jebkādas ceremonijas, viņa gribēja, lai tur valdītu nevis galma, bet gan īsteni laucinieciska gaisotne. Turklāt katru dienu kopā ar draudzeni de Lambālu un vēl vairākām sava galma dāmām Marija Antuanete esot devusies uz savu fermu pati slaukt govis.
Tostarp, pilnībā ignorējot visus brīdinājumus, Marija Antuanete joprojām nespēja turēties pretim jautras, bezbēdīgas dzīves vilinājumiem. Noteiktos periodos viņa teju vai katru dienu apmeklēja masku balles, kur dejoja, līksmoja un jokoja visos iespējamos veidos, kas kopumā viņai pakāpeniski turpināja ļoti kaitēt.
Aptuveni ap to laiku Marijā Antuanetē slepus bija neprātīgi iemīlējies arī jaunais princis de Subīzs, un viņš alka nobīdīt malā savu tobrīd jau ļoti laimīgo konkurentu, proti, Akselu fon Ferzenu. De Subīzs bija iedomājies, ka spēs zviedru grāfu aizēnot ar savu šķietamo daiļumu, skaļo titulu un apskaužamajiem sakariem. Taču viņš nopietni kļūdījās.
Marija Antuanete atteicās viņu vispār uzņemt savā lauku īpašuma galmā. Izrādījās, de Subīzs dvēselē ir nožēlojams, ļaunatminīgs un atriebīgs cilvēks. Neiespējis iekarot karalienes sirdi “ar savu daiļumu”, viņš nolēma viņai un viņas favorītam atriebties, personīgi izplatot dažādas nelietīgas baumas, kā rezultātā jau drīz Versaļas galmā visi azartiski apsprieda to, ka patiesībā Marija Antuanete savam zviedru pielūdzējam atļaujot krietni vien vairāk par parasto rokas noskūpstīšanu…
Tieši tādā pašā veidā par karalienes ienaidniekiem drīz vien pārvērtās visi tie augstmaņi, kuri līdzīgi de Subīzam nesagaidīja uzaicinājumu pievienoties Mazā Trianona galmam. Acīgi pamanījusi tādu misēkli, Marijas Antuanetes māte Marija Terēza atkal steigšus nosūtīja uz Franciju savu dēlu Jozefu, lai viņš vestu pie prāta mazliet no grožiem izšļukušo karalieni. Jozefs Francijā ieradās faktiski inkognito, maskējoties zem grāfa Folkenšteina vārda. Jau pirmajā sarunā brālis ar māsu pamatīgi sastrīdējās, taču beigās Marija Antuanete atzina brāļa autoritāti un apsolīja dzīvot rāmāk. To īstenot sekmēja arī kāds papildu apstāklis – izrādījās, ka karaliene beidzot ir stāvoklī.
Visos citos aspektos Francijas karaļpāra ģimenes dzīve pakāpeniski ieritēja tradicionālajā gultnē.
1778. gada 19. decembrī piedzima Marijas Antuanetes un Luija XVI pirmā meita. Pēc trim gadiem, 1781. gada 22. oktobrī, pasaulē nāca arī viņu dēls, kas lielā mērā tomēr kļuva par neviltotu prieka vēsti gan galmam, gan faktiski visai Francijai. Pēc kļūšanas par māti Marija Antuanete gluži neviļus sāka pamazām atradināties no iepriekšējiem brīvās dzīves paradumiem. Pētnieki pauduši, ka varot pat uzskatīt tā: kopš tā mirkļa viņa bija sākusi dzīvot patiešām laimīgu mātes un mīlētas sievas dzīvi. Taču tam nebija lemts tā ilgi turpināties. Dažādu iemeslu un apstākļu dēļ.
Savas pirmās grūtniecības laikā Marija Antuanete kādā masku ballē iepazinās ar jau pieminēto zviedru grāfu Akselu fon Ferzenu, ar kuru gan pirmo reizi uz neilgu mirkli bija tikusies jau pirms dažiem gadiem. Iznesīgais militārists tagad acumirklī neglābjami iepatikās jaunajai sievietei, un viņa sāka ar viņu flirtēt, lai gan labi apzinājās, ka viņas stāvoklis (gan tiešā, gan tostarp arī pārnestā nozīmē) nepieļāva koķetērijas pāraugšanu par kaut ko vairāk. Fon Ferzens drīz iekļāvās karalienes tuvāko ļaužu lokā, un jau drīz Versaļā sāka pilnā sparā baumot par to, ka Marija Antuanete sarūpējusi mīļāko.
Nolūkā apklusināt visas nelāgās runas fon Ferzens 1780. gadā brīvprātīgi devās pāri okeānam piedalīties ASV neatkarības karā, kuru Francijas budžetam arī ļoti postošā veidā turpināja gan slepus, gan atklāti finansēt Luijs XVI. Bet arī pēc tā fon Ferzens turpināja slepus sarakstīties ar Mariju Antuaneti, turklāt tās vēstules, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot par aizvien pieaugošu interesi vienam par otru. 1784. gadā fon Ferzens uz neilgu laiku atgriezās Francijā, un, kā uzskata daudzi pētnieki, tieši tajā reizē arī esot iesācies īstenais un ļoti rūpīgi slēptais viņa sakars ar Francijas karalieni. Dienests zviedru armijā un regulārā dalība dažādos karos lika grāfam regulāri aizbraukt no Francijas, taču turpmāk katrā izdevīgā mirklī viņš vēja spārniem traucās uz Versaļu, lai tur satiktos ar savu iemīļoto Mariju Antuaneti.
