Brāļi Ābeles: Vēsturi raksta tie, kuri dzīvo šodien 5
No trešdienas, 16. maija, Latvijas kinoteātros būs skatāma programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” tapusī brāļu Ābeļu dokumentālā drāma “Baltu ciltis” – unikāls kinostāsts par 13. gadsimta baltu tautām – pēdējiem Eiropas pagāniem, kas vēlāk izveidoja latviešu nāciju. “Iespējami objektīvs skats uz vēsturi ļauj patiešām apzināties to, no kurienes nākam un kas esam. Mūs neinteresē idealizēta, smuka vēstures ainiņa, kurai neviens līdz galam netic,” uzsver vecākais no trim brāļiem, Lauris Ābele. Uz sarunu “KZ” redakcijā viņi ierodas trijatā – režisori LAURIS un RAITIS ĀBELES kopā ar jaunāko brāli operatoru MĀRCI ĀBELI.
Divi vecākie brāļi Ābeles – Raitis un Lauris – pirms kāda laika kļuva par sensāciju Latvijas kino, kad abi, tolaik vairāk pazīstami alternatīvās smagās mūzikas aprindās, negaidot ieguva galveno balvu Somijas kinofestivālā ar filmu “Kastrāts kuilis”. Pirms diviem gadiem, apguvis audiovizuālās mākslas, viņiem pievienojās jaunākais, Mārcis. Sekoja kārtējais pārsteigums – tapa kino vēsturē pirmā dokumentālā drāma par seno baltu cilti – kuršiem, kas tika novērtēta ar “Lielo Kristapu” par labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu. Tomēr tā bija tikai iesildīšanās. Pēdējos divos gados trīs brāļi ķērušies pie viņu līdz šim vērienīgākā kino projekta, kino līdzekļiem laužoties neizpētītajā Latvijas pirmskristietības senvēsturē. Divi gadi intensīvas filmēšanas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā, simtiem masu skatu dalībnieku, vēsturiskas rekonstrukcijas un inscenējumi, datoranimācija un vēstures ekspertu viedokļi ir krāšņs komplekts, kas, iespējams brāļiem ļaus pretendēt uz vēl vienu izcilu žanra paraugu ne tikai vietējā mērogā.
– Jūsu, triju brāļu, aktīvā interese par Latvijas senvēsturi laikam sakņojas ģimenē?
Lauris Ābele: – Iespējams, pie vainas ir bērnībā lasītās grāmatas. Esam Rīgas puikas, bet omīte dzīvoja Saldū, braucām tur un lietainās dienās lasījām. Tās gan nebija gluži vēstures grāmatas – pārsvarā indiāņu stāsti, vēl daudz kas cits, arī Laimoņa Pura darbi. Informācijas lauks par mūsu senāko vēsturi nebija plašs – iespējams, tas ir iemesls, kādēļ tagad mēģinām to kaut kā ielikt kino.
Mārcis Ābele: – 90. gados atceros sevi kā bērnu sēžam uz tepiķa, kamēr televīzijā rāda “multeni” par Tālavas taurētāju. No pašas filmiņas neko daudz nesaprotu, bet redzu mežus, tēlus, varoņus. Kaut kad pirms “Kuršiem” Lauris iedeva izlasīt Jāņa Lejiņa “Zīmogu sarkanā vaskā” – lasīju, un uzreiz gar acīm slīdēja kino ainas. Pēc tam makšķerējot prātojām – varētu uzfilmēt videoklipu vai kaut ko tādu. Nu esam šeit un mums ir filma.
– Pēc “Kuršiem” esat krietni paplašinājuši vēsturisko interešu loku. Šoreiz stāsts ir jau par vairākiem Eiropas pēdējām pagānu ciltīm. Prūši, galindi, jātvingi, latgaļi, žemaiši, arī somugri lībieši un igauņi figurē stāstā, ko vēsta “cilvēks no malas”, kristīgs eiropietis. Vēlējāties, lai filma rezonētu ne tikai lokāli, bet arī plašākā mērogā?
L. Ābele: – “Kurši” sākās kā pasūtījuma darbs par svētakmeņiem, un pēc tiem skatītāji, draugi prasīja, kad būs kaut kas vēl. Tāpēc “Baltu ciltis” ir savā ziņā likumsakarīgs turpinājums. Šajā filmā mēģinām iedot plašāku vēsturisko kontekstu. Kaut kur starp mums, latviešiem, pastāv doma, ka ir kaut kāda individuāla Latvijas vēsture un citur – tā ir cita vēsture. Filmas uzdevums ir parādīt šo vēstures līniju Eiropas vēstures kontekstā.
Raitis Ābele: – “Baltu ciltīs” nav runa tikai par baltu vai somugru pagānu kultūru. Stāsts ir par Eiropas tautu pirmskristietības kultūru, kurā dominēja rituāls domāšanas veids, skatījums uz dabu. Domāju, ka šī filma var būt tikpat interesanta vāciešiem, poļiem, skandināviem.
