Imants Frederiks Ozols: Smirdīgo grāmatu laikmetā ieejot 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Grāmatas ir sākušas smirdēt. Iespējams, tādēļ, ka tām stipri maza loma mūsdienu cilvēka ikdienā, taču pārsteigumu izraisīja veids, kā mēs par to uzzinājām.
Latvijas Televīzijas izklaides raidījuma jeb šova “Ko tu proti, Latvija” vadītāja Beāte Bērziņa šī šova uzsākšanai veltītajā “Panorāmas” ziņu sižetā 3. februāra vakarā solīja: “Cilvēks, kurš ieslēgs televizoru sestdienas vakaros skatīties “Ko tu proti, Latvija”, sagaidīs lielisku izklaidi! Viņš tiks izklaidēts, viņš tiks uzjautrināts, un šis šovs – nav tas tipiskais šova formāts, ko varbūt cilvēki gaida, bet viss būs ļoti mājīgā notī.”
Tomēr līdz šim spilgtākais notikums šajā šovā nav bijuši tā saucamie talanti, bet gan kļūmīgs šova vadītājas, kas izmanto skatuves vārdu – Beta Beidz –, izteikums.
Brīnoties, kā kārtējā šova dalībniece iemācījusies tik veikli salikt Rubika kubu, viņa, daudz nedomājot, izspēra: “Man likās, ka to mācās no biezām, vecām, smirdīgām grāmatām!” Te jāpiebilst, ka studijas viešņa savas Rubika kuba (agrāk biežāk sauktā par “kubika-rubika”) salikšanas prasmes nesmēlās no grāmatām, bet gan, kā tas kļuvis pavisam ierasti mūsdienās, skatoties “YouTube” video.
Sašutumu vētru ar starta zalvi atklāja “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kilbloka savā ierakstā “Facebook” vietnē. Tālāk publika un komentētāji sadalījās divās frontēs – vieni, kas dusmojās uz Beāti jeb Betu, saskatīja viņā tipisku zināšanās un intelektuālās nodarbēs neieinteresētās jauno cilvēku daļas pārstāvi.
Otri, piesaucot dažādus argumentus, tostarp raidot arī pa kādai ironijas bultai, metās aizstāvēt šova vadītājas smalko ožu un apkarot sašutumu. Kurš gan nezinot, ka vecas grāmatas tiešām mēdzot smirdēt, influencerei neesot ne vainas, un cik vispār smieklīgi par tādiem niekiem celt brēku!
Pat Nacionālā bibliotēka nolēma nostāties šajās rindās, nākot klajā ar šķietami “kompetentu skaidrojumu”, proti, “katrā jokā vai neveiksmīgi veidotā teikumā” esot daļa patiesības. Seko ar ķīmisku savienojumu nosaukumiem pārbārstīts publicējums, secinot jau tā visiem labi zināmo, ka “smakas vai smaržas katrs uztveram individuāli”.
Nacionālās bibliotēkas paziņojuma pragmatiskais nolūks, kā šķiet, gan bija cits – glābt no sabiedrības sašutuma Betu-Beāti un vedināt prom no diskusijas par vārda “smirdīgs” nozīmi. Kā zināms, šis vārds savā tiešajā nozīmē patiešām apzīmē nepatīkamu smaku, toties pārnestā nozīmē un žargonvārda lietojumā uzsver nepatiku, nievājumu vai vienkārši nozīmi “slikts”.
Starp citu, par to katrs, kuram pat nav attiecīgās grāmatas (Latviešu valodas slenga vārdnīca) plauktā, var pārliecināties interneta vietnē “tēzaurs.lv”.
Patiesībā persona, kas sevi dēvē par “Beta Beidz”, bez īpašas piedomāšanas pateikusi to, kas brieda, bet tika noklusēts jau ilgāku laiku.
To, ko zinājām un redzējām, bet centāmies iestāstīt paši sev, ka tā tikai šķiet – nevar taču būt tā, ka mūsdienu cilvēks ar savām milzīgajām tehnoloģiskajām iespējām, būdams daļa no Rietumu pasaules, nevis, sēžot aiz “dzelzs aizkara”, sāk pamazām zaudēt to, ko uzskatīja par lielāko Rietumu apgaismības un humānisma sasniegumu – lasīt un rakstītprasmi, vispārēju erudīciju, interesi par sabiedrību un dabu, tiesības un varēšanu mērķtiecīgi iesaistīties diskusijā par labāku dzīvi un sabiedrības politisku, ekonomisku un sociālu organizāciju. Viss minētais patiešām vistiešākajā mērā ir saistīts ar grāmatām un drukātu vārdu.
Tomēr tas ir fakts. Lasītprasme pasliktinās dažādos aspektos. No tiem teksta lasīšanas ātrums pat nebūtu svarīgākais. Diemžēl ievērojami pasliktinājusies spēja lasīt garākus tekstus un, likumsakarīgi, arī spēja redzēt lietas un aplūkojamās parādības plašākās kopsakarībās.