Tostarp tas, ka neieredzētā “austrietīte” beidzot tomēr kļuva par māti, nespēja atmaidzināt franču tautas attieksmi pret viņu. Viegli viņai neklājās arī galma intrigu virpuļos, kur vissekmīgāk pret viņu darbojās karaļa brālis Provansas grāfs, kuram likumīga mantinieka nākšana pasaulē pilnībā likvidētu cerības kādreiz arī ieņemt karaļa troni. Un, lielā mērā pateicoties tieši viņam, vēlāk tik pamatīgi izdevās uzpūst lietu par leģendāro gadījumu ar “karalienes dārglietām”. Patiesībā krāpnieki bija tikai savtīgi izmantojuši Marijas Antuanetes vārdu, un viņa pat nav neko nojautusi par šo sazvērestību, taču laikrakstiem to vien tikai vajadzēja, un viņi metās aizrautīgi gānīt karaļa dzīvesbiedri, kas vēl pamatīgāk iedragāja jau tā ne visai augsto karaliskās ģimenes prestižu.
Gadījums saistībā ar karalienes kaklarotas afēru
Un runa šeit ir par notikumu, kas faktiski aizsācies līdz ar momentu, kad Parīzē ieradās vēl kāda īpaši iezīmīga vēsturiskā persona, proti, Templiešu ordeņa slepenais aģents, ēģiptiešu ceremonijas masonu ložu sistēmas izveidotājs grāfs Kaliostro, kuram tajā piemita visnotaļ būtiska loma.
1772. gadā karalis Luijs XV izlēma savai favorītei Dibarī kundzei uzdāvināt kaklarotu, kas bija neprātīgi dārga, – bija ieplānots, ka to veidos 629 visaugstākās raudzes briljanti. Karalis uzticēja šīs dārglietas izgatavošanu galma juvelieriem Bemēram un Basānžam, kuri nepilnu divu gadu laikā pasūtījumu arī nevainojami izpildīja. Taču pa to laiku šajā pasaulē šis un tas bija mainījies: Luijs XV nevarēja pieņemt pasūtījumu, jo bija pēkšņi nomiris. Savukārt jaunais karaļpāris atteicās unikālo kaklarotu izpirkt. Esot zināms, ka Marija Antuanete gan esot jutusies dārglietas apburta un attiecīgi to novērtējusi, taču beigās teikusi, ka tā ir mazliet par daudz vulgāra. Savukārt Luijs XVI par aptuveni tādu pašu naudu lēma labāk iegādāties dažus jaunus karakuģus, joprojām metot aizbildnieciskus skatienus pāri okeānam Amerikas virzienā.
Tādējādi juvelieri bija nonākuši praktiski izputēšanas priekšā, jo dārgakmeņus uz savu risku bija iegādājušies kredītā. Bet tad viņi saņēma ziņu no kardināla hercoga de Rogāna, kurš vēstīja, ka Marija Antuanete tomēr esot piekritusi izpirkt briljantus, taču vēloties to izdarīt slepus no karaļa, tāpēc izlēmusi izmantot Rogāna starpniecību. Kardināls izsniedzis juvelieriem garantijas vēstuli, kuru it kā parakstījusi karaliene, un tad pats personīgi savācis unikālo dārglietu. Kad bija pagājis kāds laiciņš un neviens juvelieriem nepiegādāja apsolīto samaksu, viņi tomēr atļāvās karalienei atgādināt par parādu. Viņa savukārt jutās pārsteigta un pat saniknota. Acumirklī noskaidrojās, ka garantijas vēstule ir viltota, savukārt dimantu kaklarota bez pēdām pazudusi. Par tās likteni neko nezināja arī Rogāns.
Tad noskaidrojās, ka apmuļķots ir arī kardināls. Proti, kāda dāma paudusi, ka karalienei pret viņu esot slepenas īpašās jūtas, un kā pierādījumu tam sarīkojusi viņam tikšanos Versaļā ar sievieti, kura patiešām bijusi ļoti līdzīga Marijai Antuanetei. Rogānam bija atļauts piekļauties viņas rokai, taču tūlīt pat viņam savas jūtas bija jāapliecina ar solījumu uzstāties kā starpniekam slepenajā darījumā ar briljantu kaklarotas iegādāšanos.
Vēlāk izmeklēšanā noskaidrojās, ka noslēpumainā dāma bija grāfiene de Lamota, kura bija ļoti labi pazīstama ar grāfu Kaliostro. Pēc tā, kad kardināls bija nodevis kaklarotu de Lamotai, lai viņa to it kā nodotu tālāk karalienei, grāfienes vīrs steigšus aizbraucis uz Londonu, kur vēlāk tad arī uzpeldēja daži dārgakmeņi no unikālās kaklarotas.
Pati grāfiene gan kaut kādu iemeslu dēļ vēl uzkavējusies Parīzē, kur viņu paspēja arestēt, un nopratināšanā viņa apstiprināja, ka visas šīs intrigas centrā esot bijis grāfs Kaliostro.
Šā iemesla dēļ 1785. gada 21. augustā grāfu Kaliostro arestēja un ieslodzīja Bastīlijas cietumā. Tiesā kardinālu Rogānu attaisnoja, grāfienei de Lamotai piesprieda mūža ieslodzījumu, bet masons Kaliostro, pateicoties savu advokātu izcilajai veiklībai, saņēma tikai rīkojumu 24 stundu laikā pamest Parīzi un tad divu nedēļu laikā aizbraukt arī vispār no Francijas. Tostarp vienlaikus katrā ziņā bija lieliski sasniegts arī slepenais mērķis: karalienes vārds prasmīgi iesaistīts tumšā darījumā, kā rezultātā tautā atkal ātri uzplauka un vairojās visneiedomājamākās aizdomas un baumas. Pētnieki uzskata, ka tieši šis karalienei veiktais trieciens bija tas, kas aizsāka monarhijas sabrukšanas procesu.