– Vēl viena simtgades filma, es, protams, domāju “Nameja gredzenu”, vēsta par aptuveni to pašu vēstures posmu. Kāds ir jūsu viedoklis par šāda veida “vēsturisku” kino un par jēdzienu “vēsturiska patiesība” tajā?
– Mūsu datorgrafiķis pateica vienu labu lietu – history is made by the ones who are present (vēsturi veido tie, kas dzīvo šodien). Mēs radām šo patiesību tagad, vēlāk tā atkal būs cita. Gadsimtu laikā kaut kas tiek izmests, kaut kas – iekļauts. Jauns atradums var visu mainīt. Varbūt kādu dienu pēkšņi sapratīsim, ka mūsu senči cēluši četrstāvīgas mājas, bet līdz šim nav liecību par to.
L. Ābele: – “Nameja gredzens” piedāvā neierobežotu fantāziju par tiem laikiem ar aktieriem un dialogiem, mēs – fantāziju ar robežām. Mums ir vēsturnieku, akadēmiķu iedoti pamata māli, no kā lipināt filmu. Jebkurā gadījumā, runājot par vēsturi, iztēle tur vienmēr būs, jo šis ir mūsu skatījums. Mūsu filmai ir arī citi mērķi – Namejs tomēr vairāk darbojas izklaides laukā. Arī mēs vēlamies izklaidēt un aizraut, taču līdzās ir arī izglītošanas atbildība.
M. Ābele: – Par kādu vēsturisku patiesību te var būt runa? Mūsu vecmamma Tukuma baznīcā atradusi pēdējo senci, kurš tur pierakstīts 19. gadsimtā. Tālāk sākas mītiskie senči, daži interpretējami avoti un iztēle.
– Dokudrāmai, es lietoju jūsu žanra nosaukumu, ir jāatrod balanss starp izklaidi un informēšanu. Kā tikāt galā ar šo uzdevumu?
R. Ābele: – “BBC”, “History Channel” šādas filmas veido jau sen, standarts ir atstrādāts, mums bija vēlme padarīt to savādāku. Vispirms – jau komunikācijā, jo nav noslēpums, ka uz kino cilvēki parasti dodas pēc izklaides, un birka “dokumentālais” var atbaidīt. Tāpēc mēģinām uzsvērt to, ka šī nav tipiska dokumentāla filma. Otrkārt, mums kā profesionāļiem nebija interesanti atgremot žanra standartus, tāpēc mēģinājām neiet šajā sagaidāmajā aspektā. Atteicāmies no profesoru “runājošajām galvām”, ieviesām dažādus kinematogrāfiskus elementus, divu veidu animāciju, kino atsauces. Mēģinājām iekļaut pēc iespējas vairāk sadzīvisku kadru. Te nav tikai bruņinieki, zobeni, mežonīgi karavīri, ir bērni, sievietes – dzīve tajā laikā bija daudzpusīga.
L. Ābele: – Uzdevums sabalansēt izklaidējošo un izglītojošo nav viegls. Nevar desmit minūtes stāstīt par viena keramikas trauka izgatavošanu. Pirmās montāžas garums bija divas stundas un 40 minūtes, šobrīd filma ir par stundu īsāka – pāri palicis vismaz stundu ilgs materiāls, intervijas ar vēsturniekiem, ko ceram vēl izmantot, iespējams, skolās, raidījumos.
M. Ābele: – Mūsu īstenotajā ir samaisīta spēlfilmas uzņemšanas pieeja ar dokumentālo. Kameras vienā pusē ir teltis, transports, fēni un grims, bet otrā – bērni, zobeni, zirgi, cilvēki, kuri 13. gadsimta tērpos pavada visu dienu. Tā dēvētie “dokumentālie kadri” paši krita rokās – mamma nes bērnus, džeki savā starpā cīnās ar zobeniem, “ķēru” sadzīviskus kadrus mirkļos. Iespējams, tie smejošie bārdainie vīri kadrā patiesībā tobrīd runā par “Dinamo” hokeju, bet reakcija ir patiesa, un tikpat labi pirms daudziem gadsimtiem mūsu senči tā priecājās par divām sirojumā nolaupītām govīm.
– Galvenais varonis, Kaspara Aniņa spēlētais dānis, kurš apceļo baltu zemes, ir vēsturiska figūra?
R. Ābele: – Dāņu taksācijas grāmatā “Liber Census Daniae” ir pavisam neliels ieraksts, kurā uzskaitītas teritorijas līdz Zemgalei un igauņu zemes. Tur minēts arī kāds tirgotājs, kurš pēc ceļojuma atgriežas ar informāciju, un karalis par to viņam dod naudu. Ceļojošs tirgotājs un reizē spiegs – izplatīta parādība. Mūsu Larss līdz ar to ir iedomāts, bet pilnīgi iespējams tēls. Sākumā bija doma par ceļojošu garīdznieku, sludinātāju, taču profesors Juris Urtāns ieteica būt piesardzīgiem, jo mācītājs varbūt nokļūtu dzīvs līdz prūšu zemēm, bet tālāk uz ziemeļiem – apšaubāmi.
