Šmits: Latvijā viens no lielākajiem mīnusiem ir zaudētie veselīgas dzīves gadi 0
Ārsts Dins Šmits ir vairāk pazīstams kā Lielbritānijas farmācijas uzņēmumu grupas “GlaxoSmithKline” Latvijas organizācijas vadītājs, mazāk kā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Padomnieku konventa priekšsēdētājs un RSU Absolventu asociācijas attīstības direktors, Fonda medicīnas izglītības un zinātniskās izpētes atbalstam valdes priekšsēdētājs, kā arī Veselības ministrijas neoficiāli minētais kandidāts Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatam.
D. Šmits intervijā “Latvijas Avīzei” pauž savu viedokli par ārstu kukuļošanu, pacientu nākotnes izredzēm saņemt valsts apmaksātās zāles un citiem aktuāliem ar ārstniecību saistītiem jautājumiem.
– Ne tik sen no Amerikas atnāca nepatīkama vēsts, ka jūsu pārstāvētā farmācijas firma ir sodīta ar trīs miljardiem ASV dolāru (1,7 miljardiem latu) par zāļu noieta veicināšanu ārpus zāļu apraksta ietvariem, medikamentu drošības informācijas noklusēšanu, arī par nelikumīgu ārstu motivēšanu. Tas ir lielākais šāda veida sods ne tikai uzņēmuma, bet visā farmācijas vēsturē. Kas ir tās lietas, kas mainījušās Latvijā saistībā ar notikumiem Amerikā?
– Šīs lietas izmeklēšana ilga desmit gadus. Mūsu pārstāvji Amerikā ir runājuši ar klientiem par produktiem pārspīlētā veidā, aicinot izrakstīt attiecīgās zāles pacientiem, kuriem ne vienmēr tās bija piemērotākās. Vienas no galvenajām zālēm, par ko ir runa, ir antidepresants, ko drīkst lietot tikai pieaugušie. Bet ārsti to izrakstīja arī pusaudžiem, pamatojot savu rīcību ar to, ka zāļu reģistrā nav neviena antidepresanta pusaudžiem.
ASV valdība uzskatīja, ka nav pilnīgi skaidri atklāta informācija par klīniskajiem pētījumiem, kas tika veikti lielā skaitā. Te ir runa nevis par pacientu iesaistīšanu pētījumos, bet gan par informācijas apriti starp uzņēmumu un valsts institūcijām.
Kas ir mainījies? Ir izveidots klīnisko pētījumu publiskais reģistrs. Arī Latvijā ikviens var ieiet interneta mājas lapā gsk-clinicalstudyregister.com un uzzināt, kādus pētījumus korporācija ir veikusi un kādi ir to rezultāti. Principiāli mainīts tas, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt.
Ja rastos pamats aizdomām, ka neesmu ielicis pietiekami lielu kontroli uzņēmumā un kāds no mūsu darbiniekiem ir mēģinājis kādu piekukuļot, piemēram, rīkojot kādu SPA pasākumu vai ceļojumu uz eksotisku valsti ārstiem, tad tas man būtu ļoti taisns ceļš prom no uzņēmuma.
Mainījušies arī darbinieku atalgojuma principi. Iepriekš būtisku daļu no atalgojuma veidoja prēmijas par sasniegtajiem rezultātiem, bet šobrīd pārdošanas rezultāti jeb tas, cik zāļu iepakojumu reģionā iztirgots, vairs nenosaka darbinieka kompensācijas apmēru.
– Patlaban tiek izskatīti vairāki varianti, kāds Latvijā varētu būt 2013. gada kompensējamo zāļu budžets. Ministrija uztur prasību zāļu ražotājiem kompensēt šī budžeta deficītu. Vai jūsu vadītais uzņēmums to izpildīs?
– Lai nebūtu jāņem ārā no valsts apmaksāto zāļu saraksta tās diagnozes, par kuru ārstēšanu valsts vairs nevarētu samaksāt, starp Veselības ministriju un zāļu ražotājiem krīzes laikā tika panākta vienošanās, ka atkarībā no tirgus daļas ražotāji daļu naudas, ko saņēmuši no valsts par kompensējamām zālēm, atmaksās atpakaļ valsts budžetā. Mēs sapratām, ka šī ir īslaicīga problēma – savilksim jostas un nāksim palīgā!
Vienošanās bija tāda, ka zāļu ražotāji ieguldīs naudu īslaicīgi, bet ministrija, kad akūtā krīze būs pārdzīvota, virzīs uz priekšu kompensējamo zāļu sistēmas attīstības un izaugsmes koncepciju, kurā iekļauta vesela virkne pasākumu, tajā skaitā naudas palielinājums valsts apmaksāto zāļu nodrošināšanai. Bet tas nenotiek, un tā ir galvenā problēma.
Sak, mums drusku pietrūkst, piemetiet tos četrus miljonus, bet, vai mēs attīstīsimies, to mēs nezinām. Nāks nākamais gads, tad skatīsimies!
– Cik naudas esat samaksājuši un cik daudz naudas no valsts maka vajadzētu kompensējamām zālēm līdz 2014. gadam?
– Pagājušajā gadā mūsu uzņēmuma daļa bija mazliet zem 300 tūkstošiem latu. Patlaban kompensējamo zāļu budžets ir ap 80 miljoniem latu, bet līdz 2014. gadam vajadzētu tikt apmēram līdz 130 miljoniem latu.