Tostarp var piebilst, ka, tāpat kā tas ir mūsdienās, arī tolaik masonus uzskatīja tikai par tādu kā amizantu niekošanos, neko vairāk. Piemēram, savā 1771. gada 27. jūlija vēstulē māsai Marijai Kristinai karaliene Marija Antuanete rakstījusi: “Man šķiet, ka jūs pievēršat pārāk lielu uzmanību masoniem Francijā; viņiem ne tuvu nav tik liela loma kā citās valstīs, un tas tā ir, pateicoties tam, ka viņiem šeit pieslienas praktiski visi, un tādējādi mums ir ļoti labi zināms, kas viņiem tur notiek.”
Noteikti spēki visos iespējamos veidos centās nomelnot karalieni Mariju Antuaneti, lai tādējādi mazinātu karaļa Luija XVI popularitāti tautā. Un šim nolūkam izmantoja galminiekus no “pretējās partijas”, ieskaitot prinčus un citus ar karaliskajām asinīm. Stefans Cveigs rakstījis, ka galminieku tumšākā kompānija visu centās noreducēt tikai līdz vienam jautājumam: ar ko karaliene krāpj vīru? Un visi šie pārspriedumi ātri pārvērtās frivolos pantiņos un dziesmiņās, paskvilās un pamfletos, pat pilnībā atklātos pornogrāfiskajos vēstījumos. Un tad, kad Francijā uzplauka revolucionārā propaganda, jakobīņu “žurnālistiem” nebija īpaši ilgi jāmeklē argumenti, ar kuriem Mariju Antuaneti varētu pasniegt kā izvirtības iemiesojumu, kā bezkaunīgu noziedznieci.
Bet 19 gadus pēc brašās vēstules māsai – 1790. gada 17. augustā – Marija Antuanete brālim Leopoldam II raksta jau kā mēreni apgaismota būtne: “Ar dievu, dārgais brāli, un ticiet savas nelaimīgās māsas maigumam. Bet galvenais – sargieties no jebkādas masonu sabiedrības! Šādā veidā visi šejienes briesmoņi tiecas visās valstīs sasniegt vienus un tos pašus mērķus…”
Un gluži vēsturiski kā uzskatāmu piemēru var minēt karaļa Luija XVI brālēnu hercogu Orleānas Filipu, kuru revolūcijas laikā iedēvēja par Filipu d’Egalitē jeb “Filipu Vienlīdzību”. Viņš kā aktīvs masonu ložu dalībnieks, Voltēra un Robespjēra draugs un apveltīts ar pietiekami lielu lomu monarhijas gāšanā, 1793. gadā nobalsoja par sava radinieka un karaļa sodīšanu ar nāvi. Savukārt vēl pēc gada jakobīņu giljotīna arī viņa galvu atdalīja no ķermeņa… Tostarp, lai cik arī dīvaini tas izklausītos, mūsdienās “Filipa Vienlīdzības” pēcnācēji nākuši klajā ar pretenziju uz Francijas monarha troni…
Franču revolūcija ierodas pie saviem monarhiem
No otras puses, laikam jau ir gluži dabiski, ka arī austriešu izcelsmes Francijas karaliene Marija Antuanete nejuta īpaši lielas simpātijas pret dumpīgo franču tautu. Tomēr ne jau tik lielā mērā, lai patiešām izteiktu viņai netaisnīgi piedēvēto – vismaz tā uzskata pietiekami liels daudzums pētnieku – frāzi: “Ja viņiem nav maizes, lai ēd kūkas,” ko kāri uztvēra revolucionāru laikraksti un vienkārši baumotāji.
1789. gada 14. jūlijā revolūcija sagrāva Bastīliju. Satversmes sapulce mudināja karalieni braukt prom, lai nenāktos piedzīvot vissliktāko, kas vien iespējams. Marija Antuanete vēl lāgā nesaprata visu stāvokļa nopietnību, sakot vārdus, kurus gan laikam teica no visas sirds: “Es esmu Francijas karaliene un Luija XVI sieva! Es nepametīšu ne savu vīru, ne savu valsti!”
Un tad, redzot, ka Marija Antuanete nevēlas izmantot viņai piešķirto iespēju, revolūcija nekavējoties izlēma pati atbrīvoties no viņas. Radikālāko un agresīvāko grupējumu sanāksmēs izlēma, ka Mariju Antuaneti vienkārši nogalinās sacelšanās viskarstākajā brīdī. Bija jau uzpirkti prasmīgi ļaudis, kurus attiecīgi apgādāja un apbruņoja. Jau nākamajā dienā Parīzē sapulcējās liels pūlis, kas ielenca pili un sāka pieprasīt “karalienes maizi un dārglietas”. Taču toreiz vēl nekas nenotika.
Karaliene joprojām izturējusies mierīgi un savaldīgi, un tas lielā mērā iespaidojis arī pārējos. Tostarp Marija Antuanete esot augstprātīgi izturējusies pret deputātiem no Ģenerālajiem štatiem, kas bija ieradušies Versaļā, kā arī kategoriski nepieļāva, lai viņas lokā izskanētu kaut vai vismazākais atbalsts revolūcijai. Un 1789. gada 5. oktobrī revolūcija beidzot pati devās pie viņas – agresīvi noskaņots pūlis, ko, starp citu, tajā reizē veidoja galvenokārt sievietes, ieradās Versaļā, pieprasot maizi, taču, to, protams, nesaņēmušas, viņas atpakaļceļā paņēma sev līdzi karalisko ģimeni. Faktiski arestantu kārtā Luiju XVI un viņa sievu Mariju Antuaneti ar viņu bērniem nogādāja Parīzes pilī Tilerī.
