Uldis Šmits: Pirms trim gadiem Donbasā un Jūrmalā 9
Valstis, kuras izmeklē Malaizijas aviokompānijas lidmašīnas notriekšanu virs Austrumukrainas 2014. gada 17. jūlijā, vienojušās, ka lietas iztiesāšana notiks Nīderlandē. Pamatots lēmums, jo vairākums no 298 bojā gājušajiem pasažieriem bija Nīderlandes pilsoņi. Šis noziegums pamudināja rietumvalstis pastiprināt Krievijai piemērotās sankcijas: 2014. gada 25. jūlijā Eiropas Savienība paplašināja personālo sankciju sarakstu, bet 30. jūlijā ieviesa ekonomiskās sankcijas attiecībā uz atsevišķām nozarēm, piemēram, aizliegumu piegādāt militāra rakstura vai zināmus divējāda lietojuma materiālus.
Notikušais, protams, atbalsojās arī Latvijā, kur gandrīz tieši tajā pašā laikā Jūrmalā noritēja jauno izpildītāju konkurss “Jaunais vilnis”, ko ievadīja ierastais Putina apsveikums. Mūsu politiskajā vidē un t. s. publiskajā telpā atkal uzbangoja diskusijas. Artis Pabriks rakstīja, ka pasākumu būtu vajadzējis sākt nevis ar Kremļa sveicieniem, bet ar klusuma brīdi. Vai – patiesībā – to vispār nevajadzētu Jūrmalā rīkot. Iebildumi skanēja skaļāk nekā jebkad iepriekšējos gados, ņemot vērā Krievijas nesen veikto Krimas pussalas okupāciju un aneksiju un pret Ukrainu vērstās agresijas tālāku izvēršanu Donbasā. Īsi pirms konkursa Latvijas Ārlietu ministrija liedza iebraukt valstī dažām personām ar tagadējo Doņeckas “tautas republikas” goda pilsoni Josifu Kobzonu priekšgalā. Tas izraisīja “tusiņa” fanu neapmierinātību, jo “Jaunā viļņa” sāls ir nevis jaunie izpildītāji, bet neiztrūkstošie Krievijas šovbiznesa “krējuma” pārstāvji. Diezgan daudzi 2014. gada martā bija kvēli uzstājušies Krimas aneksijas atbalsta manifestācijās, kurās tika izkliegti aicinājumi neapstāties pie sasniegtā un doties tālāk līdz pat Berlīnei. Ieinteresētie cilvēki Latvijā uz to pievēra acis – “Jaunais vilnis” iemiesoja ne tikai maigo varu, bet arī cieto valūtu. Pavisam atmest politisko kontekstu tomēr bija pārāk grūti, un, iespējams, tāpēc Rīgas mērs Ušakovs izteica vispārēju novēlējumu dzīvot pasaulē, kur nekaro brāļu tautas un kur netiek notriektas pasažieru lidmašīnas.
Tikmēr Krievijas TV, ieskaitot Jūrmalas “tusiņus” raidošos kanālus, līdz ar pārējiem propagandas resursiem izplatīja visdažādākās “versijas” jeb, citiem vārdiem sakot, melus par “Malaysia Airlines” lidaparāta notriekšanu. Šis process turpinās. (Tagad jau pieļauj, ka lidmašīnu notriekušo zenītartilērijas kompleksu “Buk” Doņeckas ogļrači atrakuši kādā šahtā, bet tas katrā ziņā nav vests no Krievijas uz Ukrainu, jo “mūsu tur nav”.) Kaut gan propagandas muzikālais fons nu jau pāris gadu tiek veidots Sočos.
Traģiskie notikumi Ukrainā, cerams, ir palīdzējuši Latvijai palūkoties uz sevi, lai labāk saprastu diezgan daudzas norises. Arī to, ka izslavētais “jauno izpildītāju konkurss” vairs nebūt nav apolitisks vai gluži privāts šovbiznesa pasākums, kāds tas varbūt sākotnēji bija iecerēts, iekams kļuva par t. s. krievu pasaules izpausmi. Mūsu valdošās aprindas ilgi izlikās šo noslieci nemanām – “konkursu” pagodināja Latvijas prezidenti, kam nešķita apgrūtinoša apšaubāmu un reizēm pat starptautiskā meklēšanā izsludinātu tipu klātbūtne. Dzintaros apgrozījās teju viss Latvijas politbiznesa zieds. Kad 2011. gadā KNAB toreiz izmeklētās “oligarhu lietas” ietvaros bija iztaujājis arī Igoru Krutoju, “konkursa” fans Šlesers neslēpa sašutumu un piekodināja, ka tāda nekaunība pret Maskavā augsti vērtētā “Jaunā viļņa” galveno rīkotāju var izraisīt ko līdzīgu Tallinas nemieriem un tad būšot “Aļoša 2”. Atsauksme uz Maskavu kalpoja kā spēcīgākais arguments arī saimniecisko lietu kārtošanā. (Publiskotajās “Rīdzenes sarunās” lasāms fragments, kurā Šlesers dod norādījumus sakarā ar minerālmēslu termināli Kundziņsalā: “Tu pasaki – šis ir tas projekts, par kuru Putins teica, ka šis ir ļoti svarīgs projekts.”) Un neteiksim, ka Latvijas politiskā vara tam sevišķi iebilda. Drīzāk pielāgojās.
Prezidents Vējonis, pavisam nesen uzrunājot stratēģiskās komunikācijas konferences dalībniekus, uzsvēra nepieciešamību “stiprināt mūsu cilvēku kritisko domāšanu”. Pirmām kārtām tas būtu noderīgi Saeimā esošo partiju politiķiem. Galu galā arī viņi ir “mūsu cilvēki”. Vismaz – mūsu ievēlēti.