– Šobrīd visai dzīvs ir mīts par latviešu senčiem, kas dzīvoja saskaņā ar dabu un līgoja svētbirzīs, bet tad idilli izjauca krustneši. Vēsturnieka amats prasa izvairīties no pagātnes ideoloģiskas glorifikācijas – nejutāt tādu vilinājumu?
L. Ābele: – Jā, bieži vien gribētos, runājot par mums kā tādu mazāku tautu, zināmas lietas unikalizēt un pateikt – mēs esam kaut kas ļoti sevišķs. Mūsu filmas gadījumā pašpārliecība varbūt nāk no tā, ka varam atzīt, ka ne viss ir bijis skaisti un gludi. Iespējami objektīvs skats, mūsuprāt, ļauj patiešām apzināties, no kurienes nākam, kas esam. Mūs neinteresē idealizēta, smuka vēstures ainiņa, kurai neviens līdz galam netic. Bet labi, ka ir arī tāds “Namejs”, labi, ka cilvēki, pateicoties simtgades programmai, atkal iet uz kino un skatās latviešu filmas. Nacionālais kino atkal ievirzās sabiedrības apziņā. Jāskatās, kas notiks pēc simtgades, vai pacēlums turpināsies.
– “Baltu cilšu” vēriens Latvijas mērogiem ir vērā ņemams. Nacionālā Kino centra piešķirtie 149 tūkstoši eiro, uzņemšana četrās valstīs, 500 masu skatu dalībnieku, miriādes rekvizītu. Par simtgades kultūras budžetu vērienu laiku pa laikam uzplaiksna diskusijas.
– Latvijas piešķirtie līdzekļi ir aptuveni puse visa budžeta, jo projektu atbalstīja arī Polijas filmu institūts. Milzīga pateicība vēstures rekonstrukcijas klubiem, kuri aiztaupīja daudz pūļu, uzreiz piedāvājot cilvēkus, kuri ikdienā “dzīvo” šajā senatnes subkultūrā. Latvijas simtgades kino ir treniņš – tāda intensīvā distance, kas attaisnosies ilgtermiņā. Protams, kino ir dārgs pasākums. Un nevis tāpēc, ka tur kāds paliek bagāts, bet tāpēc, ka iesaistīts milzīgs cilvēku skaits.
M. Ābele: – Svarīgi, ka šajos simtgades kino projektos ir izauguši daudzi profesionāļi. Viņiem ir pieredze, kā savaldīt 800 masu skatu dalībniekus “Paradīze’89” filmēšanas laukumā. Pēc tam viņi nāk un zina, kas jādara ar mūsu 130 cilvēkiem. Tādas zināšanas skolā nemāca.
– Varat iedomāties, ka finansējuma un iesaistīto cilvēku skaita ziņā līdzīga filma taptu kādā no lielajiem televīzijas kanāliem?
M. Ābele: – Netaptu. Kā pasūtījuma darbam šādai filmai būtu daudz lielākas izmaksas. Mūsu gadījumā daudzi strādāja vienkārši idejas dēļ. Iespējams arī, ja mūsu vietā atnāktu kāds cits un piedāvātu filmēties, nezinu, vai cilvēki piekristu.
L. Ābele: – Šobrīd man liekas, ka lielie kanāli pat varētu mazliet pamācīties no mums. Jo filma ir ne tikai informatīva, bet arī mākslinieciski vērtīga. “BBC”, “Discovery Channel” reizēm grēko – palaiž dūmus, aktierus, runājošās galvas un gatavs! Protams, bez dūmiem nevar, mums arī tie ir, tomēr jābūt vēl kaut kam
– Kā sadalāt lomas savā starpā?
– Kuģa kapteinis, vismaz šajā “Baltu cilšu” projektā, ir Raitis. Tomēr pirms katra lēmuma to izdiskutējam savā starpā – katrs priekšlikums ieziet vismaz divu pretargumentu filtru. Mazliet pastrīdamies, un viss ir kārtībā.
M. Ābele: – Lauris un Raitis ir režisori, es – operators, bet gribētu pieminēt arī otru operatoru Jāni Indriku, kurš savā ziņā ir mūsu idejiskais brālis.
“Baltu ciltis”, populārzinātniska dokumentāla filma
* Režisori: Raitis Ābele, Lauris Ābele, scenārija autors Toms Ķencis, Guntis Berelis, operatori: Mārcis Ābele, Jānis Indriks, māksliniece Zanda Zeidaka, komponists Kaspars Bārbals, montāžas režisore Gunta Ikere, producenti Dace Siatkovska, Kristele Pudāne, Toms Palmens (“Tritone Studio”).
* Seansi: 16. maijā – Rīga, kino “Splendid Palace”; 19. maijā – Madonas kultūras namā;
20. maijā – Rēzeknē, Latgales vēstniecība “Gors”; 21. maijā – Cēsīs, kino “Cēsis”