Kopš tā brīža Marijai Antuanetei vairs nenesās prāts uz izpriecām. Arī galminieku rindas bija kļuvušas gaužām retas – bija iesākusies aristokrātu masveida bēgšana uz ārvalstīm. Karaliskās ģimenes tēriņi bija pamatīgi apcirpti. Karalis Luijs XVI mēreni gļēvi nolaida rokas, taču viņa dzīvesbiedre itin nemaz neuzvedās tā, kā to varētu sagaidīt no vieglprātīgas un izlaistas jaunās uzdzīvotājas. Un pašā baumošanas un nepatikšanu speltē, gluži kā sajūtot karaļa un karalienes bīstamo stāvokli, Marijas Antuanetes atbalstītāji dīvainā un savstarpēji absolūti nesaskaņotā veidā pārliecinoši sagrupējās ap karaļpāri. Šajā lokā bija gan zviedru grāfs fon Ferzens, gan kapteinis d’Espiraks un Vebērs, kā arī iznesīgais zemniekdēls Pjērs Šanjē un daudzi citi, kuru vārdu minēšanai šeit gan laikam īpaši lielas nozīmes nav.
Pētnieki pauduši, ka tajā momentā Marija Antuanete esot praktiski vienā acumirklī beidzot kļuvusi pilnībā pieaugusi, uzsākot slepenu saraksti ar praktiski visiem Eiropas karaļgalmiem un vispirms jau ar dzimto Vīni. Savās vēstulēs Marija Antuanete izmisīgi lūgusies glābt Franciju, viņu pašu, viņas vīru un bērnus no revolūcijas šausmām (lai gan patiesībā labi zināmās šausmas vēl pat ne tuvu nebija nemaz sākušās, taču, iespējams, sagūstītā un tobrīd vienkārši rīcībā un brīvībā pamatīgi iegrožotā karaliene tās jau paredzēja).
Vēstīts, ka pilnu uzticību savai karalienei līdz galam saglabājušas tikai dažas viņas tuvākās draudzenes, piemēram, grāfiene de Polinjaka un marķīze de Lambāla. 1790. gadā kārtējo reizi uz Parīzi attraucās arī uzticamais mīļākais fon Ferzens, kurš acumirklī sāka drosmīgi plānot veidus, kā iemīļoto karalieni kopā ar viņas ģimeni izraut no revolucionāru tvēriena.
Pirmās bēgšanas sagatavošana turpinājās līdz nākamā gada vasarai. Līdz nepazīšanai pārģērbtu karalisko ģimeni vienkāršā pasta karietē slepus izveda ārpus Parīzes, savukārt zviedru grāfs uzsāka ārkārtīgi bīstamu manevru: labi pazīstamajā karaliskajā karietē pats izbrauca no galvaspilsētas pa citiem vārtiem, lai tādējādi izvilinātu vajātājus līdzi sev. Nākamajā dienā karaliskie bēgļi jau atradās burtiski tikai dažu ljē attālumā no prūšu militārās vienības, kas bija nosūtīta pretim, taču pēkšņi bēgšana tomēr izgāzās. Vietējais pastniekmeistars kādā mirklī pēc atveidojuma uz monētas atpazina nomaskēto karali Luiju XVI un sacēla trauksmi. Tādējādi karalisko ģimeni atkal sagūstīja un konvoja pavadībā nogādāja atpakaļ Parīzē. Zviedru grāfu fon Ferzenu izsludināja meklēšanā.
Bet fon Ferzens prasmīgi slēpās, turklāt spēja vēl arī ar svešu vārdu palīdzēt Marijai Antuanetei joprojām uzturēt aktīvu saraksti ar Vīni un citu karaļvalstu galmiem. 1792. gadā Austrija un Prūsija uzsāka karu pret Franciju, pēc kā revolucionārā prese acumirklī apsūdzēja “nodevēju” karalieni. Rezultātā 10. augustā satracināts un bruņots pūlis ielauzās Tilerī un paziņoja, ka kopš tā brīža monarhija ir likvidēta, Francija kļuvusi par republiku, savukārt karaliskā ģimene pārceļoja uz Temples pili jeb faktiski uz cietumu. Un Parīzē tad arī sākās aristokrātu un par kontrrevolucionāriem nodēvēto iedzīvotāju masveida slepkavošana: jau drīz tādējādi nogalinātās marķīzes de Lambālas nocirsto galvu, kas bija uzdurta uz gara pīķa, speciāli vicināja gar karalienes istabas logiem, lai visus faktiskajā ieslodzījumā turētos pamatīgi iebiedētu.
Tostarp ieslodzīto uzturēšanas režīms kļuva aizvien skarbāks. Karalieni nošķīra no vīra un arī no tobrīd sešus gadus vecā dēla, kuru turklāt nodeva “audzināšanā” kādam revolucionāram galdniekam. 1793. gadā sākās karaļa Luija XVI tiesas process, kas vainagojās ar nāvessoda piespriešanu un ļoti operatīvu tā izpildīšanu. Tostarp fon Ferzens pamanījās sarīkot vēl vairākus mēģinājumus atbrīvot tagad par atraitni kļuvušo karalieni un pārējos viņas bērnus, taču visi šie mēģinājumi arī dažādu un allaž dīvainā kārtā kaut kādu absolūti nejaušu iemeslu dēļ cits pēc cita izgāzās.
Revolucionāri bija pārliecināti, ka Marijas Antuanetes radinieks, jaunais Austrijas imperators Francis II izmantos visus iespējamos līdzekļus, lai izglābtu savu tanti no nokļūšanas zem giljotīnas naža, taču viņš realitātē mazliet dīvainā kārtā neizrādīja nekādas maigās radnieciskās jūtas, atsakoties iesaistīt savu karaspēku. Līdz ar to Marijas Antuanetes liktenis bija izlemts. Viņu no Temples pils pārveda uz Konseržerijas cietumu un ievietoja īstā arestantu kamerā, kuru augu diennakti modri uzraudzīja žandarmi. Protams, fon Ferzens cerēja veikt vēl pēdējo izmisīgo mēģinājumu atbrīvot savu iemīļoto, taču tagad tas jau vairs praktiski nebija iespējams, jo Mariju Antuaneti patiešām uzraudzīja pārlieku rūpīgi.