– Kā izskatās Latvijas iedzīvotāji uz Eiropas Savienības valstu fona – vai viņi zāļu lietošanā ir pirmrindnieki?
– Zāļu patēriņš Latvijā ir gana zems. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm pie mums maz lieto, piemēram, antidepresantus, bet ļoti daudz miega līdzekļus un vieglas nomierinošas zāles jeb trankvilizatorus, kas ir atkarību izraisoši. Antidepresanti nav atkarību izraisoši, tāpēc būtu loģiski, ja tos lietotu vairāk nekā tās zāles, kas izraisa atkarību.
Diemžēl tā nenotiek, un iemesls ir gana skaidrs, proti, Latvijā nav mazāk slimību, kas būtu jāārstē ar antidepresantiem, bet tas nenotiek tādēļ, ka zāles nav pieejamas, jo nav kompensētas pietiekamā apmērā. Līdz ar to cilvēki tās nelieto, bet aizstāj ar citām, kas paredzētas atšķirīgam mērķim.
– Kādas paaudzes medikamentus mēs saņemam?
– Tas atkarīgs no tā, ar ko cilvēks slimo. Pēdējo divu trīs gadu laikā pavisam jauni medikamenti kompensējamo zāļu sarakstā tikpat kā nav iekļauti, ja neskaita atsevišķus gadījumus. Zinu, ka epilepsijas ārstēšanai ir viens vai divi jaunākās paaudzes medikamenti. Piemēram, diabēta ārstēšanai visi insulīni, kas pieejami pasaulē, ir pieejami arī Latvijā. Es negribētu dalīt zāles vecajos un jaunajos medikamentos. Ar jaunās paaudzes zālēm var izārstēt vai sasniegt tādu efektu, ko nav iespējams izdarīt ar iepriekšējās paaudzes zālēm, bet tās ir atsevišķas pacientu grupas, kam tās vajadzētu. Kopumā labus rezultātus var sasniegt arī ar nosacīti vecākās paaudzes zālēm.
Nesen Eiropas Komisija publicēja ikgadējo valstu veselības indeksu. Salīdzinot valstis pēc dažādiem parametriem, redzams, ka Latvijā viens no lielākajiem mīnusiem ir zaudētie veselīgas dzīves gadi. Mēs runājam par pensijas vecuma paaugstināšanu, kas ir neizbēgama un vajadzīga lieta, bet jautājums – vai starpība starp 62 un 65 gadiem tiks nodzīvota veselīgi, darbspējīgi? Vai ir jēga paaugstināt pensionēšanās vecumu, ja cilvēki slimos tāpat kā līdz šim?
Eiropas Savienība kopumā līdz 2020. gadam grib šo veselīgi nodzīvoto dzīves gadu skaitu palielināt par diviem gadiem, kas Latvijai ir milzum liels izaicinājums, lai to varētu sasniegt.
Ja mēs Latvijā runājam par veselīgu novecošanās programmu līdz 2020. gadam, tad pretī dabūjam: draugi, izdzīvosim līdz augustam un tad jau skatīsimies, kas būs tālāk! Ja pie pensijas vecuma pakāpeniski liks klāt tos trīs mēnešus, tad veselīgi nodzīvotam mūžam ir jāiet līdzi tiem trim mēnešiem. Pretējā gadījumā pensionēšanās vecuma palielinājumam nav nekādas nozīmes.
– Kad Stradiņa slimnīcai tika meklēts vadītājs, arī jūs esot uzrunāts. Ja jums būtu iespēja vadīt lielāko valsts klīniku, ko jūs tajā mainītu?
– Es gan neteiktu, ka pārrunas ar mani par slimnīcas vadīšanu būtu bijušas ļoti detalizētas, bet nenoliegšu, ka tās bija jau tad, kad Veselības ministriju vadīja Juris Bārzdiņš. Notika arī neoficiāla saruna ar pašreizējo ministri Ingrīdu Circeni.
Man nav pieejami slimnīcas finanšu un personāla rādītāji, informāciju es saņemu no cilvēkiem, kuri “Stradiņos” strādā un kurus es personīgi pazīstu. Sīkāk neanalizējot, uzskatu, ka beidzot vajadzētu izvēlēties, vai mēs valstī gribam vienu kārtīgu universitātes slimnīcu, kas ir izcilības centrs medicīnā, un atbilstoši to attīstām gan attiecībā uz personālu, gan tiem pakalpojumiem, kas tur tiek sniegti. Otrs ceļš ir pateikt, ka Stradiņa slimnīca ir gluži vienkārša terciālā līmeņa slimnīca, kas sniedz iespējami daudz medicīnas pakalpojumu iespējami daudz cilvēkiem par iespējami zemu cenu. Tāda pati slimnīca kā, piemēram, Daugavpils vai Liepājas slimnīca, vai Rīgas Austrumu slimnīca.
Veselības ministrijai kā uzņēmuma kapitāldaļu turētājai ir jāpieņem lēmums, vai “Stradiņi” ies izcilības vai labas kvalitātes ierindas slimnīcas ceļu. Patlaban pastāv liela plaisa starp personālu, kurš ir ļoti profesionāls un grib strādāt augstā līmenī, un to, kādi darba apstākļi un finansējums no valsts tiek “Stradiņiem” piedāvāts.