Sasniedzot pilngadību, mūsdienu jaunieši caurmērā ir izlasījuši mazāk grāmatu nekā viņu vienaudži pirms 20 un vairāk gadiem.
Vesela romāna iedabūšana galvā tā, lai redzētu kopsakarība starp notikumiem, varoņiem, paralēli sižetam uztvertu arī stāsta morāli un filozofisko pusi, – tā ir iemaņa, kuru iespējams attīstīt, tikai mērķtiecīgi strādājot.
Nesen dzirdēju kādu psihologu lietojam interesantu apzīmējumu – klipu jeb klipveida domāšana vai uztvere. Proti, runa par to, ka mūsdienu cilvēks informāciju par pasauli uzņem it kā īsu videoklipu vai pat attēlu veidā. Ne velti tieši tā organizēta lielākā daļa satura sociālajos tīklos.
Atbilstoši pieprasījumam un laikmeta tendencēm mainās arī mācību saturs. Arvien biežāk literatūras lasīšanu aizstāj iepazīšanās ar kopsavilkumu. Stāsta morāli, tēlu sistēmu, filozofisko plānu reducē līdz sižeta izpētei. Liels bija šo rindu autora pārsteigums redzēt, ka pat vidusskolas klasēs jauniešiem uzdod zīmēt tā saucamo stāsta gliemezi – spirāles veidā tiek virknēti nelieli attēli vai emocijzīmes, lielākoties, pārstāstot sižetu. Lai gan sižets visbiežāk ir kā zārds siena gubai – bez tā nevar, taču ne tas ir svarīgākais.
Tirdzniecības centrā “Alfa” viņdien redzēju šādu reklāmas uzrakstu: “Pelnrušķītes stāsts ir pierādījums tam, ka jauns kurpju pāris var mainīt dzīvi.” Agrāk, kad ne vien lasīt grāmatas, bet diskutēt par tām bija ierasta lieta, šādu uzrakstu pašsaprotami uzskatītu par ironiju. Acīmredzami neiespējamais un komiskais tajā taču ir stāsta par mīlestību, pienākumu, tikumu un algu labajam reducēt līdz banālām kurpēm. Mēs taču visi zinām, ka kurpīte bija tikai simbols – maģiskais elements krustmātes brīnumdares arsenālā, kas ļāva atrast ne jau mazākās kājas, bet lielākās sirds īpašnieci.
Taču tā bija agrāk. Tendences, kurām uzmanību pievērš arī vadošie Rietumu pasaules akadēmiskie centri, vedina būt piesardzīgiem. Tā dēvētā taisnvirziena domāšana, trivializācija un banalitātes elementi – ir kļuvuši par jauno normu. Nevajadzētu arī pārcensties, dīžājoties, ka agrāk cilvēki bijuši gudrāki. Taču, patiesi, 20. gs. vidū un otrajā pusē ne tikai elementāra lasītprasme, bet orientēšanās svarīgākajos klasiķu un mūsdienu autoru darbos bija kļuvusi teju visaptveroša.
Beta–Beāta nešokēja ar seklumu vai stulbumu, vai ko nu kurš centās piedēvēt.
Šoku radīja tas, ka mēs ieraudzījām paši sevi. Mēs ieraudzījām sabiedrību, kur, vecākam cilvēkam nomirstot, viņa bibliotēku izmet atkritumos.
Mēs redzam piktu grāmatu izdevēju, kura klapatā par savu biznesu. Taču realitāte ir nepielūdzama – pat tur, kur vēl strādā grāmatnīcas, tajās arvien lielāku daļu sortimenta veido kancelejas preces, rotaļlietas, pat Taro kārtis un skolas somas. Darba vietās pa karjeras kāpnēm netraucēti augšup virzās tie, kuru vienīgā “literatūra” ir formāli ziņojumi un pārskati skaitļu tabulu un datubāzu veidā. Galu galā pat žurnālistikā, kuras pamatu agrāk veidoja tieši rakstītais vārds, ienāk cilvēki ar klipveida domāšanu. Vārdu krājums samazinās, bet izklāsti kļūst fragmentētāki.
Kā vienmēr, kad aplūkojam sevi spogulī, mums ir divas iespējas – samierināties ar to, ko redzam, varbūt pat uzdot to par gana labu esam. Galu galā kurš teica, ka mums jābūt gudriem, intelektuāliem, domājošiem? Varbūt jāatstāj domāšana Boloņas, Sorbonas, Jeila, Hārvardas, Oksfordas un Kembridžas universitāšu beidzējiem un pašiem “vienkārši” jābauda dzīve. Otra iespēja – bez sašutuma, bet arī bez ilūzijām kārtīgi izpētīt savu spoguļattēlu, saprast, ko vēlamies mainīt, un ķerties pie lietas. Tomēr iespējams, ka laikmets jau ir veicis savas izvēles, bet iet pret straumi ir sasodīti sarežģīti. It sevišķi, kad grāmatas sākušas smirdēt.