15. oktobrī sākās bijušās Francijas karalienes tiesas process, kurā Mariju Antuaneti apsūdzēja ne tikai valsts nodevībā un slepenu sazvērestību perināšanā ar naidīgām valstīm, bet izrādījās, ka tiesātājiem akūti nepieciešams viņas vārdu pilnībā iemīdīt dubļos. Viņu apsūdzēja arī… intīmos sakaros ar savu mazgadīgo dēlu. Lai viss izskatītos maksimāli iespaidīgi, tiesas zālē nogādāja Marijai Antuanetei atņemto dēlu, kuru jau bija pamatīgi apstrādājuši revolucionārie audzinātāji, un viņš paklausīgi nobubināja no galvas iemācīto tekstu, kas liecināja pret māti. Pēc tā Marijai Antuanetei vairs praktiski nepalika nekādas iespējas pretoties sagatavotajam skarbajam liktenim.
Nākamās dienas rītā Marijai Antuanetei pasludināja nāvessodu. Bijušo Francijas karalieni iesēdināja karietē un nogādāja uz Revolūcijas laukumu, kur bija uzstādīta giljotīna. Avotos vēstīts, ka bende vārdā Sansons nostājies Marijai Antuanetei aiz muguras, turot rokās galu virvei, ar kuru bija sasietas viņas rokas, jo laikam jau revolucionāri baidījās, ka viņa vēl varētu pēdējā mirklī aizbēgt kopā ar nezin no kurienes uzrasties spējīgo fon Ferzenu, bet jau pēc dažiem mirkļiem viņas nocirsto galvu sajūsmā demonstrēja mežonīgi rēcošajam pūlim. Vēl mirkli vēlāk pārējo Marijas Antuanetes ķermeni vienkārši iesvieda kopīgā līdzīgā veidā nogalināto kapā Madlēnas kapsētā. Marija Antuanete no dzīves šķīrās 38 gadu vecumā.
Vēl var piebilst, ka zviedru grāfs Aksels fon Ferzens kopš tā laika Francijā vairs neatgriezās. 1810. gadā viņš gāja bojā, turklāt tas notika ļoti savdabīgos, ar kauju praktiski nesaistītos apstākļos. Atbilstoši dienesta pienākumiem viņam nācās eskortēt mirušā Zviedrijas troņmantnieka Frederika Kristiana atliekas, kad pēkšņi Stokholmas centrā sapulcējušos ļaužu pūlī strauji sāka izplatīties absurdas baumas par to, ka pietiekami augstā ranga militārists, kurš bija eskorta vadībā, nezin kāpēc esot pats personīgi vainojams kroņprinča bojāejā. Jau nākamajā acumirklī pūlis meties virsū procesijai, nogāžot no kājām fon Ferzenu un vienkārši turpat arī nositot viņu…
Leģendārā frāze par maizi un kūkām
Frāze saistībā ar piedāvājumu tautai, kurai nav maizes, sākt ēst kūkas – masu kultūrā ir viena no vispopulārākajām.
Tās izcelsmi mēdz piedēvēt Marijai Antuanetei, turklāt šis viedoklis joprojām ir tik spēcīgs, ka pat 2006. gadā iznākušajā Sofijas Kopolas filmā par Mariju Antuaneti šie vārdi ielikti aktrises Kirstenas Danstas mutē, liekot kārtējo reizi nojaust par to autentiskumu. Lai gan patiesībā šai autorībai nav praktiski nekādu pārliecinošu pierādījumu.
Vispirms jāsāk ar tik bieži sastopamo problēmu saistībā ar korektu tulkojumu. Franču valodā šī frāze izskan šādi: “Qu’ils mangent de la brioche”, proti, “lai ēd briošus”. Un briošs ir tāda Francijai raksturīga eļļā cepta salda bulciņa jeb faktiski virtulis. Līdz ar to, godīgi sakot, itin nekā šeit nav par kaut kādām kūkām! Otrkārt – faktiski tas ir visnotaļ pasens izteiciens, kas bijis apritē jau pirms Marijas Antuanetes.
Var minēt faktu, ka teicienu kā tādu savā darbā “Grēksūdze” minējis arī Žans Žaks Ruso, bet šis darbs uzrakstīts aptuveni 1760. gadu vidusdaļā, kad Marijai Antuanetei bija nepilni desmit gadiņi, un tur to lieto kāda itāļu aristokrāte. Turklāt “Grēksūdzē” vispār vēstīts par 18. gadsimta paša sākuma notikumiem. Cita starpā virkne autoru vēl mēģinājuši šo frāzi piedēvēt arī citām Marijas Antuanetes laika galma dāmām: karaļa Luija XV meitai Viktorijai, viņa paša favorītei Dibarī kundzei un pat leģendārajai Pompadūras kundzei. Tiesa, pētnieki galvenokārt uzskata, ka visi šie norādījumi tomēr šķiet apšaubāmi.
Tālāk jau pētnieki frāzes izcelsmi ieteic meklēt vispār citā revolūcijā – nevis franču politiskajā, bet gan vācu reliģiskajā. Reformācija Vācijā 16. gadsimtā cita starpā izraisīja arī zemnieku karus, ekonomiskas problēmas un rezultātā arī badu. Līdz ar to īpaši nav jābrīnās, ka vienlaikus uzreiz vairākos tā laika avotos esot sastopams sižets par kādu aristokrātisku dāmu, kura nespēj saprast to, cik grūta ir vienkāršo ļaužu dzīve. Tieši tajā laikā un tieši tur tapušas neskaitāmas frāzes, kas ļoti līdzīgas tai, kas piedēvēta Marijai Antuanetei un kas kļuvušas faktiski par tautas parunām. Vēl vairāk, esot pilnībā apstiprinātas rakstiskas liecības par to, ka karaļa Luija XIV sieva Marija Terēza (nejaukt ar Marijas Antuanetes māti!) savulaik izteikusi ļoti līdzīgu frāzi, kurā briošu vietā figurē “pīrāga galiņš”.
Un var minēt, ka līdzīga satura izteikumi piedēvēti arī vīriešiem, turklāt gan Marijas Antuanetes laikabiedriem, gan tiem, kuri dzīvojuši pirms un pēc viņas. Zīmīgi, ka vīriešu izteicieni vairs nav tik sievišķīgi vieglprātīgi, bet gan jau izteikti agresīvi. Piemēram, Franču revolūcijas laikā saldas bulciņas vietā izskan ieteikumi uzēst zāli vai sienu, vai arī vēl vācu reformācijas laikā – jau vispār “sūdus”.
Lai gan pētnieki uzmeklējuši arī salīdzinoši “labsirdīgākus” piemērus. Septītā gadsimta hronikās fiksēts, ka tad, kad ķīniešu Ciņu dinastijas imperatoram Huej–di stāstīja par to, ka tauta rīsu trūkuma dēļ cieš badu, viņš esot pārjautājis: “Kāpēc tad viņi tā vietā neēd gaļas putru?” Turklāt laika gaitā šis izteiciens ķīniešu valodā kļuvis idiomātisks.
Vārdu sakot, pētniekiem nav izdevies atrast pilnībā pārliecinošas liecības tam, ka frāzes par briošu ēšanu dienišķās maizes vietā autore patiešām bijusi Marija Antuanete. Nav izslēdzams, ka viņa varbūt arī teikusi kaut ko tamlīdzīgu, taču tas nekādā gadījumā nav viņas izdomājums. Līdz ar to ir skaidrs, ka runa ir par visnotaļ arhetipisku izteicienu, kas Eiropā bijis zināms vismaz kopš 16. gadsimta, un par tā autoriem minētas neskaitāmas augstdzimušas personas, bet beigās tā nezin kāpēc “pielipusi” tieši Marijai Antuanetei.
Marijas Antuanetes bērnu liktenis
Luijam XVI un Marijai Antuanetei pašiem savi bija četri bērni: Marija Terēze Šarlote, Luijs Žozefs, Luijs Šarls un Sofija Beatrise.
Pirmais troņa mantinieks jeb otrais bērns Luijs Žozefs piedzima 1781. gadā, taču diemžēl agri saslima ar tuberkulozi un nomira jau pirms revolūcijas – 1789. gadā.
Trešais karaļpāra bērns bija vēl viens zēns un potenciālais troņa mantinieks Luijs Šarls, kurš piedzima 1785. gadā un revolūcijas laikā pēc tēva Luija XVI sodīšanas ar nāvi astoņu gadu vecumā pat kļuva par Francijas karali Luiju XVII, arī saslima ar tuberkulozi un nomira 1795. gadā. Pēc tēva nāves revolucionāri Luiju Šarlu nošķīra arī no mātes Marijas Antuanetes un visnotaļ brutālā kārtā turēja atsevišķā Temples cietuma kamerā, kur, visdrīzāk, zēns arī tik smagi saslima.
Var piebilst, ka jau faktiski acumirklī sāka izplatīties baumas par to, ka mazgadīgais karalis tomēr nav nomiris, un vēl ilgu laiku cits pēc cita uzradās ļaudis, kuri mēģināja sevi uzdot par brīnumainā kārtā izdzīvojušo Luiju XVII. Bet drīz arī revolūcija bija beigusies, republiku nomainīja impērija. Un tad atkal atgriezās monarhija, kuras tronī atkal kāpa Burboni. Karalis Luijs XVIII bija ar nāvi sodītā Luija XVI jaunākais brālis, kurš arī savulaik bija vijis iznīcinošas intrigas pret Mariju Antuaneti…
Tostarp dažādi viltvārži neatkāpās ne uz mirkli, nepazūdot no politiskā konteksta praktiski visu restaurācijas laiku (1815–1836). Tikai kopš 19. gadsimta vidus daļas Burbonu dinastija pilnībā pazuda no skatuves, un saistībā ar to mistifikācijas par Luija Šarla patieso likteni kļuva vairs tikai par vēsturiskas izpētes izejmateriālu. Var vien piebilst, ka 1999. gadā Sendenī bazilikas kriptā ekshumēja Luija Šarla Burbona sirdi nolūkā veikt DNS analīzi, kas pilnībā apstiprināja radnieciskās saites, līdz ar ko varēja uzskatīt, ka vairs nepastāv nekāds noslēpums. Proti, mazgadīgo karali neviens nekad nav slepus izglābis, un viņš patiešām 1795. gada 8. jūnijā tuberkulozes mokās nomiris Temples cietuma kamerā.
Pēdējais Luija XVI un Marijas Antuanetes bērns meitiņa Sofija Beatrise piedzima 1786. gadā, taču šajā pasaulē diemžēl nenodzīvoja pat pilnu gadiņu.
Visilgāk šajā pasaulē uzturējās karaļpāra vecākā meita pirmdzimtā Marija Terēze Šarlote, kura nāca pasaulē 1778. gadā un kura pēc mātes sodīšanas ar nāvi 1793. gadā vēl divus gadus pavadīja revolucionāru cietumā, kamēr beidzot 1795. gada pašās beigās revolucionāru valdība viņu apmainīja pret austriešu gūstā esošajiem Konventa deputātiem. Bet saistībā ar to, kas īsti noticis vēlāk, patiesību sakot, lielas skaidrības nav arī visnopietnākajiem pētniekiem.
Viena no neskaitāmajām versijām pauž par to, ka viņa ieradusies Vīnē pie sava onkuļa imperatora Franča II un drīz apprecējusies ar brālēnu Luiju Antuānu, kļūstot par Anhulemas hercogieni. Tad nācis Napoleons un restaurācija, kam sekojusi atskārsme par nespēju dzemdēt bērnus un vīra nāve, un, visbeidzot, arī pašas nāve 1851. gadā vidēji cienījamā vecumā, un apglabāšana franciskāņu mūku kapsētā Slovēnijas miestā Kostanjevicā.
Tostarp kāda cita versija jau izklausās intriģējošāka. Atbilstoši tai meitene ceļā uz Vīni nolaupīta un nomainīta ar kādu citu bērnu, savukārt “īstā” Marija Terēze Šarlote nogādāta Saksijas–Altenburgas kņazistes galvaspilsētā Hildburghauzenē, kur viņa visu atlikušo dzīvi nodzīvojusi “maksimāli vientuļi, nepārtraukti slēpjot savu seju un baudot neizskaidrojami nepārejošu kņaza galma labvēlību”. Arī šajā versijā pausts, ka Marija Terēze Šarlote nomirusi 1851. gadā, un tikai pēc tā kņazs esot atļāvies atklāt, ka aizgājēja bijusi Francijas karaļpāra Luija XVI un Marijas Antuanetes pirmdzimtā meita.
Blusas krāsā
18. gadsimtā Francijas augstākajās aprindās ārkārtīgi populāra bija pīsa (franču valodā – blusa) krāsa jeb “nospiestas blusas krāsa”. Dziļi izteiktais sarkanīgais un brūngani violetais tonis šo apzīmējumu bija iemantojis no līdzības ar tiem asins traipiem, kādi paliek pēc blusas kodieniem. Kāds laikabiedrs paudis, ka katra tā laika galma dāma valkājusi kleitu pīsa krāsā, jo tā līdztekus visam citam mazāk nosmērējās, kā arī izmaksāja ievērojami lētāk par citu krāsu tērpiem. Marija Antuanete arī nekļuva par izņēmumu un labprāt pievienoja šo krāsu un tās toņus savai garderobei.
Pieņemtie bērni
Luijam XVI un Marijai Antuanetei pirmais bērns piedzima tikai astotajā viņu laulības gadā. Viņa laida pasaulē četras karaliskās atvases, no kurām divas diemžēl agri nomira (meita Sofija un dēls Luijs Žozefs). Tostarp Marija Antuanete tik ļoti esot mīlējusi bērnus, ka vismaz piecus esot papildus adoptējusi. Četri no šiem pieņemtajiem bērniem bija galma kalpotāju bāreņi, savukārt piekto viņai 80. gados pasniedza kā “dāvanu”. Zēns, kurš pazīstams kā Žans Hamilkars, bija no Senegālas, un tā vietā, lai pieņemtu viņu kalpotāju lokā, viņa viņu nokristīja un turpmāk rūpējās gluži kā pati par savu bērnu.
Publiskās dzemdības
Tajā laikā karaliskās dzemdības bija itin ierasta lieta, tāpēc tad, kad Marija Antuanete 1778. gadā dzemdēja savu pirmo bērnu – meitiņu Mariju Terēzi, istabā bija sapulcējies prāvs vērotāju pulks. Vēlāk kāda galma dāma vēstījusi, ka tūlīt pēc mazuļa laišanas pasaulē Marija Antuanete zaudējusi samaņu, kas noticis, iespējams, tieši tāpēc, ka telpu bija uzkarsējusi pārlieku lielā ļaužu klātbūtne. Turpat bijis arī dzemdētājas vīrs Luijs XVI, kurš visus enerģiski izgrūstījis un steidzies atvērt logu, pēc kā Marija Antuanete drīz atguvusies.
Karaliskais lauku īpašums
Kādā brīdī Marija Antuanete lika arhitektam Rišardam Mikū un māksliniekam Žebēram Robēram izveidot omulīgu, klusu lauku fermai līdzīgu vietiņu, kas pēc uzbūvēšanas iemantoja nosaukumu Le Hameau de la Reine jeb Mazais Trianons. Un šajā karaliskajā fermā ikviens varēja apkopt un slaukt govis un vienlaikus baudīt lauku kotedžu karalisko greznību. Tur bija arī vējdzirnavas ar īpaši izdaiļotu, bet faktiski nefunkcionējošu ratu. Tostarp Marijas Antuanetes galma naidnieki, kurus uz turieni nemaz neaicināja, pamazām sāka viņu apsūdzēt izlaidībā un nepiedienīgā uzvedībā, izplatot ne ar ko neapstiprinātas baumas, ka šajā lauku idillē karaliene piekopjot neķītrības gan ar citiem vīriešiem, gan tostarp arī ar savām draudzenēm.
Mocarts apsolījis apprecēt
Kādas 18. gadsimta 60. gados veiktas koncerttūres laikā Mocarts muzicēja arī Vīnes karaļpilī, uzstājoties imperatoram Francim I un imperatorei Marijai Terēzai un viņu prāvajam bērnu pulciņam. Vēstīts, ka jaunais mūzikas ģēnijs esot uzņemts ļoti labi un pat sadraudzējies ar monarhu ģimeni. Saistībā ar to itin populārs ir stāsts, kas gan, tiesa, nav dokumentāli nevainojami pierādāms, par to, ka reiz jaunās Tonijas klātbūtnē Mocarts esot neveikli paklupis un pēc tā, kad viņa palīdzējusi viņam piecelties, it kā esot skaļi pavēstījis: “Tu nu gan esi jauka, es tevi apprecēšu!”
Īpašais pulkstenis
1783. gadā vai nu Marijas Antuanetes vīrs Luijs XVI, vai arī favorīts un vēlākais mīļākais zviedru grāfs Aksels fon Ferzens tā laika populārajam pulksteņmeistaram Abrahamam Luijam Bregem pasūtījis izgatavot tieši karalienei domātu pulksteni. Bija piekodināts, ka līdzekļi nav jāžēlo. Un meistars arī izgatavoja kārtējo brīnumu: tas bija no zelta, platīna, safīriem un kalnu kristāla, turklāt ieskaitot visjaunākās hronometrāžas tehnoloģijas. Tas bija aprīkots arī ar automātisku uzvilkšanas mehānismu, kalendāru, uzrādīja stundas un minūtes un apkārtējā gaisa temperatūru. Īstena sava laikmeta viedierīce! Taču Marija Antuanete dažādu iemeslu dēļ diemžēl tā arī nesaņēma šo savu speciālo pulksteni. Var piebilst, ka mūsdienās šā pulksteņa vērtība novērtēta ar vismaz 30 miljoniem ASV dolāru.
Aplēja ar naktspodiņa saturu
Mūsdienu mērauklās higiēna tā laika Versaļas pilī bijusi praktiski neadekvāta, ja pat ne atbaidoša. Savulaik savā dienasgrāmatā Francijas karaļa Luija XIV līgava Elizabete Šarlote rakstījusi: “Cilvēku un dzīvnieku atkritumi, kopīgais netīrumu slānis uz sienām un mēbelēm, kā arī neķemmēti ļaudis, kuri katru dienu uzturas karaliskajā rezidencē. Visā pilī masveidā izlikti naktspodi, taču cilvēki vienalga nokārtojas visos stūros…”
Un tad, kad pienāca laiks atbrīvoties no naktspodos uzkrātā satura, to parasti vienkārši izgāza pa tuvāk esošo logu. Un reiz Marija Antuanete kopā ar savu svītu ļoti nepiemērotā mirklī esot izrādījusies ļoti nepiemērotā vietā: kāda naktspoda saturs no otrā stāva loga viegli skāris gan pašu karalieni, gan dažus tuvākos gājējus.
Marijas Antuanetes meita bija Francijas karaliene nepilnu pusstundu
Nāvessoda izpildīšana karalim Luijam XVI nozīmēja to, ka viņa un Marijas Antuanetes vecākajam dēlam Luijam Šarlam jākāpj tronī. Tobrīd zēnam vēl bija tikai astoņi gadi, un viņš sākotnēji atradās mātes aprūpē, bet jau drīz nonāca antirojālistu pārziņā, kur faktiski atradās ieslodzījumā, turklāt ļoti skarbos apstākļos. Viņš gan pazīstams kā Francijas karalis Luijs XVII, taču jau 1795. gada 8. jūnijā nomira no ieslodzījumā gūtās smagās tuberkulozes.
Pēc Luija Šarla nāves (lai arī vēl līdz pat 19. gadsimta sākumam spēkā bija runas par to, ka viņš joprojām ir dzīvs un drīz atgriezīsies Francijas monarha tronī) viņa māsa Marija Terēze kļuva par vienīgo dzīvajos palikušo Luija XVI un Marijas Antuanetes bērnu. Viņai it kā izdevies aizbēgt uz Austriju, kur 1799. gadā apprecējusies ar savu brālēnu un vēl vienu Francijas troņa mantinieku Anhulemas hercogu Luiju. 1830. gadā Francijas revolūcijas fonā Marijas Terēzes vīrs patiešām kļuva par Francijas karali Luiju XIX, taču jau aptuveni divdesmit minūtes pēc kronēšanas atteicās no valdīšanas un kopā ar savu īslaicīgo karalieni aizbrauca no Francijas.
Marijas Antuanetes sindroms
Vairākos avotos vēstīts, ka pēdējā naktī pirms revolucionāru piespriestā nāvessoda Marijas Antuanetes mati esot faktiski acumirklī pilnībā nosirmojuši. Tobrīd viņai bija nepilni 38 gadi, tāpēc šādu efektu pierakstīja nesamērīgi augstajam stresam, ko ātri vien nodēvēja par “Marijas Antuanetes sindromu”. Tiesa, viņa nebija vienīgā vēsturiskā persona, kas piedzīvojusi šo fenomenu. Piemēram, kad baiso angļu intrigantu Tomasu Moru turēja ieslodzījumā Tauerā 1535. gadā, viņš arī pēdējā naktī pirms nāvessoda izpildīšanas pilnībā zaudēja matu pigmentu. Daudzi uzskata, ka saistībā ar sievietēm tādos gadījumos jālieto jēdziens “Marijas Antuanetes sindroms”, savukārt saistībā ar vīriešiem – “Tomasa Mora sindroms”…
Nezināmais kaps
Pēc nāvessoda izpildīšanas Marijai Antuanetei viņas mirstīgās atliekas ievietoja anonīmā masu kapā Parīzes kapsētā Madlēnā, kas bija viena no vietām, kurā apglabāja revolūcijas giljotīnas upurus. Vēstīts, ka netālu no šīs kapsētas dzīvojošais Pjērs Luijs Olivjē Deklozē sekojis tam, kur “apglabā” karali un karalieni, un vēlāk tur iegādājies zemi, uzslienot zvanu torni. Tādēļ pēc Burbonu monarhijas atjaunošanas 1815. gadā karalis Luijs XVIII lika ekshumēt Marijas Antuanetes un Luija XVI atliekas un pārapbedīt tās Sendenī bazilikā.
